Izglītības un zinātnes ministrijai: pieteikums darbam Komunikācijas nodaļas vadītāja amatam
Aldis Gobzems23.02.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ar šo vēlos pieteikties darbam Izglītības un zinātnes ministrijas Komunikācijas nodaļas vadītāja amatam. Mans vārds ir Aldis Gobzems. Tas nozīmē, ka šis fakts pats par sevi, ja mani pieņemsiet darbā, Izglītības un zinātnes ministriju padarīs par pašu zināmāko un pamanāmāko institūciju valstī.
Mans CV ir tik spilgts, ka neviens cits pretendents to pārspēt vienkārši nevar. Es galvoju, ka darbam, kur divreiz pieminētas īpašās brīvdienas pie svētku dienām, papildu atvaļinājums un vēl īsāka darba diena, vislabāk ir piemērota persona ar Saeimas deputāta darba pieredzi. Man tāda ir. Tur arī nekas nebija jādara.
Es uztaisīšu tādu PR Izglītības un zinātnes ministrijai, ka valsts prezidentam mati celsies stāvus ne tikai uz flīģeli un mīļāko un arī premjeram daudzā nauda būs ne tikai kino Pionierim, bet arī izglītībai un zinātnei.
Preses relīzes, ka visiem ir par mazu algas, es sagatavošu uz priekšu un zināšu, kam tās iedot novīzēt. Tas nozīmē, ka uz manām preses relīzēm būs visas vīzas.
Jā, es redzu, ka Jums vajag komunikācijas daļas vadītāju, jo personāldaļa nav tikusi galā ar sludinājumu, kur divreiz īpaši uzsvērts, ka papildu brīvdienas būs svētku dienās. Es neesmu tik stulbs, cik tradicionāls šī amata pretendents, es to, ka šajā amatā nekas principā nebūs jādara, sapratu jau no pirmā teikuma.
Beigu galā man ir perfektas juridiskas zināšanas. Vārdu krājums man arī ir tik plašs un daudzveidīgs, interesants un saistošs, ka izglītība kļūs par top pieprasītāko preci pat visām Vecrīgas ma…kām, oi, atvainojos, Saeimas deputātiem.
Redzu, ka sludinājumā esat norādījuši, ka ofiss, lai gan tāda vārda latviešu valodā nav, atrodas Vecrīgā. Mājienu sapratu, ka tas tuvu naktsklubiem un dzertuvēm, un tas jāuzskata par priekšrocību.
TikTokā man ir 25 miljoni haštegu, es esmu staigājošs PR princis. Man ir arī mīnusi. Es neatsūkāju un nelaizu katram un katrai, kas varētu būt viena no šīs vakances nepieciešamībām, bet, kā es te sēžu Spānijā pie baseina bez tkrekla uzkačātā torsā, manas smadzeņu rievas ir pilnīgs pretstats Jūsu izbijušam parlamentārajam sekretāram.
Pieņemiet mani darbā, un izglītība Latvijā uzplauks.
Post Scriptum. Es stingri iestāšos par liķieri Moka katros godos katrā grāmatu glabātuvē ārpus darba laika, tas ir, pēc pulksten četriem.
Ar patiesu cieņu un bučiņas Andai Čakšai.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
