Iznākusi jaunā Lato Lapsas grāmata par islāmu, islāma valstīm un cilvēkiem, kas tajās mīt
PIETIEK01.07.2016.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Apgāds Dienas Grāmata laidis klajā jauno Lato Lapsas grāmatu Zem Muhameda bārdas, kas vēsta gan par Tuvo un Vidējo Austrumu valstīm - Izraēlu, Palestīnu, Turciju, Irānu, Ēģipti, Jordāniju un Sīriju, gan par cilvēkiem, kas šajās valstīs mīt, gan par reliģijām, kas valda pār viņu prātiem un sirdīm, - protams, pirmām kārtām islāmu. Pietiek ekskluzīvi publicē jaunās 472 lappuses biezās un bagātīgi ilustrētās grāmatas priekšvārdu.
Droši vien atradīsies cilvēki, kas šo grāmatu – gan to lasījuši, gan nelasījuši – atbilstoši savām vēlmēm un vajadzībām pasludinās par antisemītisku vai antiislāmisku. Vai pat par „divi vienā”.
Es gan teiktu, ka šis ir gana patiesīgs stāsts par zemēm, kur viens no pirmajiem svešiniekam uzdotajiem jautājumiem tradicionāli ir „kādai ticībai jūs piederat?”, un cilvēkiem, kas šajās zemēs dzīvo un šo jautājumu uzdod.
Šis ir civilizācijas šūpulis, kas nozīmē, ka nevis gadu simtiem, bet tūkstošiem ilgi viņi te visi viens otru ir slaktējuši, apspieduši, okupējuši, paverdzinājuši un uzkundzējušies.
Līdz ar to šī ir tā pasaules daļa, kurā vairāk nekā jebkur citur jūs varat just līdzi un simpatizēt tiem, kuru aizgājušo gadu zvērības jūs izvēlaties nepamanīt vai neņemt vērā. Varat vienkārši izvēlēties: šie man patīk, šie ne visai.
Un viss – nekāda taisnīgāka vērtējuma un attieksmes nav, un tādi nav arī iespējami. Nevainīgie cietēji te vai ar uguni jāmeklē. Turklāt pēdējos simt gados te ir kļuvis nevis labāk, bet, iespējams, vēl daudz, daudz sliktāk.
Es, piemēram, no visas sirds nespēju saprast, kā ebreji spējuši masveidā būt tādi dergļi un draņķi: cilvēki pārcieš baisas mokas Otrā pasaules kara laikā, miljoni sākumā tiek izdzīti no mājām, pēc tam spīdzināti, verdzināti un iznīcināti, – bet, tikko parādās iespēja, ar entuziasmu iemitinās mājās, no kurām nule padzinuši citus. Kuri, iespējams, ir īstāki ebreji par viņiem pašiem.
Bet šādas lietas un šādas, tā sacīt, manieres šeit ir norma. Par tādām te neviens nav ne izbrīnīts, ne pārsteigts. Sū... ventilatora virzienā te lido aizvien biežāk, tā ka nav brīnums – šajā pasaules daļā kļūst aizvien vairāk vietu, kur es esmu bijis, bet kur tagad nevēlētos bāzties.
Visas šīs zemes vieno islāms: vienuviet tā ir valsts reliģija, otrā no valsts nodalīta reliģija, trešajā ienaidnieku reliģija. Bet visas šīs zemes būtībā dzīvo, tā sacīt, zem Muhameda bārdas.
Būdams pēc dabas dikten iecietīgs, es tomēr – ja nu gadījumā paši to nesapratīsiet no grāmatas – vēlos teikt vienu: nav tādas lietas kā mērens islāms. Varbūt pēc dažiem simtiem gadu būs, bet pašlaik nav un tuvākajā laikā nav arī gaidāms.
Lielais islāma paradokss ir – kamēr islāmam nedod brīvību, tas visādos veidos pārmet šādu nomākšanu, ko ciešot no valsts puses, bet, tikko tam iedod brīvību, tas pilnīgi viennozīmīgi mēģina uzkundzēties un nomākt citus.
Būtībā islāms grib iekarot pasauli – un punkts. Ja tam ļaus, tad iekaros arī. Galu galā atšķirībā no rietumniekiem lielai daļai musulmaņu tiešām nav bail nomirt – atšķirībā no visādiem šaubu māktiem kristiešiem viņi ir pārliecināti, ka zina, kas būs „pēc tam”.
Tiesa, ir arī kaut cik labā ziņa. Šajā grāmatā pietiekami daudz vietas ir atvēlēts arī pavieglam un nenopietnam vēstures pārskatam – lai lasītājam labāk būtu skaidrs, no kurienes tas viss ir atnācis un kā tik tālu nonācis.
Nu, lūk, un šis pārskats cita starpā atgādina, ka jau pirms nepilna pusotra gadu tūkstoša Rietumu civilizācijas no islāma bubuļa baidījās akurāt tāpat kā mūsu dienās. Un nekas – tūkstoš gadus pabaidījās un tad beidzot tomēr sasita lupatās.
Kazi, vēl pēc tūkstoš gadiem atkal viss būs labi. Bet tikmēr nāksies vien saprast, kā tas ir – dzīvot zem Muhameda bārdas. Esmu pārliecināts, ka šī grāmata sniedz tieši šādas saprašanas iespēju. Protams, tikai tiem, kas vēlas saprast.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
