Izrādās, „sabiedriskie” mediji nav izpratuši, kurā ģeopolitiskajā telpā mēs atrodamies
Egils Levits14.05.2024.
Komentāri (162)
Iesaki rakstu: 
Kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu vai jebkurā citā svešvalodā ir pretrunā ar Satversmes Ievadu un 4.pantu, kas nosaka valsts valodas statusu un lomu Latvijas demokrātiskajā procesā. Tās ir arī pretrunā ar sabiedrisko mediju uzdevumiem.
Satversmes tiesa ir lēmusi, ka demokrātiskās līdzdalības valoda Latvijā ir latviešu valoda. Tas nozīmē, ka politiskajam procesam ir jānotiek latviešu valodā, jo valsts valoda veido kopēju informatīvo un demokrātiskās līdzdalības un diskusiju telpu visiem Latvijas pilsoņiem.
Satversmes tiesa ir noteikusi, ka visiem pilsoņiem jāprot valsts valoda. Latvijas pilsoņus vieno kopēji jautājumi. Bet par tiem pastāv dažādi viedokļi. Tie mums jādiskutē kopējā informācijas un demokrātiskās līdzdalības telpā mūsu kopējā valsts valodā - latviešu valodā.
Šķelt Latvijas pilsoņus, sadalot tos dažādās informatīvajās un demokrātiskās līdzdalības telpās dažādās valodās ir pretrunā arī ar demokrātijas principu. Valsts valoda ir platforma pilsoņu sarunai un diskusijām par kopējiem politiskiem jautājumiem-šoreiz par Eiropas nākotni.
Tā politiski ir slikta zīme, ka Latvija kā ES dalībvalsts par Eiropu diskutē nevis savas valsts valodā, kas vienlaikus ir viena no oficiālajām ES valodām, bet gan Krievijas valsts valodā. Tas norāda, ka ne visi ir izpratuši, kurā ģeopolitiskajā telpā mēs atrodamies.
Mēs vairs nedrīkstam atražot Krievijas koloniālā mantojuma paradigmas. Latvija ir demokrātiska, tiesiska un latviski nacionāla Eiropas valsts, kuras pilsoņus vienā demokrātiskās līdzdalības telpā vieno kopēja valsts valoda, kas jāprot visiem. Tas jāievēro arī sabiedriskajiem medijiem.
Attēlā - viena no krievvalodīgo debašu kaislīgajām aizstāvēm, Latvijas Televīzijas galvenā redaktore Sigita Roķe.
Seko mums 
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
