Izskaidrojums deputātiem un amatpersonām, kas ir pensionēšanās vecums un kāpēc tas turpmāk netiks paaugstināts
Imants Liepiņš13.01.2026.
Komentāri (38)
Iesaki rakstu: 
Nebija noslēgusies pensijas vecuma celšana līdz pašreizējiem 65 gadiem, kad toreizējais premjers Krišjānis Kariņš 2023. gadā jau runāja par tālāku “neizbēgamu paaugstināšanu”. Skaidrs, ka tas neguva atbalstu, taču laiks izskaidrojumam, kāpēc šādus priekšlikumus nav pat vērts izvirzīt un tērēt laiku to apspriešanai.
Katras valsts pensiju sistēma vēsturiski attīstījusies un tikusi veidota tik atšķirīgi, ka pensionēšanās vecums ir pilnīgi nesaistīts ar valsts ekonomisko attīstību. Turīgajā Francijā protestētāji Makronam to neļauj celt no 62 līdz 65 gadiem, lielākoties ES valstīs tas ir no 65 līdz 67 gadiem, taču izteikti bagātajā Dānijā tas ir 67 gadi — tikpat, cik izteikti trūcīgajā Bulgārijā un parādos noslīkušajā Grieķijā. Pensionēšanās vecums neizriet no valstu ekonomiskā līmeņa vai IKP.
Latvijas iedzīvotājam ar vismaz 20 gadu darba stāžu ejot pensijā, vecuma pensiju VSAA aprēķina pēc likumā noteiktās formulas: 1. un 2. pensiju līmenī uzkrātos līdzekļus izdala ar CSP prognozēto koeficientu G par vidēji paredzamo dzīves ilgumu. Nešķirojot iedzīvotājus ne pēc kādām pazīmēm, 2012. gadā šis koeficients vidēji bija 18,50, savukārt 2019. gadā bija pieaudzis līdz 19,38, informē “Latvijas Vēstneša” oficiālā vietne. Kovida izraisītās paaugstinātās mirstības dēļ paredzamais mūža ilgums pandēmijas laikā nokrita par diviem gadiem, taču tagad ir atkal paaugstinājies, lai arī zemāks nekā ES vidēji.
Ja skatāmies konkrētāk, tad “Dienas Bizness” norāda: visās valstīs sievietes dzīvo ilgāk nekā vīrieši, taču jau šobrīd Latvijā vidēji statistiskais vīrietis pensijā nodzīvo tikai 4 gadus. Kā secina žurnāls, “ja nepieaugs vīriešu dzīves ilgums Latvijā, tad tas [...] būs tikpat garš kā Krievijā, kas nepagurusi sūta savus vīriešus nāvē bezjēdzīgos karos”.
Tātad, ja Latvijā tiktu paaugstināts pensijas vecums vēl (pieņemsim) par diviem gadiem, tad tiem cilvēkiem, kas to spēs sasniegt, uzkrāto pensijas kapitālu izdalīs ar atbilstoši mazāku koeficientu G, un iznākumā pensionāri saņems to pašu kopsummu, tikai atbilstoši lielākos maksājumos par tiem, kādus saņemtu, ja aizietu pensijā 65 gados (kā tagad). Cik garš, tik plats.
Arguments, ka pensijas vecumu vajagot celt, jo vairākās nozarēs esot hronisks darbaspēka trūkums, nav atrisināms ar pensijas vecuma izmaiņām. Daudzi turpina strādāt arī pēc šī vecuma sasniegšanas, jo noteicošais te ir veselības līmenis un darbu prasmes — hroniski slimi un izzūdošās profesijās strādājoši seniori nekļūs sprauni un nepārkvalificēsies, ja viņiem vēl pāris gadus neļaus doties godam nopelnītajā pensijā. Tas risināms, vispirmām kārtām uzlabojot veselības aprūpi un mūžizglītības iespējas, nevis piespiedu kārtā vairojot tādus pirmspensijas vecuma trūcīgos, kas netiek pie savas nopelnītās pensijas.
Savukārt attiecībā uz pensiju naudām kopumā deputātiem un ierēdņiem derētu atcerēties, ka pensijas uzkrājumi nav viņu nauda. Tā ir mūsu nauda. Mēs katru mēnesi maksājam no gandrīz visu veidu saviem ienākumiem valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, ko administrē Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra. Atslēgas vārds te ir “apdrošināšana” — mēs maksājam par savu apdrošināšanu slimības, bezdarba un citiem (ne)gadījumiem, “māmiņalgām” un pensijai. Šī apdrošināšana savā būtībā ir tuva veselības, dzīvības un nelaimes gadījumu apdrošināšanai, ko piedāvā privātās apdrošināšanas sabiedrības. VSAOI gadījumā vienīgā atšķirība, ka to administrē valsts iestāde VSAA, kam īstenībā ir daudz labāka reputācija un kompetence nekā dažam privāto apdrošināšanas polišu tirgotājam. Speciālais pensiju budžets pat visādu krīžu laikā ir uzturēts ar veselīgu pārpalikumu.
Ja kāds gribētu izvirzīt maksimāli cinisku “argumentu”, ka daudzi potenciālie pensionāri nenodzīvos līdz pensijai un tāpēc viņu pensiju nauda “ietaupītos”, tad arī tā jau sen vairs nav taisnība. Tā kā strādājošie krāj pensijas kapitālu un darba stāžu sev, priekšlaicīgā nāvē mirušie to var atstāt mantojumā brīvi izvēlētam saņēmējam (dzīvesbiedriem, bērniem, partneriem vai jebkādai citai fiziskajai personai), vajag tikai savu izvēli darīt zināmu VSAA, ko var izdarīt, neatejot no datora.
Līdz ar to deputāti un ierēdņi dara pareizi tajos gadījumos, kad spriež par valsts un pašvaldību naudas efektīvāku tērēšanu ikdienā, bet neķeras klāt manipulācijām ar pensijām un pensionēšanās vecumu. Mūsu uzkrātajiem līdzekļiem ir galu galā jāpaliek mūsu pašu rīcībā. Latvijas likumdošana ir tāda, ka pensijas vecuma palielināšana tikai tāpēc, lai to pašu sakrāto pensijas kapitālu izmaksātu īsākā periodā, kopsummai nemainoties, atgādinātu picas sagriešanu nevis 16 gabalos, bet 14 — picas kopējais izmērs un svars no tā nemainīsies.
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
