Izsola raritātes - latviešu valodā izdotās Bībeles otro un trešo izdevumu, valstij teorētiski iespēja tās pievākt sev un īpašnieku iespundēt
PIETIEK24.02.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Interneta vietnē paintings.lv trešdienas vakarā noslēdzās kārtējā izsole, kurā šoreiz bija iespējams iegādāties arī divus īpaši retus izdevumus – attiecīgi 1739. un 1794. gadā izdotos Bībeles latviešu tulkojuma otro un trešo izdevumu. Tiesa, saistībā ar jaunajiem Krimināllikuma grozījumiem teorētiski pastāv iespēja, ka pēc prokurora ieskatiem valsts šīs grāmatas var pievākt sev, bet to īpašniekam piespriest pat divu gadu cietumsodu. Šoreiz gan tā vēl nenotika, bet abas Bībeles tā arī netika pārdotas.
Izsoļu nams ar 2900 eiro sākumcenu piedāvāja „Biblia, tas irr: Ta Swehta Grahmata, jeb Deewa Swehti Wahrdi, Kas preeksch un pehz ta Kunga Jesus Kristus swehtas Peedsimschanas no teem swehteem Deewa-Zilwekeem, Praweescheem, Ewangelisteem jeb Preezas-Mahzitajeem un Apustuļeem usrakstihts, Kensberga: driķķehts pee Jahņa Indriķa Artunga (2. izdevums latviešu valodā ādas vākos ar metāla aizdari), 1739. gads”.
Šis ir Bībeles otrais izdevums 1739. gadā, un aprakstā minēts: „Šī Bībeles izdevuma iniciators bija ievērojamais Brāļu draudzes darbinieks grāfs N. L. Cincendorfs (1700-1760). Viņš sadarbojās ar Vidzemes ģenerālsuperintendentu J. B. Fišeru (Johana Fišera dēlu) un Kurzemes ģenerālsuperintendentu A. Grāvenu. Pēc E. Glika tulkojuma bija pagājuši 50 gadi, un bija nepieciešams pārskatīt un uzlabot Bībeles valodu. To paveica J. B. Fišera un Kurzemes hercoga pieaicinātie mācītāji.”
Savukārt ar 2600 eiro sākumcenu izsolē tika piedāvāta „Tā Bihbele jeb tee swehti Deewaraksti, tahs weccas un jaunas Derribas, Latweescheem un Kurzemneekeem par labbu: Rīgā, dabbujams pee Jahņa Friddrika Artknok”.
Šis ir Bībeles trešais izdevums latviešu valodā, kas klajā nācis 1794. gadā Leipcigā, un šīs raritātes aprakstā minēts: „Šo Bībeles izdevumu sagatavoja Rūjienas mācītājs Gustavs Bergmanis. Šī izdevuma priekšvārdā viņš raksta: “Pateic Dievam par šādu žēlstību, ka šī grāmata mums atkal sagādāta tikusi. Cilā viņu, lasi viņu, jo tā tev pamācīs darīt to labu, un atmest to ļaunu.[..] Ne saki, man nau vaļas Bībelē lasīt – tev pulka darbu, to es gan zinu. Bez maizes pelnīšanas pasaulē neviens nevar pietikt. Bet mans draugs, vai Tu dažkārt domā debesīs bez ticības, bez atzīšanas, bez svētas gudrības iztikt?””
Saites uz abām izsolāmajām Bībelēm ir šeit:
http://paintings.lv/lv/online_auctions/bid_online_auction/16792
un
http://paintings.lv/lv/online_auctions/bid_online_auction/16793
Teorētiski tieši uz šādām vērtībām var attiekties šā gada 2. februārī stājušies spēkā kārtējie grozījumi Krimināllikumā, kuri ļauj piespriest divu gadu cietumsodu ikvienam, kuram mājās, automašīnā vai mēteļa kabatā atrodas kāda kultūras vērtība vai senlieta – glezna, servīze, grāmata, ierocis, monēta, marka.
Krimināllikuma grozījumi paredz: ja jūsu kolekcijā nejauši būs iemaldījusies kāds valsts izpratnē sens un aizsargājams priekšmets monēta un prokurors uzskatīs, ka tieši ar šīs monētas glabāšanu (un, protams, arī pārdošanu) nodarīts “būtisks kaitējums”, jums var nākties pavadīt cietumā pat divus gadus.
Tiesa, nav skaidru kritēriju, kā novērtēt, vai mājās esošais priekšmets atbilst tam, kas likumā definēts ar terminu “kultūras priekšmeti” un “valsts aizsardzībā esošas senlietas”. Detalizētu ar likuma grozījumiem aizsargāto “kultūras priekšmetu” un “valsts aizsardzībā esošo senlietu” sarakstu publiskos avotos atrast nevar.
Ministru kabineta Noteikumi par kultūras pieminekļu, tajā skaitā valstij piederošo senlietu, mākslas un antikvāro priekšmetu izvešanu no Latvijas un ievešanu Latvijā uzrāda ļoti plašu “kultūras priekšmetu” spektru:
- arheoloģiskās senlietas ar datējumu līdz 17. gadsimtam, vairāk nekā 100 gadu veci no kultūras priekšmeta atdalīti fragmenti, kas ir neatņemama mākslas, vēstures vai reliģiska pieminekļa daļa;
- inkunābulas un par 100 gadiem vecāki rokraksti, ieskaitot ģeogrāfijas kartes un mūzikas partitūras;
- dažādu veidu arhīvi, kuros ir par 100 gadiem vecāki eksemplāri;
- grāmatas, kas ir vecākas par 100 gadiem;
- transportlīdzekļi, kas ir vecāki par 75 gadiem;
- kolekcijas, kurām ir vēsturiska, paleontoloģiska, etnogrāfiska vai numismātiska vērtība;
- par 100 gadiem vecāki mākslas un antikvārie priekšmeti;
- gleznas un zīmējumi, kas darināti ar roku uz jebkura materiāla un ar jebkuru paņēmienu;
- gravīru, estampu, serigrāfiju un litogrāfiju oriģināli, kā arī attiecīgās plāksnes un plakātu oriģināli;
- skulptūru un statuešu oriģināli; fotogrāfijas, filmas un to negatīvi; stikla izstrādājumi; zeltkaļu un sudrabkaļu izstrādājumi;
- mēbeles;
- optiskās ierīces un aparāti, fotoaparāti, kinoaparāti un ierīces;
- mūzikas instrumenti; pulksteņi un to daļas;
- koka izstrādājumi, keramika, gobelēni, paklāji, tekstilijas, tapetes, ieroči.
Savukārt likums “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” uzskaita šādus senos priekšmetus, kuri var būt valsts aizsardzībā: arheoloģiskie atradumi, senlietas, nekustamo pieminekļu elementi, vēsturiskas relikvijas, mākslas darbi, rokraksti, reti iespieddarbi, kinodokumenti, fotodokumenti un videodokumenti, skaņu ieraksti.
Lakoniski par policejiskām iespējām tikt galā ar senlietu vācējiem un kolekcionāriem īsi pirms senlietu glabāšanas kriminalizēšanas portālā lvportāls.lv izteicies Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizmeklēšanas pārvaldes 2. nodaļas galvenais inspektors Māris Žilinskis: “Ja pirms grozījumu pieņemšanas izmeklēšanai bija nepieciešams konstatēt un pierādīt tieši senkapu postīšanas un izlaupīšanas faktu, tad šobrīd pie kriminālatbildības varēs saukt, jau pierādot senlietu glabāšanas faktu.”
Pēdējos likuma grozījumus izstrādājusi Tieslietu ministrijas juriste Maija Bidiņa, akceptējis tieslietu ministrs Jānis Bordāns un premjers Krišjānis Kariņš. Apstiprināšanai Saeimā tie nodoti pērna gada maijā.
Saeimas plenārsēdē pērnā gada septembrī Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs Rihards Kols (Nacionālā apvienība) norādīja, ka grozījumi saistīti ar likumprojektu “Par Eiropas Padomes Konvenciju par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar kultūras vērtībām”: “Konvencija nosaka aizsargājamo kultūras vērtību definīciju un paredz kriminalizēt tādus noziedzīgus nodarījumus kā kultūras vērtību zādzība un citas nelikumīgas piesavināšanās formas, paredzot arī kriminālprocesa uzsākšanas, izmeklēšanas un starptautiskās sadarbības krimināllietās noteikumus, kā arī preventīvos un citus pasākumus. Lielākoties konvencijas normas atbilst Latvijas normatīvajam regulējumam, tomēr konvencija ietver atsevišķas normas, kurās noteiktais šobrīd nav regulēts Latvijas normatīvajos aktos, vai arī tādas, kuras būtu nepieciešams pilnveidot. Tāpēc paredzēts izdarīt grozījumus Krimināllikuma 229., 221.1 un 277. pantā.”
R. Kols deputātus mierināja, ka “Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde ir izstrādājusi materiālu par mākslas un antikvāro priekšmetu nelikumīgas aprites novēršanu kopā ar vadlīnijām uzticamības pārbaudei, iegādājoties kultūras priekšmetus. Atsevišķi materiāli būs arī mākslas un antikvāro priekšmetu tirgus dalībniekiem, kurā iekļautas arī vadlīnijas darba kārtībai, iepērkot kultūras priekšmetus, kā arī ir izstrādāti ētikas principi mākslas un antīko priekšmetu dīleriem un informatīvais materiāls tiesībsargājošajām institūcijām par mākslas un antikvāro priekšmetu nelikumīgas aprites novēršanu”.
Ar senlietām saistīto pantu grozījumus likumā Saeimā turpināja virzīt R. Kola partijas biedrs Ritvars Jansons. Viņa sniegtā informācija par senlietu glabāšanas un pārvietošanas kriminalizēšanu bija vēl konspektīvāka: “Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Šis likumprojekts “Grozījumi Krimināllikumā”, kuru Juridiskā komisija ir atbalstījusi pirmajam lasījumam, ir skatāms kopsakarā ar Ārlietu komisijas virzīto likumprojektu “Par Eiropas Padomes Konvenciju par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar kultūras vērtībām”, kuru jūs nupat atbalstījāt. ...Kā komisijā atzīmēja likumprojekta izstrādātājas - Tieslietu ministrijas - pārstāve, lielākoties Latvijas normatīvais regulējums jau atbilst konvencijas normām. Šos likuma grozījumus pieņemot, tiktu nodrošināta pilnīga atbilstība.”
Neviens cits no klātesošajiem 88 deputātiem tā arī neuzskatīja par vajadzīgu detalizētāk pievērsties likumprojektam. Pirmajā lasījumā tas tika atbalstīts vienbalsīgi “par - 88, pret un atturas - nav”. Līdzīgi debates nenotika arī likumprojekta izskatīšanā otrajā un trešajā lasījumā. Deputāti vienbalsīgi balsoja “par”.
Tieslietu ministrijas sagatavotajā likumprojekta anotācijā teikts, ka no sabiedrības puses nekāda interese un reakcija par virzītajiem grozījumiem likumā neesot fiksēta: “Sabiedrības viedokļi par likumprojektu organizētās sabiedrības līdzdalības ietvaros netika saņemti.”
Anotācijā paskaidrots, ka ministrija sabiedrībai devusi iespēju izteikt savu viedokli - likuma grozījumu projekts esot bijis pieejams sabiedriskai apspriešanai gan ministrijas, gan Valsts kancelejas mājaslapā, taču neesot guvis tautas atsaucību.
Cita starpā Neatkarīgā atbilstoši R. Kola norādēm Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes mājaslapā ir mēģinājusi atrast, tieši no kādiem priekšmetiem iedzīvotājiem būtu lietderīgi atbrīvoties, tos nododot valstij. Tur par deputāta minētajām vadlīnijām un ētikas principiem mākslas un antīko priekšmetu dīleriem nekas nebija atrodams.
Kopš šā gada 2. februāra ir spēkā šādi Krimināllikuma panti
229. pants. Nelikumīgas darbības ar kultūras priekšmetiem
(1) Par kultūras priekšmeta, tas ir, Latvijas Republikas vai citas valsts aizsardzībā esoša kultūras pieminekļa, muzeja krājuma priekšmeta vai bibliotēku īpaši aizsargājama krājuma dokumenta, nelikumīgu glabāšanu, pārvietošanu, pārsūtīšanu, atsavināšanu vai par tā nelikumīgu izvešanu ārpus Latvijas Republikas vai ievešanu Latvijas Republikā, ja ar to radīts būtisks kaitējums, - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.
(2) Par kultūras priekšmeta iznīcināšanu, bojāšanu vai apgānīšanu - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.
229.' pants. Nelikumīgas darbības ar senlietām
(1) Par Latvijas Republikas aizsardzībā esošas senlietas, kura neatrodas muzeja krājumā, vai citas valsts aizsardzībā esošas senlietas nelikumīgu iegūšanu, glabāšanu, pārvietošanu, pārsūtīšanu, atsavināšanu vai par tās nelikumīgu izvešanu ārpus Latvijas Republikas vai ievešanu Latvijas Republikā - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.
(2) Par Latvijas Republikas aizsardzībā esošas senlietas, kura neatrodas muzeja krājumā, vai citas valsts aizsardzībā esošas senlietas iznīcināšanu vai bojāšanu -
soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.
229." pants. Personas atbrīvošana no kriminālatbildības par senlietu nelikumīgu iegūšanu, glabāšanu, pārvietošanu un pārsūtīšanu
Persona, kura labprātīgi nodevusi nelikumīgi iegūtu, glabātu, pārvietotu vai pārsūtītu Latvijas Republikas aizsardzībā esošu senlietu, kura neatrodas muzeja krājumā, vai citas valsts aizsardzībā esošu senlietu, tiek atbrīvota no kriminālatbildības par Latvijas Republikas aizsardzībā esošas senlietas, kura neatrodas muzeja krājumā, vai citas valsts aizsardzībā esošas senlietas nelikumīgu iegūšanu, glabāšanu, pārvietošanu un pārsūtīšanu.
Seko mums 
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
