Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

„24. februāris manas ģimenes un manas klases atmiņā paliks kā baiļu un neziņas datums. Nepiedodams krievu iebrukums ukraiņu zemē. Vai atkal būs iebrukums arī Latvijā un pēc tam Sibīrija? Vai atkal nāves un sakropļoti likteņi? Vai atkal tautas dvēseles saglabāšanās tikai teātrī, mūzikā un dzejā, un klusos sapņos? Vai atkal karogu un sirdsapziņas maiņa? Vai mūsu klasei var draudēt tas pats, kas 1941. un 1949. gada skolēniem, un mēs varam kļūt par Sibīrijas bērniem?” jautā Denīze Marta.

Ik gadu brīnos par radošumu, kas balstīts vēsturē, un līdz asarām izjūtu jauniešu patieso interesi un līdzjušanu, stāstot par ciešanām, kas piemeklēja latviešus, no konkrētās dzimtas vēstures ejot uz lielo vispārinājumu - uz tautas vēsturi.

Katrs gads atnes jaunus deportāciju stāstus, kurus rūpīgi izlasām, un es ticu, ka tie audzina savas zemes un valsts patriotus. Šis gads ir īpašs, jo smags: fašistiskā Krievija ir iebrukusi Ukrainā, un jaunieši saskata baisas līdzības un vēsturiskas paralēles, vērtējot Krievijas nelietību toreiz un tagad.

Pateicos kinorežisorei un vēstures pētniecei Dzintrai Gekai, kura jau daudzus gadus organizē skolēnu sacerējumu un zīmējumu konkursu, kura tēma ir traģiska, skumja un neaizmirstama. Tās ir Latvijas iedzīvotāju deportācijas, sākot no 1941. gada 14. jūnija. Šodien publicējam fragmentus no skolēnu sacerējumiem, pievienojot arī vizuālos materiālus - zīmējumus.

Medinika Denīze Marta

Vecums: 17 gadu

Jelgavas Valsts ģimnāzija

Vēsture atkārtojas

Esmu Marta. Mana klases audzinātāja, kuras vectētiņš Arvīds pēc kara nokļuva filtrācijas nometnē un pēc tam divus gadus vergoja Krievijas ogļu raktuvēs, pastāstīja un parādīja latviešu tautas sāpju ceļus padomju okupācijas laikā. Apraudājos, kad ieraudzīju foto grāmatā „Baigais gads” - skati tieši tādi paši kā mūsdienu Ukrainā Bučas pilsētā. Šobrīd vārdi „vēsture atkārtojas” manās domās skan pavisam sāpīgi.

Skolotāja teica, ka ikvienam bērnam jāzina par savu senču dzīves gaitām. Un es nolēmu par savējiem uzzināt vairāk par frāzi „mani senči ir bijuši Sibīrijā”.

Manu priekšteču ģimeņu stāsti ir skaudrām notīm caurvīti. Vecvecmammu uz Sibīriju izsūtīja teju no skolas sola. Arī mana vectēva ģimenes locekļi piespiedu kārtā devās uz Sibīriju, tikai diemžēl nav vairs neviena, kam pajautāt: esmu nokavējusi. Lai Sibīrijas stāsti saglabātos, apciemoju savus radus un pierakstīju viņu stāstus, kuri tagad tiks saglabāti ģimenes arhīvā.

Ome stāsta

Memmi, manu mammu, izsūtīja 10 gadu vecumā kopā ar māsu, kam bija pieci gadi, brāli un vecākiem no Jelgavas apriņķa, Garozes pagasta Ģildu mājām uz Omskas apgabala Drobiševas rajonu. Atgriezās Latvijā viņi visi, izņemot memmes tēvu Jēkabu, kas nomira izsūtījumā. Kaut arī viņš apglabāts Sibīrijā, kapiņos Latvijā ir viņam piemiņas vietiņa.

Memme ļoti reti atcerējās izsūtījumu, un, ja nu tomēr to pieminēja, tad bez žēluma. Kad viņu izsūtīja, viņa vienā klasē mācījās trīs gadus, lai apgūtu krievu valodu. Memme rādīja savas burtnīcas, kurās bija rakstīts teju vai kaligrāfiskā rokrakstā ar spalvaskātu. Pēc katra uzdevuma gozējās ar sarkanu tinti uzvilkts piecinieks. Zīmējumi un veiktie pieraksti bija ļoti detalizēti un teju vai fotogrāfiski precīzi.

Kad pienāca mans laiks stāties pionieros un komjaunatnē, memme ļoti iedrošināja un mudināja to darīt. Es nesapratu tos bērnus, kam vecāki neļāva pievienoties pionieru un komjauniešu rindām. Ilgu laiku nemaz nezināju, ka cilvēki svin Ziemassvētkus un 18. novembri, jo mājās par to nerunāja. Tikai ar laiku sapratu, ka tā vecāki centās mūs pasargāt no represijām un sarežģītām situācijām. Mēs svinējām tikai jauno gadu. Mums nāca Salavecis, nevis Ziemassvētku vecītis.

Kad memme atgriezās no Sibīrijas, viņa nevarēja dzīvot dzimtajās mājās, jo tur jau bija iemitināti citi cilvēki. Sākumā viņa dzīvoja pie svešiem ļaudīm. Atgriezusies gribēja mācīties par medicīnas darbinieku, taču atklājās, ka viņai ir tuberkuloze, kas liedza viņai būt par mediķi.

Lai arī bija pagājuši jau daudzi gadi kopš atgriešanās Latvijā, memme ikvienu svešinieku, kas ienāca mūsu pagalmā, sagaidīja ar trauksmi un bažām, jo nevarēja zināt, ar kādiem nolūkiem šis cilvēks ir nācis.

Omes māsīca

Manai mammai izsūtīšanas brīdī bija pieci gadi. Senākos laikos mamma kaut ko mums stāstīja, taču tagad vairs nevēlas par šo tēmu runāt.

No mammas atmiņu stāstiem atceros, ka viņiem ir bijis diezgan grūti ar iztikšanu. Bieži vien vakariņās ēdiena pieticis tikai bērniem. Vecāki palikuši neēduši. Mana mamma, kad viņai bija astoņi gadi, pieskatīja citus bērnus. Kad viņa ieradās Sibīrijā, viņa krievu valodu nav mācējusi. Vietējie viņu saukājuši par fašistēnu. Toties tad, kad atgriezās Latvijā, viņu uzskatīja par krievēnu.

Atceros, ka man skolā bija mājas darbs, kurā bija jāraksta, ko mana ģimene dara vakaros. Aprakstīju visu, ko mēs darām - mamma ada, tētis lasa grāmatas, un arī runājam par Sībīriju. Mamma, to izlasījusi, lika man ņemt jaunu burtnīcu un pārrakstīt mājas darbu, nestāstot par Sibīriju, un piekodināja: „Nevienam nestāsti par Sibīriju!”

Omes brālēns

Mans tēvs stāstīja, ka, ierodoties Drobiševā, viņus visus sadzina barakās. Lai izdzīvotu, mainījuši līdzi paņemtās drēbes pret pārtiku. Vietējiem iedzīvotājiem bija diezgan noraidoša attieksme pret iebraucējiem. Vispirms latvieši sākuši būvēt kūtis. Vietējie brīnījušies, kāpēc latviešu mājām tik mazi lodziņi, jo nav sapratuši, ka būvē kūtis. Vietējie bijuši ļoti izbrīnīti, ka latvieši neprata iejūgt buļļus. Tajā reģionā buļļus izmantoja darbos kā pie mums zirgus. Mans tēvs Sibīrijā strādāja par traktoristu.

Tēvs apprecējās Sibīrijā, un tur ir dzimis mans brālis, kas bija diezgan slimīgs. Slimo plaušu dēļ viņam lika dzert kazas pienu.

Pārdomas

Šķiet, ka Latvijā ir maz tādu ģimeņu, kuras nav skārušas deportāciju šausmas. Atradu sarakstu, kurā manas omes mamma un ģimene ir paši pirmie.

1940. gada 17. jūnijs, 1941. gada 14. jūnijs, 1945. gada 8. maijs, 1949. gada 25. marts, 1990. gada 4. maijs, 2004. gada 29. marts, 2004. gada 1. maijs, 2022. gada 24. februāris.

Kāds mans vienaudzis, iespējams, šos datumus vienaldzīgi apskata un pat nesaprot, kas aiz tiem slēpjas. Man, kas no senčiem dzirdējusi, kā nedrīkst par kaut ko runāt, kā nevar iegūt sapņu darbu, kā nevar ceļot, kā veikalā nevar nopirkt labas preces, kā jāuztraucas, vai no Afganistānas dēls pārnāks dzīvs, kā jāizliekas, ka patīk padomju vara… - man šie datumi ir svarīgi.

Man 17. jūnijs ir nepiedodams krievu iebrukums manā tēvzemē, 14. jūnijs un 25. marts brutālas deportācijas, 4. maijs Neatkarības deklarācija, 29. marts droša militāra aizsardzība, 1. maijs Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā.

24. februāris manas ģimenes un klases atmiņā paliks kā baiļu un neziņas datums. Nepiedodams krievu iebrukums ukraiņu zemē. Vai atkal būs iebrukums arī Latvijā un pēc tam Sibīrija? Vai atkal tie daudzie „nedrīkst”? Vai atkal nāves un sakropļoti likteņi? Vai atkal tautas dvēseles saglabāšanās tikai teātrī, mūzikā un dzejā, un klusos sapņos? Vai atkal karogu un sirdsapziņas maiņa? Vai mūsu klasei var draudēt tas pats, kas 1941. un 1949. gada skolēniem, un mēs varam kļūt par Sibīrijas bērniem? Baisi!

Reiz brīnījos, uzzinājusi, ka kādam manam radiniekam skapī stāv Sibīrijas maiss. Pavisam parasts maiss ar zābaku pāri, zeķēm, veļu, siltu kamzoli, sērkociņiem un vēl šo un to. Viņš to nevienam neļāva aiztikt vai, nedod, Dievs, pavasara tīrīšanas laikā izmest. Un šogad arī es, noskatījusies aizsardzības ministra instrukciju, sakrāmēju savu „Sibīrijas maisu”. Ceru, ka to nekad nevajadzēs izmantot. Un otra liela mana cerība - ka uz krievu zemes plašumiem aizvestie ukraiņu bērni drīz tiks atpakaļ dzimtenē. Un viskarstāk vēlos, lai turpmākos tūkstoš gadus un vēl ilgāk nevienam bērnam nevajadzētu stāstīt savu Sibīrijas stāstu.

Slava Ukrainai! Varoņiem slava! Paldies manas nācijas ļaudīm par 4. maiju un drosmi!

***

Elīza Kurcalte

Vecums: 13 gadu

Pļaviņu vidusskola

Viņu brīvība ir mana brīvība

1949. gads manas ģimenes vēsturē iekrāsots melnos toņos. 1949. gada 25. martā manus vecvecākus izsūtīja uz Amūras apgabalu.

25. marta rītā Madonas apriņķa Kusas pagasta „Lodē” ārā ir ziema. Nakts salto klusumu piepeši pārtrauc zaldātu ielaušanās mājā. Seko pavēle kravāties. Tad brauciens zirga ratos uz pagastmāju, kur tiek sapulcināti visi izsūtāmie. Pēc tam ratos uz Madonas dzelzceļa staciju. Visus sadzen lopu vagonos. Vizmas vecākais brālis Jānis, kuru zaldāti aizturējuši Madonā, atrodas citviet. Vagonā, kurā iedzīta Eglīšu ģimene, ir tumšs un drēgns. Pie sienām - dažas koka lāviņas, kur gulēt. Pie durvīm - spainis vajadzību nokārtošanai. Viens spainis uz 30 cilvēkiem.

Tā sākās 18 dienas garais ceļš uz Tālajiem austrumiem. 8000 kilometru cauri visai Padomju savienībai.

Visi pārtiek no tā, ko paguvuši paņemt līdzi. Kāds kaimiņš paņēmis līdzi 30 litru piena kannu. Pēc kāda laika piens šausmīgi saskābst, bet vienalga šķiet gards. Apstājoties kādā stacijā, vagonā tiek iecelts spainis ar sutinātiem graudiem.

Brauciens turpinās, līdz 12. aprīļa pēcpusdienā vilciens iebrauc Muhino stacijā Šimanovskas rajonā. Vagons, kurā atrodas Eglīšu ģimene, tiek atkabināts. Visi izkāpj. Sibīrijā ziema barga - mīnus 40 grādi. Uz staciju atbraukušie kolhozu priekšsēdētāji noskata sev darbaspēku.

Eglīši nonāk Komūnas sādžā un strādā kolhozā. Sādžā ir japāņu kara laikā celtās, pamestās mājas. Kolhozā sievietes slauc govis un baro teļus, bet vīrieši iet meža darbos. Īsajās, karstajās vasarās Sibīrijas saulē izauga lieli tomāti, sulīgi arbūzi un saldas mellenes, ko savos lauciņos iesēja strādīgie latvieši.

Pēc Staļina nāves bija jāgaida līdz 1957. gadam, kad beidzot pienāca ziņa, ka Eglīšu ģimene ir reabilitēta. Prieks, ka atkal varēs redzēt mājas. Bet vēl viņiem jāgaida, vēl nekur nevar doties, jo jāsakrāj nauda vilciena biļetēm.

Stāsts ir no manas vecmammas Vizmas, kura ir vienīgā dzīvā radiniece no 12 izsūtītajiem. Šis stāsts manī rada nekad nepiedzīvotas skumjas. Skumjas, ka neesmu pazinusi nevienu no pārējiem izsūtītajiem ģimenes locekļiem. Un tomēr manī ir sajūta, ka viņi ir man līdzās. Viņi turpina dzīvot manā sirdī. Un tā tas būs līdz manam pēdējam elpas vilcienam. Es viņus nekad neaizmirsīšu, jo tas, kam viņi izgāja cauri ceļā uz brīvību, parāda, ka brīvība nav par velti. Viņu brīvība ir mana brīvība.

***

Rēzija Romanovska

Vecums: 13 gadu

Druvas vidusskola

Nekur nav tik labi kā mājās

1941. gada 14. jūnijs... Pirmo reizi tika izsūtīti Latvijas iedzīvotāji no Latvijas uz Sibīriju. To bija vairāk nekā 15 400.

Man bija tikai 12 gadi, un todien mūsu mājās ienāca sveši karavīri ar ieročiem un lika sakravāt mantas. Mums nebija ne jausmas, kas notiek, tāpēc es darīju visu, ko mamma lika. Arī mamma nezināja, kāpēc viņi tā dara, vai arī man vienkārši nestāstīja. Vēlāk mēs un daudzi citi cilvēki nonācām pie vilciena vagoniem, tajos visi tikām sadzīti un saspiesti. Mēs nesapratām, kas notiek, bet vēlāk jau bija skaidrs, ka mēs braucam. Uz kurieni, neviens nezināja.

Manuprāt, bija pagājušas vairākas stundas, bet nekas nemainījās. Vienmuļi un dobji klaudzēja vilciena riteņi. Jau no paša sākuma bija saprotams, ka nekas labs nevarētu būt. Pagāja diena, vilciens tikai dažas reizes apstājās, lai cilvēki varētu nokārtoties. Tad otrā diena, joprojām baisi un biedējoši. Tāpat pagāja arī trešā un ceturtā diena.

Piektajā dienā notika pats šausmīgākais, kas, manuprāt, varēja notikt. Nomira kāds mazulis, visticamāk no bada un slāpēm. Tas bija ļoti šokējoši, viņš būtu varējis vēl dzīvot ilgi un ilgi. Tomēr tur vairs neko nevarēja darīt. Kad vilciens apstājās, viņa tuvākie cilvēki izkāpa ārā un apraka viņu, atstāja viņu vienu svešā zemē. Jo ilgāk braucām, jo biežāk kāds bija jāgulda svešajā zemē.

Godīgi sakot, man nav ne jausmas, cik ilgi mēs tā braucām, varbūt nedēļu, varbūt divas, varbūt vairāk... es nezinu. Man liekas, daudzi cilvēki sajuka prātā, vienkārši nevarēja vairs izturēt.

Kādā dienā vilciens apstājās un izlaida mūs ārā, drīzāk piespieda mūs izkāpt. Tur, tur nebija nekā, N-E-K-Ā. Liels, plašs zemes gabals, kaut kādi koki tālumā, neviena cilvēka, neviena kaimiņa, nevienas dzīvības. Kas tā vispār par vietu? Vēlāk no kāda gudra kunga dzirdēju, ka tā ir Sibīrija un ka mēs esam Krievijā.

Protams, kurp gan citur viņi mūs būtu sūtījuši, te, kur ir plaši lauki, meži, ir jāsāk dzīve no jauna. Bet kāpēc? Man pašai ir sava zeme, tik mīļa, tik tuva, tik pazīstama. Vai tad, kad mēs būsim te jau dzīvojuši pietiekami ilgi, vai viņi mūs atkal ieliks vilcienā un aizsūtīs kaut kur tālāk, kur arī nav nekā? Es nezinu. Ja gribēji izdzīvot, bija kaut kas jādara, nevarēji vienkārši sēdēt un gaidīt, kas notiks.

Cilvēki savāca zarus, uzkurināja vairākus ugunskurus. Daži gāja meklēt, vai ir iespējams salasīt kaut kādas zināmas ogas, vai ir kādi dzīvnieki, no kuriem var iegūt gaļu. Citi meklēja materiālus, no kuriem var uztaisīt vietu, kur patverties. Kāds kaut ko atrada, kāds ne.

Visa dzīve bija jāsāk no jauna, pavisam no jauna. Lai nesajuktu prātā, bija jānodarbina prāts un ķermenis. Nākamajās dienās visapkārt notika liela rosība, visi kaut ko meklēja, darīja dažādus darbus. Es palīdzēju mammai atrast ogas vai ēdienu, vēlāk arī noderīgus materiālus. Vīrieši cirta zarus un kokus ar asiem, atrastiem akmeņiem un citām asām lietām. Palēnām sāka slieties mājiņas. Līdz ziemai vajadzēja vietu, kur patverties. Bija dzirdēts, ka ziemas te ir ļoti bargas un nežēlīgas.

Laiks gāja, pienāca ziema un tad pavasaris, tad vasara un atkal rudens, un tā tas turpinājās... Tiklīdz varēja sākt strādāt, cilvēki sāka būvēt vēl mājiņas, sāka strādāt lauku darbus, un tādā veidā attīstījās mūsu ciems. Tā tas notika visu laiku, jau vairākus gadus. Cilvēki pierada pie šīs dzīves, bet sirds un prāts ne mirkli nepārstāja domāt par mājām. Vai būs iespējams atgriezties, vai varēšu vēl kādreiz iegrimt Latvijas pieneņu pļavās?

Pēc šādiem astoņiem gadiem mūsu ciematā atkal piestāja vilciens un no tā izkāpa cilvēki, latvieši. Izrādās, ka tika izsūtīti latvieši no Latvijas uz Sibīriju, atkal tika salauztas un izpostītas tūkstošiem ģimenes. Protams, arī viņi sāka visu savu dzīvi no jauna. Mēs viņiem palīdzējām, jo zinājām, kas viņus sagaida.

Tā dzīvojām vairākus gadus. Vēlāk daži dabūja savas pases un atgriezās Latvijā, tajā skaitā arī es un mana ģimene. Ne visiem bija iespēja atgriezties. Daudzi palika, jo tur jau bija izveidojuši ģimeni, māju, un viņiem bija viss vajadzīgais, lai dzīvotu. Tomēr mēs braucām atpakaļ, jo nekur nav tik labi kā mājās.

Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv

Novērtē šo rakstu:

47
31

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

15

Brīdis, kad Saeimas deputāts vairs nespēj atšķirt vēlamo no īstā

FotoSaeimas deputāts no Nacionālās apvienības Aleksnadrs Kiršteins kārtējo reizi acīmredzot aizmirsa iedzert zāles un rezultātā uzrakstīja tekstu, kas atgādina nelīdzsvarotas politikas zinātnes studentes panikas lēkmi. Teksts ir uzrakstīts Kiršteinam raksturīgā stilā, un autors diemžēl nekādus negaidītus pārsteigumus mums nesagādā. Bet pievērst nelielu uzmanību interesantākajiem teksta fragmentiem joprojām gribētos.
Lasīt visu...

21

Krievijas armija iznīcināja Mariupoli ne tikai patoloģiskā naida pret „Azov” kareivjiem dēļ

FotoNežēlīgās kaujas par Mariupoli nebija tikai tādēļ, ka Putins tāpat kā mūsu pašu radikālā liberalitāte patoloģiski neieredzēja “Азов” karavīrus. Mērķis, pirmkārt, bija modernizētais metalurģiskais kombināts “Азовсталь”, kas ražoja četrdesmit veidu tēraudu.
Lasīt visu...

20

Ministra Pleša paziņojumi par pieminekļu demontāžu ir priekšvēlēšanu izrādīšanās

FotoDaugavpils mērs Andrejs Elksniņš vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Artūram Tomam Plešam uzsver, ka likuma prasības par pašvaldības teritorijā esošo pieminekļu, kas iekļauti Ministru kabineta izstrādātajā sarakstā, demontēšana ir jāveic līdz 15.novembrim.
Lasīt visu...

3

Lai arī Latvija kā laicīga valsts ir reliģiski neitrāla un garantē reliģijas brīvību, tā respektē sabiedrības vērtības, kas veido mūsu identitāti (un tas nekas, ka jūs nesaprotat, ko es te saku)

FotoAglyunīši! Svātceļnīki! Meilī draugi! Maņ ir eistyna prīca byut otkon kūpā ar jiusim Aglyunā. Sirsneigi sveicīni itymūs skaistajūs i īdvasmojušūs svātkūs!
Lasīt visu...

3

Visi latvieši ir kā Levits un Kariņš - tupi zābaki

FotoVisi latvieši ir kā Levits un Kariņš - tupi zābaki. Jūs jau tagad grasījāties rakstīt heita komentāru. Bet vispirms izlasiet, kāpēc es šo teikumu uzrakstīju.
Lasīt visu...

21

„Patriotu” atmiņas uzlabošanai

FotoPaldies anonīmajam “Pietiek lasītājam” par “Saskaņai” veltīto interesi, īpaši tad, ja tā izrādītos patiesa. 
Lasīt visu...

21

Jādara viss...

FotoZiņas no kara Ukrainā kļūst arvien trakākas. Lai gan Ukrainas spēki pārsteidzoši veiksmīgi cīnās pret lielo Krievijas pārspēku, fakts ir tāds, ka viss karš norisinās Ukrainas valsts teritorijā. Tas ir, ja neskaita raķetes, kuras tiek izšautas no Baltkrievijas vai Krievijas.
Lasīt visu...

21

Tiesības dzīvot Latvijā nav nekāds „maisiņš vaig”

FotoMans tētis bija viens no pirmajiem, kas ieguva Latvijas pilsonību, kārtojot eksāmenu. Kad 1997.gada augustā ERASMUsā braucu uz mēnesi uz Itāliju, es pirms tam pāris mēnešus uz Itālijas vēstniecību gāju kā uz darbu. Vēl dabūju mērkaķa ātrumā par briesmīgu naudu (aizlienētu naudu, protams, 1997.gadā, un vēl toreiz labi, ka bija, no kā aizlienēt) Austrijas tranzīta vīzu formēt, jo atpakaļceļā viena nakts bija jānakšņo Vīnē.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Tiesībsarga vēstule “Amnesty International” Eiropas reģionālā biroja direktoram Nilam Muižniekam: par jūsu organizācijas apmelojošajiem paziņojumiem

2022. gada 26. jūlijā organizācija “Amnesty International” nāca klajā ar paziņojumiem...

Foto

Labklājība

Dzīvojam laikā, kad aktīvi un strauji tiek formatēta cilvēku apziņa, mainīta vārdu nozīme un jēdzienu saturs. Pārsvarā – cilvēku degradācijas, paverdzināšanas un iznīcināšanas nolūkā. Mēs...

Foto

Sanāca kā vienmēr, bet ticiet – risinājums top, un vainīgi ir visi citi, tikai ne es

Straujiem soļiem tuvojas jaunā mācību gada sākums - 2022./2023. mācību...

Foto

Vēlēšanas kā mazohistu prieki

Pēc Latvijas Televīzijas pasūtījuma tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS jūlijā ir veicis aptauju un konstatējis, kā Latvijas pilsoņi balsotu, ja...

Foto

Kā Rīgai panākt Viļņu, Tallinu un Ziemeļeiropu? Laiks secinājumiem

Rīga ir vienīgā pilsēta Baltijas galvaspilsētu vidū, kurā mirstība pārsniedz dzimstību un no kuras aizbrauc vairāk cilvēku, nekā...

Foto

Vai Rīga ir labi finansēta pilsēta?

Pilsētas budžeta apmērs un tā izlietošanas efektivitāte lielā mērā nosaka to, cik kvalitatīva ir pilsētvide. To Eiropas pilsētu sarakstā, kuru...

Foto

Par rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

Publiskās atmiņas centrs ir sabiedrības institūcija, privāto tiesību juridiskā persona, kura netiek finansēta ar dotācijām no vispārējiem nodokļu ieņēmumiem. 2022. gada 24....

Foto

Parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta grozījumiem ir jāatkārto

Ar pietiekamu skaitu parakstu neatbalstītā "Latvijas vīru biedrības" ierosinātā parakstu vākšana referendumam par Satversmes 110. panta...

Foto

Par Latvijas Republikas Satversmē noteiktā komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas pienākuma īstenošanu un rusifikācijas slavināšanas izbeigšanu

Cienījamie Augšdaugavas novada domes deputāti! Publiskās atmiņas centrs (turpmāk - centrs)...

Foto

Vairāku tiesnešu, tostarp AT senatores Andas Briedes atbildība par Covid-19 epidēmijas ierobežošanas pasākumu neievērošanu

Tiesnešu ētikas komisija, Tiesnešu disciplinārkolēģija un Disciplinārtiesa ir vērtējusi to, vai izpildvaras...

Foto

Ir tādi Satversmes tiesas spriedumi, kuru nepildīšana valdošo eliti nesatrauc itin nemaz

13. Saeimas laikā ir bijuši vairāki Satversmes tiesas spriedumi, par kuru neizpildi Valsts prezidents pat...

Foto

Kāpēc valsts aizsardzības dienestam – jā!

Jūlija sākumā aizsardzības ministrs Artis Pabriks vēstīja par ieceri izveidot valsts aizsardzības dienestu, kuram, sākot ar 2023. gadu, tiks pakļauti...

Foto

Par ārkārtas sociālo situāciju

Mums priekšā ir grūta ziema – dziļa energoresursu krīze, iespējams pandēmijas saasinājums. No tā, cik saprātīgi un solidāri spēsim sagatavoties gaidāmajiem pārbaudījumiem,...

Foto

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis

Krievijas karš Ukrainā paātrinājis procesus sabiedrībā un daudziem atvēris acis. Tas noticis par ukraiņu asins cenu...

Foto

Satversmes tiesa ir jālikvidē

Šodien, 25.jūlijā Latvija pirmajā vietā (LPV) Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniedza 4000 zīmju programmu un kandidātu sarakstu 14.Saeimas vēlēšanām. LPV savā 4000 zīmju programmā ir...