Iztiksim bez s…a tiesiskuma un demokrātijas, lai visi baidās no tribunāla!
Kristians Rozenvalds16.03.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kad es iesāku domāt par šādu rakstu Ukrainas kara pirmajās dienās, mana doma bija rakstīt tikai par to, kā mūs vienlīdz apdraud gan Putins, gan arī mēs paši ar savu bezatbildību, spēlējoties ar uguni uz pulvermucas. Taču, notikumiem attīstoties tik strauji, man liekas, ka ir jau par vēlu ietekmēt sabiedrisko domu ar vecām un tradicionālām metodēm. Te vairs nepalīdzēs analīze, diskusijas, aicinājumi, pārliecināšana. Šobrīd ir jārīkojas apsteidzoši!
Es neesmu konstitucionālo tiesību eksperts, es nezinu, vai tam piemērots nosaukums būtu Ārkārtas stāvoklis, Kara stāvoklis vai Demokrātijas moratorijs uz noteiktu periodu. Tās var būt arī īpašas pilnvaras Aizsardzības un Iekšlietu, Tieslietu un Ārlietu ministrijām, specdienestiem, tiesām. Nav svarīgi, kā šo procesu nosauc. Bet, ir svarīgi saprast, ka kopš 2022. gada 24. februāra, sākoties karam, viss ir mainījies.
Šobrīd ir vajadzīga jaunam laikam atbilstoša kārtība, kurā lēmumus valsts interesēs var pieņemt ļoti ātri, bez garām koalīciju diskusijām, bez ilgstošām tiesām, izlēmīgi riskējot, nevis bezatbildīgi pasīvi, atrunājoties ar demokrātiju un tiesiskumu. Eiropā ir sācies karš. Mērķis ir nosargāt savu valsti, kurai miera laikos atkal būt vēl tiesiskākai un demokrātiskākai.
Tas ir līdzīgi kā ar bīstamu slimību, kuru var ārstēt tikai ar ķirurģisku iejaukšanos, neielaižot un neatliekot. Jā, bailes no skalpeļa un sāpēm, jā, cerība, ka varbūt varēs ar slimību tomēr sadzīvot, jā, cerība, ka slimība neattīstīsies, jā, cerība, ka slimība pesteļojot atkāpsies. Bet patiesība ir tāda, ka katra diena, kad operācija tiek atlikta, nodara vēl lielāku apdraudējumu dzīvībai.
Tieši tāpat būs arī ar šo īpašo režīmu Latvijā. Agri vai vēlu tas būs nepieciešams. Tikmēr katra diena, kura netiek izmantota, par kārtu palielina riskus. Es esmu par to, ka mēs šobrīd demokrātiski dodamies uz "medicīnisku operāciju", lēmumu pieņemot pašiem, izrunājoties ar anesteziologu, pirms operācijas izrunājoties ar ārstējošo ārstu, pašrocīgi parakstot dokumentus, nevis sagaidot to stāvokli, kad mūs bezsamaņā uz operāciju aizved ar "ātru palīdzību" un dokumentus slimnieka vietā paraksta tuvinieki.
Steidzami un izlēmīgi jau tagad jāpieņem lēmumi par to, ko iekļaut sankcijās un kā mazināt sankciju ietekmi pret mums. Kādas savas tiesības ierobežosim, lai būtu mobilāki un drošāki? Vai arī ļausim procesam virzīties vecās sliedēs, kad visi kopā ir par to, lai sankcijas vai ierobežojumi it kā būtu nepieciešami, bet tā, lai cieš visi, izņemot mani.
Mums priekšā ir laiks, kad būs vēl ātrāk jāpieņem lēmumi par drošību, elektrību, siltumu, degvielu, graudiem, pārtiku un kas tik vēl ne. Un vienlaicīgi arī ātri jāiztiesā tie, kas gribēs šādā situācijā iedzīvoties, tai skaitā korumpanti, nodevēji, provokatori, bet sliktākajā scenārijā arī diversanti un marodieri.
Bet vislielākā motivācija mainīt esošo kārtību ir jau minētā pulvermuca, uz kuras virsmas mēs jau kopš 2014. gada dzīvojam. Jā, bija divi Covid pandēmijas gadi, kas kaut nedaudz palīdzēja laikam mazināt temperatūru. Nevis tāpēc, ka kaut ko darījām, bet tāpēc, ka neko nedarījām. Taču vēl pirms liktenīgā 24. februāra jau bija provokatīvi aicinājumi par latvisku Daugavpili, pilsētu, kurā latviešu ir mazākums, tā, it kā mēs paši gribētu upurēties ukraiņu priekšā - "lūdzu, lūdzu, sāciet ar mums, mēs piedāvāsim savu Donbasu tepat Daugavpilī". Vai tā nav provokācija?
Katru dienu arvien vairāk ir to, kas aicina beidzot Latvijā ierādīt vietu okupantiem, tai skaitā ar latvisko Daugavpili, pieminekļu nojaukšanu, apzinātu cittautiešu kaitināšanu un nedrošības veicināšanu. Un tieši tāpat katru dienu pieaug Latvijas iedzīvotāju skaits, kuri vairs neslēpj savas simpātijas pret Krievijas agresiju, aicināt glābt Latvijā dzīvojošos krievus, izaicinoši lepojas ar Krievijas karogiem un "Z" zīmoliem. Ko mēs gaidām? Pirmās sadursmes un pirmos upurus? Vai nav pašsaprotami, kur tas ved?
Ikvienam, kurš šobrīd apzināti provocē konfliktu Latvijā, būtu jābaidās nonākt saskarsmē ar tribunālu. Vai ir citi demokrātiskie līdzekļi, kas šobrīd varētu apturēt karstās un uzkarsētas galvas? Turklāt katra Ukrainas kara diena un postošie skati radīs arvien vairāk neiecietības, tāpat kā hipnotizējošā Krievijas propaganda. Abi ir ieguvuši pārāk lielu kara informācijas starojumu, abi ir cietušie, abi ir jānomierina, abiem ir jāpalīdz atgriezties. Mērķis ir mazināt spriedzi, neļaut pieaugt temperatūrai, mazināt to.
Arī lēmumu par īstermiņa atteikšanos no demokrātijas var pieņemt demokrātiski, tai skaitā iesaistot visas frakcijas, nosakot šādam lēmuma termiņu, arī to, ka to pagarināt var tikai demokrātiski. Un nekādas parlamenta vēlēšanas šogad, ļaujot vieniem meklēt balsis pieminekļu nojaukšanā un latviskā Daugavpilī, bet otriem pieminekļa un krievu tiesību aizstāvēšanā! Jau tagad jānosaka vēlēšanu pārcelšana uz nākamo gadu!
Jaunās pārvaldes procesā ir jāiesaista arī opozīcija, tai skaitā parlamentārā un arī tos, kas vēl tikai pretendē. Šis nu ir tas laiks, kad katrs viens ir gaidīts kopībā, neviens nedrīkst būt atstumts. Vienotībai jābūt nevis lozungos, bet gan darbā, aicinot visus pie galda, tai skaitā valdībā un pašvaldībās, visus, kuru mērķis ir Latvijas neatkarība un ilgtspējīga attīstība.
Nobeigšu ar to pašu, ar ko iesāku. Mani mazāk biedē Putins, jo tas ir jau zināms ļaunums. Mani vairāk biedē mūsu pašu spējas izdzīvot uz uzkarsētas pulvermucas virsmas. Tam nepieciešams brīnums. Un es šim brīnumam arvien ticu! Bet jāsāk ar to, ka pareizi ir jāuzstāda diagnoze. Ja mēs apzināsimies, ka mūsu lielākais ienaidnieks ir pašu nestabilitāte, mēs noteikti atradīsim veidu, kā neitralizēt tos, kas cenšas laivu sašūpot, vienalga, vai viņi to dara patriotisku, muļķīgu vai Kremļa interešu vārdā.
Dievs, svētī Latviju!
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
