Iztiksim bez s…a tiesiskuma un demokrātijas, lai visi baidās no tribunāla!
Kristians Rozenvalds16.03.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kad es iesāku domāt par šādu rakstu Ukrainas kara pirmajās dienās, mana doma bija rakstīt tikai par to, kā mūs vienlīdz apdraud gan Putins, gan arī mēs paši ar savu bezatbildību, spēlējoties ar uguni uz pulvermucas. Taču, notikumiem attīstoties tik strauji, man liekas, ka ir jau par vēlu ietekmēt sabiedrisko domu ar vecām un tradicionālām metodēm. Te vairs nepalīdzēs analīze, diskusijas, aicinājumi, pārliecināšana. Šobrīd ir jārīkojas apsteidzoši!
Es neesmu konstitucionālo tiesību eksperts, es nezinu, vai tam piemērots nosaukums būtu Ārkārtas stāvoklis, Kara stāvoklis vai Demokrātijas moratorijs uz noteiktu periodu. Tās var būt arī īpašas pilnvaras Aizsardzības un Iekšlietu, Tieslietu un Ārlietu ministrijām, specdienestiem, tiesām. Nav svarīgi, kā šo procesu nosauc. Bet, ir svarīgi saprast, ka kopš 2022. gada 24. februāra, sākoties karam, viss ir mainījies.
Šobrīd ir vajadzīga jaunam laikam atbilstoša kārtība, kurā lēmumus valsts interesēs var pieņemt ļoti ātri, bez garām koalīciju diskusijām, bez ilgstošām tiesām, izlēmīgi riskējot, nevis bezatbildīgi pasīvi, atrunājoties ar demokrātiju un tiesiskumu. Eiropā ir sācies karš. Mērķis ir nosargāt savu valsti, kurai miera laikos atkal būt vēl tiesiskākai un demokrātiskākai.
Tas ir līdzīgi kā ar bīstamu slimību, kuru var ārstēt tikai ar ķirurģisku iejaukšanos, neielaižot un neatliekot. Jā, bailes no skalpeļa un sāpēm, jā, cerība, ka varbūt varēs ar slimību tomēr sadzīvot, jā, cerība, ka slimība neattīstīsies, jā, cerība, ka slimība pesteļojot atkāpsies. Bet patiesība ir tāda, ka katra diena, kad operācija tiek atlikta, nodara vēl lielāku apdraudējumu dzīvībai.
Tieši tāpat būs arī ar šo īpašo režīmu Latvijā. Agri vai vēlu tas būs nepieciešams. Tikmēr katra diena, kura netiek izmantota, par kārtu palielina riskus. Es esmu par to, ka mēs šobrīd demokrātiski dodamies uz "medicīnisku operāciju", lēmumu pieņemot pašiem, izrunājoties ar anesteziologu, pirms operācijas izrunājoties ar ārstējošo ārstu, pašrocīgi parakstot dokumentus, nevis sagaidot to stāvokli, kad mūs bezsamaņā uz operāciju aizved ar "ātru palīdzību" un dokumentus slimnieka vietā paraksta tuvinieki.
Steidzami un izlēmīgi jau tagad jāpieņem lēmumi par to, ko iekļaut sankcijās un kā mazināt sankciju ietekmi pret mums. Kādas savas tiesības ierobežosim, lai būtu mobilāki un drošāki? Vai arī ļausim procesam virzīties vecās sliedēs, kad visi kopā ir par to, lai sankcijas vai ierobežojumi it kā būtu nepieciešami, bet tā, lai cieš visi, izņemot mani.
Mums priekšā ir laiks, kad būs vēl ātrāk jāpieņem lēmumi par drošību, elektrību, siltumu, degvielu, graudiem, pārtiku un kas tik vēl ne. Un vienlaicīgi arī ātri jāiztiesā tie, kas gribēs šādā situācijā iedzīvoties, tai skaitā korumpanti, nodevēji, provokatori, bet sliktākajā scenārijā arī diversanti un marodieri.
Bet vislielākā motivācija mainīt esošo kārtību ir jau minētā pulvermuca, uz kuras virsmas mēs jau kopš 2014. gada dzīvojam. Jā, bija divi Covid pandēmijas gadi, kas kaut nedaudz palīdzēja laikam mazināt temperatūru. Nevis tāpēc, ka kaut ko darījām, bet tāpēc, ka neko nedarījām. Taču vēl pirms liktenīgā 24. februāra jau bija provokatīvi aicinājumi par latvisku Daugavpili, pilsētu, kurā latviešu ir mazākums, tā, it kā mēs paši gribētu upurēties ukraiņu priekšā - "lūdzu, lūdzu, sāciet ar mums, mēs piedāvāsim savu Donbasu tepat Daugavpilī". Vai tā nav provokācija?
Katru dienu arvien vairāk ir to, kas aicina beidzot Latvijā ierādīt vietu okupantiem, tai skaitā ar latvisko Daugavpili, pieminekļu nojaukšanu, apzinātu cittautiešu kaitināšanu un nedrošības veicināšanu. Un tieši tāpat katru dienu pieaug Latvijas iedzīvotāju skaits, kuri vairs neslēpj savas simpātijas pret Krievijas agresiju, aicināt glābt Latvijā dzīvojošos krievus, izaicinoši lepojas ar Krievijas karogiem un "Z" zīmoliem. Ko mēs gaidām? Pirmās sadursmes un pirmos upurus? Vai nav pašsaprotami, kur tas ved?
Ikvienam, kurš šobrīd apzināti provocē konfliktu Latvijā, būtu jābaidās nonākt saskarsmē ar tribunālu. Vai ir citi demokrātiskie līdzekļi, kas šobrīd varētu apturēt karstās un uzkarsētas galvas? Turklāt katra Ukrainas kara diena un postošie skati radīs arvien vairāk neiecietības, tāpat kā hipnotizējošā Krievijas propaganda. Abi ir ieguvuši pārāk lielu kara informācijas starojumu, abi ir cietušie, abi ir jānomierina, abiem ir jāpalīdz atgriezties. Mērķis ir mazināt spriedzi, neļaut pieaugt temperatūrai, mazināt to.
Arī lēmumu par īstermiņa atteikšanos no demokrātijas var pieņemt demokrātiski, tai skaitā iesaistot visas frakcijas, nosakot šādam lēmuma termiņu, arī to, ka to pagarināt var tikai demokrātiski. Un nekādas parlamenta vēlēšanas šogad, ļaujot vieniem meklēt balsis pieminekļu nojaukšanā un latviskā Daugavpilī, bet otriem pieminekļa un krievu tiesību aizstāvēšanā! Jau tagad jānosaka vēlēšanu pārcelšana uz nākamo gadu!
Jaunās pārvaldes procesā ir jāiesaista arī opozīcija, tai skaitā parlamentārā un arī tos, kas vēl tikai pretendē. Šis nu ir tas laiks, kad katrs viens ir gaidīts kopībā, neviens nedrīkst būt atstumts. Vienotībai jābūt nevis lozungos, bet gan darbā, aicinot visus pie galda, tai skaitā valdībā un pašvaldībās, visus, kuru mērķis ir Latvijas neatkarība un ilgtspējīga attīstība.
Nobeigšu ar to pašu, ar ko iesāku. Mani mazāk biedē Putins, jo tas ir jau zināms ļaunums. Mani vairāk biedē mūsu pašu spējas izdzīvot uz uzkarsētas pulvermucas virsmas. Tam nepieciešams brīnums. Un es šim brīnumam arvien ticu! Bet jāsāk ar to, ka pareizi ir jāuzstāda diagnoze. Ja mēs apzināsimies, ka mūsu lielākais ienaidnieks ir pašu nestabilitāte, mēs noteikti atradīsim veidu, kā neitralizēt tos, kas cenšas laivu sašūpot, vienalga, vai viņi to dara patriotisku, muļķīgu vai Kremļa interešu vārdā.
Dievs, svētī Latviju!
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
