Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Es apsolīju turpināt apspriest Covid problemātiku un tagad, pēc ilga pārtraukuma, izpildu solīto. Pa šo laiku Covid problemātika turpināja “plaukt un zelt”. Tiecoties aizsargāties no Covid briesmām (bet par briesmām runāja visi), cilvēki dabīgā kārtā sāka darīt to, ko tiem piedāvāja dažādas autoritatīvas instances. Un piedāvāja viņiem, protams, to pašu vakcināciju, kuru es tūlīt apskatīšu. 

Analoģija par mazā pirksta falangas amputāciju.

Esmu pārliecināts, ka, ja mūsdienu cilvēcei, kura, manuprāt, atrodas pietiekami bēdīgā stāvoklī, sākumā autoritatīvi uzrādītu draudus veselībai un dzīvībai (ne Covid, bet kaut ko citu) un pēc tam tik pat autoritatīvi iedvestu, ka vienīgais risinājums glābt savu veselību un dzīvību ir amputēt mazā pirkstiņa falangu, tad pēc kāda laika nozīmīga cilvēces daļa apspriestu, kā labāk veikt šo amputāciju, kādi ķirurgi to dara vislabāk un kurās klīnikās? Kuri ķirurģiskie instrumenti ir jāpielieto amputācijas veikšanai, kādi pretsāpju līdzekļi labāk darbojas, kādam ir jābūt optimālam amputācijas apmēram? Tāpat tad arī liela daļa mūsdienu cilvēces ar aizdomām raudzītos uz tiem, kuri neveic amputāciju.

Cilvēki tad zvanītu viens otram un dalītos ar personisko pieredzi: es to izdarīju tur un šitā, bija tik jauks ķirurgs, man ne pārāk paveicās, mana draudzene teica, ka viņai stipri laimējās – amputāciju veica tik labi un akurāti. Tad internetā noritētu spraiga diskusija par to, vai ir nepieciešama amputācija un kādai tai ir jābūt. Gar auto maģistrālēm stāvētu plakāti, uz kuriem slaveni onkuļi un tantes ar uzticību pilnām sejām paziņotu garāmbraucējiem, ka viņi paši jau ir veikuši amputāciju un iesaka to veikt arī citiem.

Jā, šādā situācijā noteikta cilvēces daļa izvairītos no amputācijas, bet šī cilvēces daļa nemaz nebūtu tik liela, ja tiktu pārliecinoši parādīts, cik tas ir bīstami veselībai un dzīvībai, ja amputācija nav veikta. Lielākā daļa cilvēku tad sākumā būtu sašutuši un pat aizietu uz “antiamputatoru” demonstrāciju, bet pēc tam iekļautos “meinstrīmā”, kas šai gadījumā būtu nevis vakcinatoru, bet amputatoru.

Vai es uzskatu, ka vakcinācija ir tikpat bezjēdzīga, cik manis aprakstītā mazā pirkstiņa falangas amputācija? Nē, es tā neuzskatu. Vakcinācija kaut kādos gadījumos ir drausmīgi kaitīga, kaut kādos gadījumos ir bezjēdzīga, bet kaut kādos gadījumos – ļoti noderīga. Es nevaru pateikt, ka vakcinācija vienmēr ir bezjēdzīga, jo es tā neuzskatu.

Un tieši tur ir tā problēma, ka visas slimības ir jāsadala 3 - 4 grupās, vienā gadījumā vakcinācija ir acīmredzami glābjoša, efektīva un nepieciešama, citā gadījumā tā ir problemātiska, bet vēl citā tā ir kaitīga. Tā vietā nevajag nodarboties tikai vai nu ar trulu vakcinācijas slavināšanu vai arī ar trulu vakcinācijas noliegšanu.

Par mūsdienu šamaņiem un mūsdienu mežoņiem.

Vakcinācijas procesā iesaistījušies pilsoņi aktīvi apspriež, cik kuram ir antivielu, līdzīgi kā citos laikos būtu apsprieduši kaut ko citu, piemēram, cik skalpu ir pienaglots pie to vai citu indiāņu vigvamiem. Starp citu, tajos laikos, kad cilvēce ticēja, ka šie skalpi ir noderīgi, lai atvairītu, nē, ne Covidu, bet gan maģisko kaitējumu, kuru uzsūta kaimiņu ciltis, skalpu īpašniekiem bija tikpat liels pamats lepoties ar skalpiem, kā tagad mūsdienu cilvēkiem priecāties par aizsargātību no Covid, ko nodrošina šīs te antivielas. Ja kāds tolaik būtu pateicis, ka skalpi neaizsargā no kaimiņu cilšu maģijas un ka maģija vispār ir kaut kas izdomāts, tad to, kurš kaut ko tādu būtu pateicis, ne tikai apsmietu vai izdzītu no cilts, bet iznīcinātu kā ļoti bīstamu nemiernieku, kurš apšauba pašu galveno, kopējo viedokli, “meinstrīmu”.

Vai es tādā veidā pielīdzinu tajos laikos iekarotos skalpus ar mūsdienu vakcīnu dozām, kuras dod pamatu tiem, kas šīs dozas ir saņēmuši, lepni runāt, cik viņiem ir antivielu? Nē, es to nepielīdzinu. Lai gan kaut kādā mērā, ņemot vērā ar vēsturisko periodu saistītās korekcijas, skalpu īpašnieki spēja pārliecinošāk un pamatotāk izskaidrot, kādēļ skalpi aizsargā no maģiskā kaitējuma, nekā mūsdienu antivielu īpašnieki, kuri galīgi nesaprot, kādēļ un cik lielā daudzumā ir nepieciešamas šīs antivielas, un kuri grib, lai antivielas būtu pēc iespējas vairāk (tā taču nav nauda kontā, tas ir pavisam kas cits; vismaz virspusēji pašiem sev pamēģiniet izskaidrot, kādēļ antivielas ir tik labas).

Diemžēl līdz ar visu lielās starpību starp pirmatnējo un pašreizējo civilizāciju tām ir viena ļoti satraucoša līdzība. Es nejokoju. Tā ir orientācija uz maģiskām procedūrām, kuras veic vieni vai otri magi. Tā ir orientācija uz kaut ko, kas savā būtībā ir iracionāls. Pirmatnējā laikmetā tādi magi bija šamaņi. Un savulaik viņi tik tiešām palīdzēja, tie bija ļoti talantīgi cilvēki, un viņi pielietoja, kā mēs tagad to zinām, ļoti efektīvas psihotehnoloģijas. Un ne tikai tās, bet arī kādas citas, kuras mēs joprojām līdz galam nespējam aptvert.

Tagad tie ir mediķi. Kāpēc es lepojos, ka man ir tik daudz antivielu? Tāpēc, ka šamanis tāds un tāds, atvainojos, autoritatīvs mediķis tāds un tāds man pastāstīja, ka tas ir ļoti labi. Pie visas lielās starpības starp šamaņiem un mediķiem to līdzība ir apstāklī, ka glābjošo pakalpojumu (mediķa vai šamaņa) patērētājs tic šo pakalpojumu glābjošajai dabai, pat necenšoties sev izskaidrot, kāpēc šie pakalpojumi nodrošina glābšanu.

Par racionalitāti, iracionalitāti un mūsdienu civilizācijas sarežģīto dabu.

Padomājiet paši. Pašreizējā sabiedrības attīstības etapā mūsu civilizācija ir deklarējusi šķietamu atteikšanos no aklas iracionālas ticības un līdz ar to paziņojusi par savu it kā pilnīgu racionalitāti. Un kur ir mūsu pašreizējās civilizācijas racionālisms? Apstāklī, ka šamaņa, kurš krata tamburīnu, vietu ir ieņēmis mediķis, kurš kaut ko stāsta televizorā?! Bet jūs vispār saprotat, ko viņš saka? Viņš pats, nonākot televīzijā, nesaprot, ko saka! Neviens nesaprot, ko viņš saka, jo viņš pats to nesaprot. Bet viņam ir jātic, jo viņam ir tamburīns, atvainojiet, diploms, statuss. Un kas tur racionāls?

Ja tie, kuri klausa šo mediķi, būtu pārliecināti par savu racionalitāti, tad viņiem, pirmkārt, nevajadzētu akli ticēt vienalga kādai medicīniskai autoritātei, bet pašiem sākt mēģināt noskaidrot, kā tur īsti ir. Vai vismaz būtu jāuzklausa dažādi skatījumi par tēmu, kuri būtu jāsalīdzina, izmantojot savu racionalitāti. Bet tur jau tā lieta, ka nav šīs racionalitātes.

Mežonīgajā pirmatnējās kopienas laikmetā par racionalitāti vispār nerunāja, bet tagad par to kliedz kā aizkauti, bet racionalitātes ir kļuvis vēl mazāk kā tolaik. Un ir skaidrs, kāpēc. Cilvēks, kurš visu laiku dzīvoja realitātē un kuru jebkurā mirklī varēja reāli apēst kāds zvērs, nepārtraukti orientējās uz šo realitāti, bet cilvēks, kurš dzīvo datorā [telefonā], orientējas uz virtualitāti. Šāds cilvēks ir vēl tālāk no realitātes, nekā jebkurš tā priekštecis. Un, jo tālāk viņš ir no realitātes, jo lielākā mērā viņš nevar būt racionāls, tāpēc, ka virtuālā realitāte ir iracionāla. Tā arī ir tā super maģija, super šamanisms, kas ienāca mūsu dzīvē pēc neilga vēsturiskā perioda, kad sāka šķist, ka iespējams racionalitātes laiks varbūt tomēr iestāsies, vismaz noteiktās sabiedrības grupās.

Tagad racionalitātes nav nekur. Es nevaru nosaukt nevienu sabiedrisku grupu, klasi, šķiru, kura būtu pilnībā racionāla. Visu caurauž iracionalitāte, maģija, akla ticība racionalitātei. Pasakiet man lūdzu, ja cilvēks akli tic racionalitātei, vai viņš ir racionāls? Cilvēks ir racionāls tikai tad, kad atsakās no ticības par labu saprātam. Savam saprātam. Un nevienam citam akli neuzticas. Racionāls cilvēks visu pārbauda, par visu šaubās. Bet, kad cilvēks iracionāli tic kāda cita racionalitātei, tad viņš ir mežonis, kurš ir bīstamāks par to mežoni, kurš agrāk bija bruņojies ar rungu un akmens nazi, jo šī mežoņa arsenālā ir kodolieroči, hiperskaņas ieroči, kosmiskie ieroči un vēl nezin ar kādiem citiem ieročiem viņš apbruņosies. Pašreiz nav ne miņas no racionalitātes.

Tagadējā civilizācija ir ne mazāk maģiska kā kaut kādu polinēziešu mežoņu civilizācija laikā, kad tika pielūgti totēmi un šamaņi. Un, jo sarežģītāka civilizācija kļūst, jo maģiskākā veidā šīs cilvilizācijas ierindas pārstāvji pieņem lēmumus par to, kā viņiem glābties no vienas vai otras nelaimes. Un tā tas notiek tāpēc, ka pašreizējās civilizācijas ierindas pārstāvis tikt skaidrībā par notiekošo: a) nespēj (viņam nav tāda prāta uzbūve); b) nemaz negrib (viņa pasaulskats to neparedz; viņš ir daudz bezformīgāks un vadāmāks kā polinēziešu mežonis).

Mūsdienu civilizācijas pārstāvja intelektuālās nepatstāvības līmenis ir daudzkārt lielāks nekā neolīta laikā. Civilizācijas sarežģītības līmenis pieaug daudz straujāk, nekā šīs civilizācijas ierindas pārstāvja intelektuālā patstāvība. Pie tam, ņemot vērā mūsdienu apstākļus, pašreizējo cilvēku intelektuālais līmenis nevis pieaug, bet gan samazinās. Un, ja šī tendence netiks kaut kādā veidā pārvarēta, tad agri vai vēlu civilizācija kļūs tik sarežģīta, ka tās ierindas pārstāvis pieņems lēmumus pilnīgi maģiskā (iracionālā) veidā (pie tam vēl jo histēriskāk uzstājot uz savu racionalitāti). Ar labu tas nebeigsies!

Tas var beigties tikai ar tādas civilizācijas krahu, kura ir tik stipri atrāvusi savas uzbūves sarežģītību no tās ierindas pārstāvju prāta uzbūves primitīvisma. Tādu atraušanu sauc par atsvešinātību. Ļoti sarežģītas civilizācijas ierindas pilsonis ir pilnībā atsvešināts no šīs civilizācijas sarežģītības, no tās satura. Turklāt arvien grūtāk kļūst noteikt, kuri civilizācijas pārstāvji nav atsvešināti no šīs sarežģītības un vai vispār šai sarežģītībai ir kādi pilnvērtīgi saimnieki, sava veida priesteri (zinātniskā sapratnē)? Vai arī paši šie priesteri vairs neko nesaprot no šīs sarežģītības un turpina to kāpināt, attiecoties pret šo sarežģītību kā pret kaut kādu autonomu būtni? Kā pret kādu neodievību? Kā pret kaut ko visuvarenu un nepielūdzamu, kura ceļi ir neizdibināmi?

Oldesa Hakslija darbā “Brīnišķīgā jaunā pasaule” bija teikts, ka nav cita dieva kā vien, vairs neatceros kas, un Henrijs Fords ir viņa pravietis. Tad šeit nav neviena cita dieva kā vien šī sarežģītība un praviešu arī vairs nav. Ir tikai maģisku kastu pārstāvji, kuri it kā identificē sevi ar šo sarežģītību un it kā uzstājas tās vārdā, bet viņi paši labi saprot, ka to visu dara tikai “it kā”. Paskatieties kādreiz uz dažu šādu pārstāvju fizionomijām. Viņi ir tieši tik lielā mērā uzpūtīgi, lai parādītu savu iekšējo nepietiekamību. Tās ir greizi uzvilktas kompetences maskas. Un jūs uz šīm maskām skatāties. Vēl nesen jūs [Krievijas TV skatītāji] uz tām skatījāties piecreiz dienā, bet tagad reizi nedēļā.

Tagad ir acīmredzams tas civilizācijas “trends”, kurš atbalsta zinātņu diferencēšanos. Renesanses laikā nebija tik drausmīga zinātņu diferenciācija. Tika uzskatīts, ka Leonardo da Vinči vienlaicīgi var nodarboties ar mehāniku, glezniecību un dažādām zinātņu nozarēm. Bet tagad 21. gadsimtā zinātņu diferenciācija ir iznīcinājusi saites starp šīm zinātnēm (un tas, protams, sākās protestantisma laikā un pieauga 19. – 20. gadsimtu laikā). Tā ir pazeminājusi izglītotības līmeni. Un pilnīgi noteikti ir aizliegusi jebkādas metodoloģiskas refleksijas izglītībā, kuru ietvaros varētu kaut ko savā starpā sasaistīt, atgriezt vismaz kaut kādu veselumu, kaut kādus transdisciplinārus pamatus, kas ļautu par kaut ko tikt skaidrībā un izveidot kaut kādu kopējo bildi.

Kā sēnes pēc lietus aug uzpūstas pseidoautoritātes. Tiek audzēts pieņemamo lēmumu savtīguma līmenis. Tas viss un daudz kas cits rada šīs civilizācijas ierindas dalībnieka pilnīgu atrautību no tās sarežģītības, kura viņam uzrādās. Viņš to nesaprot un pat necenšas tik skaidrībā, jo zina, ka tā nav “viņa izmēra cepure”, un tāpēc viņš rīkojas, orientējoties uz autoritātēm. Un atcerieties, kurš teica, ka pasaule tiks būvēta, par pamatu ņemot brīnumu, noslēpumu un autoritāti. Tas bija Lielinkvizitors [atsauce uz Fjodora Dostojevska romāna “Brāļi Karamazovi” fragmentu un šāda pat nosaukuma sabiedrisko projektu, par kuru Autors ne reizi vien ir izteicies]. Es par to iepriekš jau stāstīju. 

Tad, lūk, ar katru nākamo sarežģītības līmeņa kāpināšanu un kastas radīšanu, kura uzpūstiem vaigiem apgalvo, ka tā jau nu noteikti šo sarežģītību saprot, lai gan patiesībā neko nesaprot, atsvešinātība pieaug, un pieaug nepieciešamība šo pasauli būvēt, par pamatu izmantojot brīnumu, noslēpumu un autoritāti. Tas ir, darīt to, par ko runāja Lielinkvizitors, apgalvojot, ka viņš vairs nav ar Kristu, bet gan ar Antikristu.   

Tā kā šāds civilizācijas “trends” acīmredzami ir pārsvarā un tā kā šāds pārsvars pats par sevi var novest līdz cilvēces bojāejai pat tad, ja rimsies visi iedomājamie un neiedomājamie covidi, tad es jautāju laimīgajam ierindas novakcinētajam laikabiedram, kāpēc viņš ir dzelzsbetonīgi pārliecināts, ka ir aizsargāts no tā paša Covid šo antivielu esamības dēļ? Ar ko viņam šīs antivielas atšķiras no skalpiem, kuri savulaik tika izkarināti pie vigvamiem, vai maģiskajiem amuletiem? Vai mans ierindas laikabiedrs ir pārliecināts, ka antivielas vienmēr apēd to draudu, ko sauc par antigēnu? Ir skaidrs, ka antivielas kaut kādos gadījumos tik tiešām ir spējīgas veikt šo glābjošo darbu, bet vai antivielas to dara vienmēr? Un kas ir mainījies kopš tā laika, kad antivielas tika uzskatītas par absolūtu glābiņu no jebkādas infekcijas slimības? Medicīna nevarēja neattīstīties, un tā ļoti intensīvi attīstījās. Un zinātniskās nozares, visas šitās imunoloģijas, virusoloģijas utt., arī attīstījās. Un ko deva šī attīstība? Vai medicīna joprojām ir tik pat pārliecināta par antivielu absolūti glābjošo dabu? Vai nekas nav mainījies? Vai šīs civilizācijas ierindas pārstāvis ir par to pārliecināts (viņš taču ir tik kritisks, racionāls un stundām ilgi kvern pie datora monitora)? Tad viņš ir vīžojis kaut ko pārbaudīt?

Es saprotu, ka, ja uz šīs civilizācijas ierindas pilsoni tiks izdarīts stiprs varas spiediens, neskatoties uz viņa personisko nostāju, tad viņš vakcinēsies. Bet tad viņš ar naivi laimīgu izteiksmi nemurminās par to, cik viņam ir antivielu, un tikai drūmi pakļausies nepieciešamībai, līdzīgi kā nepieciešamībai pakļāvās viņa tālais sencis, uzskatot, piemēram, ka skalpus pie vigvama izkārt nevajag, bet, ja tas netiks izdarīts, tad cilts nocirtīs galvu. Bet viss taču ir nepavisam tā un kaut kādā mērā pavisam ne tā. Ja, piemēram, uz mani kāds stipri uzspiestu, tad es kaut kādā veidā atmanevrētu.

Par labklājībnieku sektu.

Atceros, 1980. gados MHATā [Maskavas mākslinieciskais akadēmiskais teātris] gāja izrāde, kuras varonis (šķiet. viņu spēlēja [Aleksandrs] Kaļagins), redzot, ka viņam virsū brauc lokomotīve (tāda neizbēgamības lokomotīve), stāvēja uz sliedēm un kliedza: “Nē!” Man jau toreiz šis tēls bija nesaprotams, bet šodien vēl jo vairāk. Ir galējas situācijas, kad vajag pateikt “nē” pat tad, kad tā sekas būs bojāeja. Un tik tiešām, ir tādi gadījumi, kad labāk aiziet bojā, nekā dvēseli pazudināt vai arī pārstāt būt pašam par sevi. Bet šādu gadījumu nav nemaz tik daudz. Un visbiežāk ne tikai atsevišķiem saprātīgiem cilvēkiem, bet pat veselām sabiedrībām piemīt elastība, kura ļauj nevis aiziet bojā tikai tāpēc, ka idioti ir tikuši pie lokomotīves stūres un nesas nezin kur, bet gan rīkoties kaut kā citādāk. Un kaut vai tikai tādēļ arī ir nepieciešama īsta, praktiska, viegli ironiska racionalitāte.

Es negribu tagad apspriest, ko darīt tad, ja esi ieguvis šo racionalitāti, bet idioti turpina dzīt vilcienu uz bezdibeni. Šāds apskats pagaidām ir nelaikā, jo ir pārāk maz gribētāju iegūt šādu racionalitāti (tādu gribētāju ir drausmīgi maz un tas ir visbiedējošākais). Uz bezdibeni vedošās sliedes nav tik biedējošas kā dedzīga nevēlēšanās apspriest, uz kurieni tās ved.

Pie mums [Krievijā] daudz apspriež sektas. Dažreiz tās tik tiešām ir sektas, bet dažreiz tā sauc kaut ko, kas nelīdzinās visam pārējam. Es, piemēram, uzskatu, ka Aleksandrovskas komūna, kuru es vadu, ir izteikti antisektantiska, bet ir, kam patīk to saukt par sektu. Nu labi, lai tā ir, nav svarīgi. Bet ko es gribu pateikt? Mums ir tikai viena sekta – galēji nekaunīgu labklājībnieku sekta, nojūgušos un aptrakušu labklājībnieku sekta. To pašu, kuri kliedz, ka viņiem ir nepieciešama norrrrrrrrrrrmāla dzīve.

Man jau sen ir doma, ka nojūgšanās pakāpi, pie kuras tiešām normāla dzīve pārvēršas par trulu un izvirtīgu fetišu, varētu apzīmēt ar burta “r” skaitu vārdā normāli. Ja normāli, tas ir normāli, tad norrrmāli jau ir sliktāk, norrrrrrrmāli pavisam slikti, bet ar vārdu norrrrrrrrrrrrrrmāli var apzīmēt pavisam aptrakušu labklājībnieku, kurš ir dzelžaini ar ilkņiem (atvainojiet, uzmanikirētiem nagiem) iekrampējies šajā labklājībā, jo viņam nav pilnīgi nekāda pozitīva ideāla un ticības. Šāds cilvēks ir dziļi nelaimīgs, nospiests, viņam nav nekas no tā, ko var dot īsta cilvēcīga dzīve, tāpēc viņš izmisīgi turas pie šīs te labklājības kā slīkstošais pie glābšanas riņķa. Viņš tā dara, jo tas ir vienīgais, kas to glābj no mūsu laikmeta galvenās slimības – neizturama absolūta tukšuma (garīga, dvēseliska un visāda citāda tukšuma).    

Tāpēc pagaidām pamēģināsim izdarīt kaut ko, lai cilvēku, kuriem ir šī racionalitāte vai arī, kuri gribētu tādu iegūt, kļūtu mazliet vairāk. Starp citu es nemaz negribu slavināt racionalitāti un apgalvot, ka tas ir pats galvenais, jo pasaule ir sarežģīta un izzināt to tikai ar racionalitāti nevar. Bet pašreizējos apstākļos ir nepieciešams vismaz kaut kāds kriticisms, vismaz kaut kāda tiekšanās pēc patstāvīguma. Varbūt mūsu kolektīvie pūliņi spēs kaut ko mainīt šajā civilizācijas megatrendā, šajās sliedēs, kuras ved uz pilnīgu iznīcību, sliedēs, pa kurām idioti uzcītīgi stūrē civilizācijas lokomotīvi.

Vakcīnas pastiprina T un B limfocītu aktivizāciju.

Tas, ar ko es noteikti negribu nodarboties, ir salīdzināt vakcīnas. Katrs, kurš to sāk darīt, var pamatoti tikt turēts aizdomās kādos savtīgos nolūkos. Nevēloties ne ar ko tādu nodarboties, man tomēr ir godīgi jāatzīstas, ka esmu dziļi pārsteigts par drausmīgi nožēlojamajiem Rietumu farmakoloģijas rezultātiem, kura nespēja radīt vismaz kaut ko, kas spētu nodrošināt šīs, nesaprotami priekš kam vajadzīgās antivielas. Kam un priekš kam šīs antivielas nepieciešamas, ir cits jautājums, bet Rietumu farmakoloģija pat to nespēja nodrošināt.

Mani neuztrauc spēja radīt šīs antivielas, mani uztrauc pavisam kas cits – cik lielā mērā šīs antivielas ir vajadzīgas, kad tās ir vajadzīgas, bet kad tieši otrādi tās ir kaitīgas, utt.? Un šos jautājumus es apspriedīšu nevis no pozīcijām, kuras balstās dziļā naidā pret jebkurām vakcīnām, bet es to apspriedīšu, balstoties uz jaunākajiem imunoloģijas un ar to saistīto sfēru atklājumiem. Un tā kā “nav praviešu savā Tēvzemē”, es, izsakot cieņu visiem tiem cilvēkiem, kuri Krievijā ir pievērsušies šai jomai, cenšoties vest pie prāta līdzpilsoņus, neatsaukšos uz šiem cilvēkiem, bet kā pamatojumu saviem apgalvojumiem izmantošu ārvalstu, galvenokārt Rietumu imunoloģijas sasniegumus, saskaņā ar kuriem antivielu esamība ne vienmēr ir pozitīvi vērtējama, bet kaut kādos gadījumos pavisam savādāk vērtējama. To ir pateikusi autoritatīva Rietumu imunoloģija. Tā par to čukst vai kliedz atkarībā no tā, cik lielā mērā to mēģina apklusināt, jau kādus gadus sešdesmit. Tā kā šīs antivielas cilvēkiem dod tās pašas vakcīnas, uz kurām ir ieciklējusies pasaules medicīna, pildot globālās farmas rīkojumus, es šī jautājuma apskati sākšu ar vakcīnām kā tādām.

Ko konkrēti, no mūsdienu zinātnes viedokļa dara vakcīna, radot šīs antivielas? Atbildot uz šo jautājumu, es centīšos neiegrimt zinātnisko smalkumu detaļās, tai pat laikā neveikšu pārmērīgu vienkāršošanu. Atbildot šādā vidusceļa detalizācijas līmenī, vakcīna strauji pastiprina vienlaicīgi gan T limfocītu, gan B limfocītu aktivizāciju

Īsumā – kā darbojas un no kā sastāv imūnsistēma. Par atmiņas un naivajiem B un T limfocītiem.

Kas ir šie T un B limfocīti, es jau skaidroju vienā no iepriekšējiem raidījumiem, bet tā kā ir pagājis pietiekami ilgs laiks, īsumā paskaidrošu vēlreiz. [Raidījums, kurā Autors saviem klausītājiem mēģina izskaidrot imūnsistēmas darbību:

https://www.youtube.com/watch?v=fXtEisfUnxc&feature=emb_logo ]

Imūnsistēmas šūnu nobriešana notiek vairākās vietās. T limfocīti attīstās timusā (aizkrūtes dziedzerī) un tāpēc tie arī saucas par T limfocītiem (T no vārda timuss). B limfocīti formējas cilvēka embrionam no parastām cilmes šūnām aknās un kaulu smadzenēs, bet pieaugušam cilvēkam tie formējas tikai kaulu smadzenēs.

Īpaši svarīga B limfocītu funkcija ir antigēnu prezentējošā funkcija, kuras būtība ir atpazīt organisma ienaidniekus, kurus sauc par antigēniem. Antigēnu prezentējošs nozīmē antigēnus atrodošs (identificējošs). No kaulu smadzenēm B limfocīti pārvietojas uz otrās pakāpes limfātiskajiem orgāniem – liesu un limfmezgliem, kur pilnībā līdz galam nobriest un iegūst spēju atcerēties antigēnu un atpazīt to, izmantojot savu atmiņu. Nobriešanas procesā B limfocīti dalās naivajos B limfocītos un aktivizētajos B limfocītos. Naivais B limfocīts līdzinās tukšam diskam (baltai lapai), uz kura vēl nav uzrakstīti kodi, kas ļauj atcerēties iepriekšējās saskarsmes ar konkrētu antigēnu pieredzi, lai reaģētu uz šo antigēnu. Šie B limfocīti ir tie, kuri kā reiz neatceras. Naivie B limfocīti var sākt reaģēt uz antigēnu, neorientējoties uz iepriekšējām zināšanām par to. Naivos B limfocītus viņu cīņā ar antigēnu neierobežo iepriekš iegūtās zināšanas par antigēnu, viņi nav stingri ieprogrammēti rīkoties, izejot no tā, kas bija agrāk. Šādā sapratnē naivie B limfocīti ir brīvi savā rīcībā pilnībā no jauna izvērtēt parādījušos antigēnu.  

Aktivizētie B limfocīti jeb atmiņas B limfocīti ir saglabājuši atmiņu par antigēnu, ar kuru tie iepriekš ir saskārušies. Šī atmiņa viņiem saglabājas visu viņu pietiekami ilgo mūža laiku (līdz pat 20 gadiem). Aktivizētie B limfocīti atceras tikai to antigēnu, pret kuru tie ir ieprogrammēti to pirmās saskares ar antigēnu laikā. Tāpēc, ja organismā atkal nonāk tas pats antigēns, atmiņas B limfocīti var dot ātru un spēcīgu pretreakciju.

Es neapstāšos pie aktivizēto B limfocītu daudzo veidu aprakstiem vai arī pie tā, ka bez  naivajiem un aktivizētajiem B limfocītiem ir vēl arī ilgi nedzīvojošās plazmatiskās B šūnas. Vēl gribu atgādināt, kas notiek pēc antigēna (slimības) uzveikšanas.

Pēc antigēna uzveikšanas (primārās humorālās reakcijas) daļa B limfocītu dažādos veidos atgriežas sava veida novietnēs (depo), kur ne tikai uzturas līdz attiecīgā antigēna atkalparādīšanās brīdim, bet kur arī rada pēcnācējus, kuri arī atceras par iepriekšējo iebrukumu un to, kas tai gadījumā bija jādara. Atkārtota tā paša antigēna parādīšanās gadījumā šajās novietnēs esošie B limfocīti momentāni reaģē un rada lielu daudzumu imūnglobulīnu (antivielas). Šo parādību sauc par sekundāro humorālo reakciju. Sekundārā humorālā reakcija ir ātrāka un vērienīgāka kā primārā humorālā reakcija, jo antigēns uzreiz tiek atpazīts un ir pieredze cīņā ar to, kas ļauj uzreiz uzsākt cīņu pret atkārtoti iebrukušo antigēnu.

T – limfocīti, kā iepriekš tika minēts, diferencējas timusā (aizkrūtes dziedzerī) un lielā mērā atbild par organisma iegūto imūno atbildi. Arī T – limfocīti dalās naivajos T limfocītos (kuriem nav saskarsmes pieredzes ar antigēnu) un aktivizētajos T – limfocītos. T – limfocītu gadījumā vēl lielākā mērā nekā B – limfocītu gadījumā to naivums nekādi nav saistīts ar pasivitāti (lai gan arī B – limfocītu gadījumā naivums nekādi nenozīmē pasivitāti). Galvenā naivo T – limfocītu funkcija ir reaģēt uz ienaidniekiem (antigēniem), kuri organismam vēl nav pazīstami. Naivie T – limfocīti reaģē uz visu jauno, kā arī uz tiem antigēniem, kuri ir mutējuši (daļēji izmainījušies). Ja nebūtu naivo T – limfocītu, tad visas šīs automātiski atcerētās reakcijas novestu pie organisma bojāejas.

Tātad faktiski organismā ir divu veidu pamatprincipu kooperācija. Pirmais, aktivizētais jau pazīst ienaidnieku un atpazīstot tā iebrukumu, reaģē uz to strauji un spēcīgi. Otrais – naivais ir reakcijā lēnāks, bet tas atbild par principiāli jaunu ienaidnieku vai, pievērsiet uzmanību, ienaidnieku, kuri ir ieguvuši jaunas īpašības, atpazīšanu. 

Tātad vakcīna strauji pastiprina gan B, gan T limfocītu aktivizētību, attiecīgi spēcina tos organisma aizsargspēkus, kuri cīnās ar ienaidnieku, kurš jau ir zināms. Ko vakcīna it kā saka šiem spēkiem? “Lūk, skatieties, atcerieties, tāds ir ienaidnieks, es jums to uzrādu mazās dozās, es jums to uzrādīju, tagad reaģējiet, aktivizējiet atmiņu par šo ienaidnieku, mācieties atpazīt un mobilizēties, lai neitralizētu tieši šo ienaidnieku.” Visa vakcīnas jēga ir veikt šādu apmācību un mobilizāciju pret to antigēnu, kuru vakcīna uzrāda organismam. Precīzi tikai un vienīgi uz to antigēnu organisms tiek mobilizēts, kuru vakcīna uzrāda. Un tas notiek caur limfocītu aktivizēšanu, radot atmiņas limfocītus, kuri vairs nav spējīgi atpazīt jaunus antigēnus. Šie atmiņas limfocīti spēj glābt, pievērsiet uzmanību, tikai no jau pazīstamas nelaimes un spēj atpazīt tikai to, ko ir atcerējušies. Atkārtoju vēlreiz, to sauc par otrreizējo humorālo reakciju. Vakcīnas var būt glābjošas precīzas(!) otrreizējās humorālās reakcijas dēļ.

Turklāt otrreizējās humorālās reakcijas gadījumā naivajiem limfocītiem it kā tiek teikts: “Mierīgi, neiespringstiet, mēs esam pieredzējuši, mēs sitīsim ātri un spēcīgi, jo mēs precīzi zinām, kam un kā ir jāsit. Jūs tikai netraucējiet mums ar saviem mēģinājumiem visu sīki izpētīt un noskaidrot. Jūsu smalkā pieeja, protams, ir noderīga, bet tā pašreiz ir pilnīgi nevietā, jo nav laika pētīt kaut ko jaunu, kad ir jācīnās ar jau zināmo.”

Kā antivielas atpazīst savu antigēnu jeb īsumā par epitopu (antigēna determinanti) un paratopu.

Bet kas tieši tiek atpazīts jaunajā ienaidniekā (antigēnā)? Jo ne jau viss ienaidnieks (antigēns) tiek atpazīts, bet gan viņa tā saucamais epitops jeb antigēna determinante. Kad es, piemēram, atpazīstu jūs, es taču neatpazīstu katru jūsu ķermeņa daļas molekulu vai katru nagu uz jūsu kājas, vai arī nezinu ko, katru jūsu dzimumzīmi, es atpazīstu kaut ko minimālu. Šis minimālais, kurš nepieciešams atpazīšanai, mūsu apskatāmajā gadījumā saucas epitops vai antigēna determinante.

Kad imūnā sistēma atpazīst antigēnu, šī sistēma (tās B un T limfocīti) fokusējas tikai uz daļu no visa tā objekta, kurš tiem ir uzrādīts kā antigēns. Ir viss slimību izraisošais objekts (antigēns), bet tā atpazīšana notiek tikai pēc mazas antigēna daļiņas, kura ir raksturīga.

Tātad atpazinējs, kuru sauc par paratopu, satiekas ar atpazīstamo, tas ir epitopu, un šīs satikšanās rezultātā veic to atpazīšanu, kas ir imunitātes darbības pamatā. Kā jebkura atpazīšanas sistēma, atpazinējs jeb paratops var arī nepamanīt atšķirību starp to, kas tika atpazīts, satiekoties ar vakcīnu (vecais epitops), un to, kas tagad ir ielauzies organismā (jaunais epitops).

Jebkurš atpazinējs veic atpazīšanu, pirmkārt, orientējoties uz noteiktu skaitu parametru un, otrkārt, mēra katru no šiem parametriem ar noteiktu precizitātes pakāpi. Ja precīzai atpazīšanai nepieciešams lielāks skaits parametru, nekā izmanto atpazinējs, vai arī nepieciešama augstāka parametru precizitāte, tad atpazīšanā rodas kļūda, bet, ja, nē, tad atpazīšana norit veiksmīgi.

Analoģija ar pretgaisa aizsardzības sistēmu. Aklais punkts (blind spot).

Pirms es kļuvu par profesionālu režisoru, nodarbojos ar jebkādu objektu atpazīšanas teoriju, kas ir attiecināma arī uz vīrusiem, tāpēc es no vienas puses procedūru, ar kuru paratops atpazīst epitopu, saprotu, protams, mazāk nekā profesionāls imunologs, bet no otras puses noteiktā mērā labāk nekā šaura profila speciālists. Jo atšķirībā no šaura profila speciālista, es šai problēmai varu pieiet no vispārīgām pozīcijām un kā eksperts varu pamatoti salīdzināt paratopa - epitopa atpazīšanu ar, piemēram, pretgaisa aizsardzības sistēmu radaru darbību. Radari ir paratopu analogs, bet objekti, kurus tiem jāatpazīst, ir epitopa analogs.

Ko dara radari? Viņi izmēra lidojoša objekta parametrus un dod trauksmes signālu, kā arī pēc tam regulē tālākās darbības draudu novēršanai. Tomēr neviens radars nespēj lidojošam objektam izmērīt bezgalīgi lielu daudzumu parametru ar absolūtu precizitāti. Radari mēra galīgu parametru skaitu un ar noteiktu, galīgu precizitāti. Kas no tā izriet? Vai šī konstatācija noliedz pretgaisa aizsardzības sistēmu nepieciešamību? Nē. Bet tas liecina par to, ka ir iespējama situācija, kad starpība starp vecā epitopa variantu (kurš caur vakcīnu tika uzrādīts imunitātei, lai tā to atceras) un jaunā epitopa variantu ir mazāka nekā mūsu radara (paratopa) izšķirtspēja. Tad radars (paratops) aktivizēs draudu novēršanai tieši atmiņas B limfocītus, kuri ir atcerējušies viņiem iepriekš uzrādītā antigēna epitopu.

Šie atmiņas B limfocīti reaģējot pārvēršas par plazmocītiem, kuri rada antivielas, nevis balstoties uz pašreiz iebrūkošā ienaidnieka parametriem, bet gan pamatojoties uz atmiņu par iepriekšējo iebrukumu. Ja šī nenosakāmā starpība starp veco un jauno antigēnu ir būtiska, tad šādu plazmacītu ģenerētās antivielas nav spējīgas neitralizēt reālo (nevis no atmiņas ņemto) infekcijas slimību ierosinātāju. Un jūs bezgala varat priecāties par šo antivielu daudzumu, bet šādā situācijā tās labākajā gadījumā strādās “garām kasei”, bet iespējams arī uz pasliktinājumu.

Šo izmaiņu glābjošo atpazīšanu varētu veikt naivie B limfocīti, bet tur jau tā lieta, ka viņu darbību šādā situācijā bremzē atmiņas B limfocīti. Naivie B limfocīti varētu nostrādāt, bet viņiem traucē to darīt jūsu antivielu bars, ar kurām jūs tā lepojaties. Šīs atmiņas šūnas it kā saka saviem kolēģiem: “Nelieniet jūs te ar savām spējām nezināmā atpazīšanai, mēs ļoti labi zinām, ka viss ir kā parasti, laidiet mūs pa priekšu, mēs tiksim ar visu galā, mēs visu protam, mēs visu atceramies.”

Mēģinot tikt galā ar problēmu, šīs enerģiskās un iedomīgās atmiņas šūnas var nokļūt lamatās, ko sauc par aklo punktu (angliski, blind spot). Tas ir, pielīdzinot to, ko viņi atceras, tam, kas tagad ir iebrucis organismā, bet patiesībā ir kaut kas pavisam cits. Un ja atmiņas imūnšūnas kļūs par šādas kļūdas (aklā punkta) upuriem, tad ne tikai nepalīdzēs uzveikt ienaidnieku, bet pat traucēs organismam to izdarīt, pabīdot malā naivās imūnšūnas un raidot antigēna virzienā barību (antivielas), domājot, ka tā tam būs indīga, bet kura var izrādīties ienaidnieku spēcinoša. Gribu uzsvērt, ka tas var notikt nebūt ne vienmēr, tikai noteiktos gadījumos. Tomēr šādi gadījumi ir pietiekami daudz, un tie nebūt nav eksotiski.

Sarežģītu problēmu analīzes metodoloģijas apraksts jeb par vispārsistēmisko un vēsturisko izziņu.

Lai šāds paratopu un radaru salīdzinājums netiktu pieņemts par nepamatotu vispārinājumu, man ir vismaz īsumā jāatgriežas pie vakcinācijas vēstures. Es regulāri izmantoju šo metodoloģiju, jo esmu pārliecināts, ka adekvāti saprast sarežģītu problēmu būtību var tikai savienojot vispārēju sistēmisku pieeju ar vēsturisko pieeju.

Vispārējā sistēmiskā līmenī jūs kaut kādā mērā pielīdzināties speciālistam, bet vēsturiskā līmenī jūs sākat saprast problēmu tās attīstībā, kura vienmēr attīstās no vienkāršā uz sarežģīto. Bet, ja jūs uzreiz ķersieties klāt šodienas situācijai, tad problēma jums šķitīs pārāk sarežģīta - tā saturēs daudz nesaprotamu terminu un detaļu. Ja jūs savienosiet vēsturiskumu ar vispārsistēmisku metodoloģiju, tad jūs varat daudz ko saprast, visu dzīvi nenodarbojoties ar imunuloģiju, vakcinoloģiju un vēl nezin ko citu. (Tās zinātnes sadalās vēl tik detalizētās apakšjomās, ka vispār vairs nav skaidrs, kurš nodarbojas ar visu kopā kā vienotu veselumu.) 

Ja gribat kaut ko saprast par vakcināciju, kura nu ir kļuvusi par dažādu šauri profilētu detaļu un nesaprotamu terminu apkopojumu, izmantojiet vispārsistēmisku pieeju un papildiniet to ar vēsturisko pieeju. Jo, ja ar jums sāks runāt kāds fanātiķis, kurš nodarbojas tikai ar vakcinācijas problemātiku, viņš ar jums sāks runāt valodā, no kuras jūs neko nesapratīsiet, un ne jau tāpēc, ka viņš ir gudrāks par jums, bet gan tādēļ, ka, atvainojiet par šo izteicienu, viņš attiecīgā veidā ir “noblatots” (uzpūsts). Viņš pats ne pārāk labi saprot, ko saka. Viņa uzdevumos ietilpst veikt kādas 20 –25 procedūras ļoti šaurā jomā un nodot materiālus tālāk, un viss.

Ir vēl viena lieta, kura man šķiet būtiska. Jebkuras vēsturiskas pieejas iekšienē, manuprāt, ir jāmēģina atrast (saskatīt) drāmu. Īsta vēsturiska pieeja ir dramatiska. Kas ir drāmas pamatā? Konflikts. Viss attīstās no strīdiem, dialogiem, uzskatu sadursmēm. Tieši to ir jāsaskata vēsturē. Cīņu. Ja ne šķiru cīņu (tā kā runa iet par zinātnes vēsturi), tad uzskatu cīņu. Kā arī spēkus, kuri pieturas pie noteiktiem uzskatiem.

Kas attiecas uz vispārsistēmisku pieeju, tad tā nedrīkst būt spekulatīva. Nevajag pārāk stipri atrauties no apskatāmās problemātikas. Ir tikai jāsatver tās serdi, tās kodolu, tās būtību, nevis nebeidzami jāputrojas problemātikas ārējos apvalkos.

Ja apvieno šādu konfliktvēsturisko pieeju ar saprātīgu vispārsistēmisku pieeju, tad var tikt skaidrībā ar vissarežģītākajām mūsdienu problēmām. Un visas pārmērīgi sarežģītās speciālās nianses ieņems to vietu, kuru tām ir arī jāieņem – jūsu sapratnes perifērijā. Jūs pēc tam varat pievērsties šīm niansēm, nevis jau sākumā atdurties pret katru no tām, nobīties no nesaprotamā un tāpēc nemēģināt vairs neko saprast.

Un tā, es piedāvāju īsu vakcinācijas problemātikas vēsturisku ekskursu, kurš tika radīts, izmantojot šādu metodoloģisku pieeju. 

Neliels ieskats imunoloģijas vēsturē.

Vispirms jānorāda, ka imunoloģija ir salīdzinoši jauna zinātnes nozare, kura aizvien attīstās. Pirmās mūsdienīgās imunitātes teorijas parādījās tikai nedaudz vairāk kā simt piecdesmit gadus atpakaļ un šai lauciņā joprojām ir daudz kas nezināms un neizpētīts. (Tas ir vēl viens papildu arguments, kādēļ ir ļoti uzmanīgi jāizturas pret vakcinācijas pārmērībām un vakcinācijas dogmatizēšanu).

Pirmo mūsdienīgo imunoloģisko teoriju izteica krievu zoologs Iļja Mečņikovs (1845-1916), kurš līdzīgi daudziem citiem pētniekiem ieraudzīja mikroskopā fagocītus (šūnas, kuras aprij visu, ko uzskata par svešķermeņiem) un 1882.gadā pirmais izteica pieņēmumu, ka tie aizsargā organismu no slimību izraisītājiem (antigēniem – baktērijām, mikrobiem, vīrusiem). Šī imunitātes teorija ieguva fagocitārās teorijas nosaukumu.

Savukārt 1891.gadā vācu ārsts Pauls Ērlihs izteica pieņēmumu (Ērliha sānu ķēžu teorija), ka ar slimībām cīnās asinīs esošas antivielas, kuras īpašā veidā (kā slēdzis ar atslēgu) piestiprinās pie antigēna. Līdz ar to plašu popularitāti ieguva humorālā imunitātes teorija.

Fagocitārās un humorālās teorijas šķita pretrunīgas un viena otru izslēdzošas, tāpēc notika asi zinātniski strīdi starp abu teoriju piekritējiem. Šo strīdu izbeidza britu militārie ārsti sers Almrots Vraits (1861-1947) un Stjuarts Rankens Duglass (1871-1936), kuri apvienoja fagocitārās un humorālās imunitātes teorijas atziņas, piedāvājot savu opsonizācijas teoriju, kuras būtība ir sekojoša: antivielas atrod un piestiprinās pie antigēna, sasaista kopā vairākus antigēnus un velk tos fagocītu virzienā, kuri tos aprij. Viņi šo procesu nosauca par opsonizāciju.

 

Tika konstatēts, ka opsonizējošās vielas (antivielas), aplīpot ap antigēnu, maina antigēna virsmas īpašības un padara to fagocītam vieglāk aprijamu. Vēlāk kļuva zināms, ka antivielas spēj konstatēt to antigēna apgabalu, pie kura fagocītam ir visvienkāršāk piestiprināties, lai pēc tam to aprītu. Tikai pateicoties obsonējošām antivielām fagocīts atpazīst un iznīcina svešķermeņus, nevis paša organisma šūnas. Kļuva zināms, ka asinīm ir noteikts opsonizācijas spēju līmenis (kuru var izmērīt) un, ja tas ir zems, rodas opsonizācijas traucējumi un fagocīti sāk ēst paša organisma šūnas, izraisot alerģiskas reakcijas un citas slimības.

 

1960.gadā Nobela prēmiju medicīnā ieguva austrāliešu virusologs Frenks Makferleins Bērnets (1899-1985) par imūntolerances atklāšanu (viņš konstatēja, ka imūnsistēmas šūnas sadzīvo ar noteiktiem antigēniem). Bērnets savā zinātniskajā darbībā mēģināja saprast, kādā tieši veidā imūnā sistēma reaģē uz antigēniem, kuru ir ļoti daudz. Viņa ieskatā katra antigēna iznīcināšanai ir jārada specifiskas antivielas, kurām ir jāatpazīst konkrēts antigēns. Un ne tikai jāatpazīst, bet arī jāaizķer aiz pareizās vietas – antigēna sasaistes apgabala. Bērnets noformulēja Klonālās atlases imunitātes teoriju, no kuras izriet, ka antivielas ir dažādas.

 

1922.gadā vācu ķīmiķis Hermanis Štaundingers (1881-1965) izteica pieņēmumu par lielmolekulāru savienojumu esamību. Šis pieņēmums solīja lielas perspektīvas, bet tiem laikiem tā bija revolucionāra un praktiski neapstiprināta ideja, tāpēc to laiku zinātniskā pasaule ļoti skeptiski izturējās pret Štaundingera teoriju un atsevišķas autoritātes pat centās viņu pierunāt no tās atteikties. Tomēr Štaundingers neatlaidīgi centās gūt apstiprinājumu savai teorijai, kas arī izdevās, par ko viņš 1953.gadā saņēma Nobela prēmiju. Tā tika atklāti ne tikai polimēri, bet tāpat tas deva impulsu imunoloģijas teorijas attīstībai līdz pat mūsdienām, jo arī biopolimēri (olbaltumvielas, nukleīnskābes un attiecīgi arī antivielas) ir lielmolekulāri savienojumi. Pētot biopolimērus tika konstatēts, ka tie var būt divu formu - pavedienveida (fibrilāras) formas, kad lielmolekurālais savienojums līdzinās kustīgai kreļļu virtenei, kura nepārtraukti mainās (kustās), kā arī globulāras formas, kad lielmolekurālais savienojums it kā saspiežas kamolā.

Savu uzrunu, saņemot Nobela prēmiju, Štaundingers pabeidza šādiem vārdiem: “Sakarā ar jaunākajiem ķīmijas atklājumiem par lielmolekulārajiem savienojumiem kļūst redzams dzīvības brīnums ar savu īpaši lielo struktūru daudzveidību un pilnību, kas raksturo tieši dzīvu matēriju.”)

Edvards Dženers (1749-1823) – mūsdienu vakcinācijas pionieris.

Vārds vakcīna ir radies no latīņu vārda vacca (govs), vaccinus (govju). Ieviesa šo terminu dižais Luijs Pastērs (1822-1895), kurš tādā veidā izrādīja cieņu savam zinātniskajam priekšgājējam, vakcinācijas pionierim, angļu ārstam Edvardam Dženeram (1749-1823).

Dženers 18.gadsimta beigās izdarīja noteiktus secinājumus, novērojot cilvēkus, kuri ir inficējušies ar govju bakām. Dženeram kļuva zināms par novērojumu, ka fermeri un slaucējas, kas strādā ar govīm, kuras ir slimas ar govju bakām, paši slimo ar bakām nevis biežāk, bet gan retāk. Dženers šo informāciju uztvēra patiešām nopietni, nevis vienkārši ignorēja, ko ir visvieglāk izdarīt. (Visgrūtākais zinātnē ir kādu jaunu informāciju sākt uztvert nopietni, lai gan to var ignorēt.)

Tad Dženers uzdeva sev jautājumu, kādēļ notiek tas, kam viņš gandrīz vai nejauši pievērsa uzmanību. Edvards Dženers bija nopietns cilvēks. Viņš 20 gadus uzkrāja datus, kuri apstiprināja šo viņa novērojumu. Un, uzkrājot šos datus, viņš tos pašaizliedzīgi pārbaudīja. Piemēram, lai pārbaudītu savu pieņēmumu, ka cilvēki, kuri saskaras ar bakām mazos daudzumos, piemēram, kontaktējoties ar slimām govīm, slimo mazāk, Dženers 1789.gadā veica eksperimentu ar savu 10 mēnešus veco dēlu, injicējot tam govju baku devu. Bet 1796.gadā viņš pirmo reizi to izdarīja publiski, klātesot saviem kolēģiem un speciāli uzaicinātai publikai. Viņš paņēma substanci no ar govju bakām slimas slimnieces Sāras Nelmas un injicēja to astoņgadīgam zēnam Džeimsam Fibsam. Dženera eksperiments izrādījās veiksmīgs. Pēc kāda laika puikam iepotēja naturālas bakas un pēc tam vēl vairākas reizes, un viņš ne reizi nesaslima.

Tajā pašā gadā Dženers informēja sabiedrību un kolēģus par saviem secinājumiem, ka tie cilvēki, kuri ir saskārušies ar govju bakām, retāk slimo ar naturālām bakām, kas tolaik bija plaši izplatīta nāvējoša slimība. 1789.gadā Dženers savus apsvērumus izklāstīja darbā, kurš iegāja vakcinoloģijas vēsturē ar nosaukumu “Govju baku cēloņu un iedarbības izpēte”. Bet tas ir saīsinātais nosaukums. Šī darba pilnais nosaukums ir “The causes and effects of the variole vaccine, a disease discovered in some of the western counties of England, particularly Gloucestershire, and known by the name of the cow pox”. Attiecīgi Dženers sava darba nosaukumā izmantoja terminu vakcīna govju baku injekcijas nozīmē. Turpmāk šo terminu sāka izmantot jebkuras aizsargājošas injekcijas nozīmē.

Dženera darbs iespaidoja laikabiedrus, lai gan tam netrūka arī kritiķu. Vēlāk Anglijas parlaments piešķīra Dženeram iespaidīgu naudas prēmiju, stimulējot viņu turpināt savus pētījumus. Šie pētījumi noveda pie vakcinēšanās sākuma, kas savukārt noveda pie tās metodes aizliegšanas, ko mediķi izmantoja kopš senseniem laikiem un kura Anglijā tika aizliegta 1840.gadā tāpēc, ka to aizstāja Dženera vakcinēšanās metode. Lai gan šī iepriekšējā metode, kuru sauc par variolāciju un kura ir sena (par tās izmantošanu 4.gs.p.m.ē. rakstīja antīkais vēsturnieks Fukidids), noteiktā mērā līdzinās Dženera metodei. Variolācija ir slimu cilvēku strutu injicēšana veseliem cilvēkiem. Ja apskata vissenākās vakcinēšanās saknes, tad noteiktā mērā par tādu var uzskatīt šo variolāciju. Tomēr par tās vakcinācijas aizsācēju, kuru kaut minimāli var uzskatīt par zinātnisku, ir jāuzskata Edvards Dženers.

Luijs Pastērs (1822-1895) un vakcinācijas kā vispārējas metodes rašanās.

Paiet apmēram 70 gadi, un nākamais mikrobioloģijas radītājs, tolaik jau slavenais zinātnieks Luijs Pastērs bija satriekts par divu savu meitu nāvi. Sākumā Žanna nomira no vēdertīfa, bet pēc tam jaunākā meita Kamilla nomira no aknu audzēja. Uzskatot šīs traģēdijas par likteņa triecienu, uz kuru ir jāatbild (lūk, ko nozīmē spēcīgi cilvēki), Pastērs pieņem lēmumu pārtraukt savus pētījumus fizikā un ķīmijā, ar kuriem viņš pirms tam veiksmīgi nodarbojās, un koncentrējas uz pētījumiem medicīnā.

Līdz tam Pastērs bija jau saskāries ar mikroorganismiem savos darbos, kad pētīja vīna rūgšanu un pierādīja šī procesa bioloģiskos cēloņus, kā arī kad pētīja zīdtauriņu slimības. Vīna un zīda ražošana tolaik bija tādu valstu kā Francija ekonomiskā bāze. Viens no galvenajiem Pastēra sasniegumiem bija pierādījums, ka mikroorganismi labvēlīgās vidēs nevar rasties paši no sevis. Šis atklājums ir pasterizācijas metodes pamatā, kuru tā nosauca par godu Luijam Pastēram. Ja kādā vielā iznīcina visus mikroorganismus un pēc tam to hermētiski noslēdz, tad šī vide būs pasargāta no rūgšanas un pūšanas, jo šādā vidē mikroorganismu vairošanās nenotiks.

Pastēra pierādītais fakts, ka rūgšanu izraisa mikroorganismi, radīja īstu bumu zinātniskajā un medicīniskajā pasaulē. Pirms tam tika uzskatīts, ka slimības izraisa kaut kāda viela, kura atrodas slimo organismu asinīs. Tagad pēc analoģijas ar vīna rūgšanu slimību cēloni sāka meklēt mikroskopiskās dzīvās būtnēs, svešķermeņos. Uz kopējā entuziasma viļņa daudzi pētnieki pārsteidzīgi pierakstīja vienas vai otras slimības ierosinātāja lomu pirmajam mikroorganismam, ko izdevās atrast slimajā cilvēkā vai dzīvniekā.  Pēc likumsakarīgiem šo pārsteidzīgo secinājumu atspēkojumiem sekoja pretēja reakcija. Pietiekami nopietni zinātnieki, kuri slimnieku asinīs atrada raksturīgas baktērijas, nesteidzās publicēt savus atklājumus, lai netiktu izsmieti kā šarlatāni. Pagāja ne viens vien gads, kad zinātnē guva virsroku veselā saprātā un pierādījumos balstīta pieeja slimību izraisītāju atklāšanā.

Vīna rūgšanas un zīdtauriņu slimību izpētes laikā Pastērs cieši pietuvojās tēmai, ar kuru nodarbosies visu atlikušo mūžu, - medicīnai. Vienā no savām vēstulēm Napaleona III adjutantam Pastērs paskaidroja savu lēmumu tā, ka pētnieka rīcībā ir 20 – 25 gadi aktīvas dzīves, ko viņš var veltīt pilnvērtīgam darbam, tāpēc viņam nav tiesību pa tukšo izniekot ne minūti sava laika. (Vēlreiz vēršu uzmanību tam mērogam, kādā domāja šādi cilvēki.)

Pastērs darīja visu iespējamo, lai atbrīvotu sevi no visām liekajām nodarbēm. 1867.gadā Pastērs ziņojumā Napoleonam III paziņoja, ka infekcijas slimību izpētei viņam ir nepieciešama liela laboratorija. Viņam sākumā to apsolīja, pēc tam atteica, tomēr, pārvarot daudzus šķēršļus, zinātnieks tomēr savu panāca, un laboratorija tika uzcelta. Tomēr viņš to nevarēja izmantot, jo sākās Francijas – Prūsijas karš (1870 - 1871) un, sekojot draugu ieteikumam, viņš pameta Parīzi.

Sākot pētīt Sibīrijas mēri, Pastērs saskārās ar Dženera sekotāju darbiem. Viens no šādiem sekotājiem, Kazimirs Žozefs Davēns (1812 - 1882) sāka nodarboties ar Sibīrijas mēri agrāk par Pastēru. 1865.gadā Davēna darbus par Sibīrijas mēri godalgoja Francijas Zinātņu akadēmija. Davēns turpināja savus pētījumus arī 19.gadsimta 70-os gados, tomēr viņam neizdevās precīzi noteikt Sibīrijas mēra nodošanas mehānismu. Tas izdevās izcilajam pētniekam Robertam Koham (1843 - 1910). 1876.gadā viņš publicēja rakstu “Sibīrijas mēra etioloģija”, kurā aprakstīja Sibīrijas mēra izraisītāja sporu fāzi. Konkrēti Kohs aprakstīja savu eksperimentu ar baktēriju izdalīšanu, kuras ir Sibīrijas mēra izraisītājas, un mikroskopisku sporu atrašanu (tādā veidā šī baktērija sevi saglabā nelabvēlīgos apstākļos). Tas bija zinātniskajā pasaulē pirmais atzītais darbs par slimību izraisošiem mikroorganismiem.

Pastērs bija sajūsmā par Koha pētījumu un sāka to attīstīt, pilnveidojot mikroskopisko daļiņu izdalīšanu un eksperimentējot ar dzīvniekiem. Kohs no savas puses pret Pastēra pētījumiem izturējās kritiski un publicēja negatīvas atsauksmes par Pastēra Sibīrijas mēra pētījumiem. Tam sekoja asa un nepatīkama abu zinātnieku diskusija, kura turpinājās vairākus gadus un ko viņi izvērsa gan žurnālu publikācijās, gan arī uzstājoties publikas priekšā. Bet, lai cik ass bija šis zinātniskais strīds, tieši Luijs Pastērs, kuram nebija ne medicīniskas, ne bioloģiskas izglītības, izplatīja konkrētas slimības (baku) pētījumos izmantoto pieeju, kurā ilgi pirms viņa izmantoja vakcinācijas metodi, uz citām slimībām. Tieši Pastērs piedeva Dženera un tā sekotāju pieejai vispārēju raksturu (viņš cītīgi pētīja to darbus), dodams šai vispārējai metodei vakcinācijas nosaukumu.

Dženera – Pastēra likums/princips.

To parādību, pamatojoties uz kuru attīstījās klasiskā vakcinoloģija, reizēm sauc par Dženera – Pastēra likumu. Reizēm šo likumu sauc par parādību, bet tas nemaina lietas būtību. Visa klasiskā vakcinoloģija balstās uz vienu fundamentālu principu, kurš ir sekojošs: veiksmīgas imūnās atbildes gadījumā, kad patogēns pirmo reizi nonāk organismā, tā atkārtotas nonākšanas organismā gadījumā izrēķināšanās ar šo patogēnu notiek ātrāk un efektīvāk, un patogēns neuzspēj izraisīt patoloģisku infekciozu procesu. Viss. Tas ir visa, kas saistīts ar vakcināciju, pamats.

Bet kā mākslīgā ceļā panākt veiksmīgu imūno atbildi, kad patogēns pirmo reizi nonāk organismā? Jāievada organismā šo patogēnu novājinātā veidā vai saudzīgi mazā dozā. Organisms uz to atbildēs un, kad patogēns nokļūs organismā pa īstam, tad organisms ātrāk tiks galā ar šo patogēna iebrukumu. Lūk, jums visa vakcinoloģijas teorija, lai gan vienkāršotā (pretējā gadījumā mēs nogrimsim detaļās), bet sapratnei pietiekami adekvātā formulējumā.    

Sarežģītās konstrukcijas, kuras tika izstrādātas gadsimta laikā, balstās uz šo un tikai uz šo fundamentālo principu, lūk, kas ir klasiskā vakcinoloģija. Imunologi detaļās pēta, kas tas ir – veiksmīga imūnā atbilde. Vakcinologi panāk, lai šī veiksmīgā imūnā atbilde rastos mākslīgi ar vakcīnu (mazu patogēna dozu) palīdzību, un apgalvo, ka pēc tam īstais un postošais patogēna iebrukums no imunitātes puses tiks likvidēts daudz veiksmīgāk saskaņā ar to, ko var nosaukt (pat ja tā nesauc) par Dženera – Pastēra likumu.

Dženera – Pastēra likuma/principa vakcinoloģijā salīdzinājums ar Ņūtona likumiem fizikā.

No savas puses piedāvāju, manuprāt, pilnīgi korektu analoģiju starp šo klasiskās vakcinoloģijas likumu (Dženera – Pastēra likumu/principu/pieeju/ideju) un Ņūtona likumiem klasiskajā fizikā. Protams, Dženera – Pastēra likums ne vienmēr figurē kā likums atšķirībā no Ņūtona likumiem, tai pat laikā pēc būtības šis likums (vai parādība, vai princips, kā jums labāk patīk) klasiskajā vakcinoloģijā pilda to pašu lomu, kādu Ņūtona likumi klasiskajā fizikā. Vēlreiz atkārtošu šo likumu: pirmā veiksmīgā imūnā atbilde uz patogēna iebrukumu noved pie tā, ka jauns šī patogēna iebrukums tiks apspiests daudz efektīvāk, nekā tad, ja šīs pirmās veiksmīgās imūnās atbildes nebūtu bijis.

Ņūtona likumus visi zin. Tos māca skolā. Tos uztver kā kaut ko pašu par sevi saprotamu. Un tagad pamēģiniet, pamatojoties uz šiem likumiem, aprēķināt sarežģītas starpmolekulāras mijiedarbības. Un vēl jo vairāk – starp atomiem un elementārdaļiņām. Ja jūs to mēģināsiet darīt, jūs pilnībā izgāzīsieties. Speciālisti plātīs rokas un teiks, ka šāds mēģinājums ir neiedomājams murgs, ko veic cilvēki, kuri nesaprot klasiskās fizikas un kvantu fizikas atšķirības.

Tā tas ir ar klasiskās fizikas fundamentu. Bet kā ir ar klasiskās vakcinoloģijas fundamentu? Tur jau tā lieta, ka šis fundamentālais likums vai princips, pamatojoties uz kuru tagad 21.gadsimtā veic vakcināciju no drausmīgā Covida, vakcinoloģijā uzstājīgi tiek apskatīts vēl nosacītāk nekā klasiskie Ņūtona likumi fizikā. Un tie, kuri pārvērš šo ļoti nosacīto Dženera – Pastēra likumu/principu par absolūtu dogmu, dedzīgi ignorē visu to, kas pierāda šādas dogmatizācijas neiespējamību. Un tas notiek 2021.gadā. Un es nebūt neesmu pārliecināts, ka virkne šādu pseidopārliecināto un uzpūtīgo personu, kuras uzstājas medicīnas nozares vārdā, kaut ko citu, izņemot šo likumu, savas apmācības laikā augstskolās, kur viss ir galēji konservatīvs, vispār ir apguvušas (un mācījās viņi arī nezin kad).

Par klasiskās vakcinoloģijas fundamenta pārskatīšanas nepieciešamību.

Nobela prēmijas laureāts Maikls Levits nosauca karantīnas pieeju cīņai ar Covid par viduslaiku pieeju. Bet tas neattiecas tikai uz karantīnu, tas attiecas arī uz vakcināciju. Ar apbrīnojamu dedzību nepārtraukti tiek it kā teikts sekojošais: “Nav Dieva vien kā tikai vakcīna un Entoni Fauči ir tā pravietis”. Bet ja problēma būtu tikai kaut kādā vienā Fauči, kurš sāk jau nozust no redzesloka. Vakcinatoru fanātisms ir salīdzināms ar karantinizatoru fanātismu. Un rodas jautājums, vai tas ir naturāls fanātisms, vai arī kaut kas cits. Vai arī šajā fanātismā apvienojas nezinoša augstprātība ar viņa majestāti farmācijas industrijas interesi? Un šajā apvienojumā uzreiz ierakstās arī izsmalcinātās genoma rediģētāju ļaunprātības ar pasaules pārveidošanas plāniem pēc Hakslija vai Lielinkvizitora idejām.

Ko mums pašreiz it kā saka par vakcinācijas glābjošo dabu? (Nē, ne par īpaši kaitīgo, kuras iejaucas organismā ģenētisko komandu līmenī, bet gan par parasto.) Tiek it kā teiks: “Nav cita Dieva, kā vien likuma, kurš apgalvo, ka organisms, ticis galā ar mazu dozu patogēna (vakcīnas devu), daudz labāk tiks galā ar pilnvērtīgu patogēna iebrukumu, un mēs esam tā pravieši. Bet visi pārējie ir ķeceri, disidenti, mežoņi.”

Man var iebilst, ka, piemēram, termodinamikā nepieņem izskatīšanai jaunus mūžīgā dzinēja modeļus. Pareizi. Bet mana analoģija ar klasisko kvantu mehāniku taču arī ir pareiza. Pie tam reālas novirzes no termodinamikas likumiem, kas padarītu iespējamu mūžīgā dzinēja izveidošanu, nav apstiprinātas eksperimentāli, bet reālās novirzes no Dženera – Pastēra likuma (vai vienalga kā jūs to nosaucat) ir fiksētas. Tieši šīs novirzes ir ļoti daudzu vakcināciju neveiksmes cēlonis. Nav neviena eksperimenta, kurš pierādītu, ka ir novirzes no termodinamikas likumiem un mūžīgais dzinējs būtu iespējams, bet eksperimentu, kuri pierāda, ka šis otrās atbildes princips (Dženera – Pastēra likums) nedarbojas, ir ļoti daudz. Un kā pēc visa tā var nepārvērtēt klasiskās vakcinoloģijas funadementu jeb otrās atbildes principu (Dženera – Pastēra likumu)?      

Par kādiem eksperimentiem es runāju? Lūdzu, vakcinācijas neefiktivitāte AIDS, Denges drudža, vienas B meningīta variācijas gadījumos. Šo sarakstu varētu turpināt, nosaucot nopietnas slimības, pret kurām vakcinācija nestrādā un kuru gadījumā tā pat pastiprina slimību. Lūk, eksperimentālais materiāls. Viņš ir pieejams. Un tāpēc ir jāpārskata klasiskās vakcinoloģijas fundaments.

Varbūt es te tagad klāstu kaut kādas savas pārdomas? Man nevar būt savu pārdomu vakcinoloģijas un medicīnas sfērā! Un ne jau savus apsvērumus es izklāstu, bet gan klasiskās vakcinoloģijas problematizācijas vēsturi. 

Tomass Frensiss jaunākais (1900-1969) – klasiskās vakcinoloģijas problematizētājs.

Kurš pirmais sāka veidot nopietnu zinātniski teorētisko bāzi no konkrētu vakcināciju neveiksmēm, apgalvojot, ka otrās atbildes principam (Dženerta – Pastēra likumam) nav absolūts raksturs, kādēļ papildus klasiskajai vakcinoloģijai ir jāveido postklasiskā vakcinoloģija, kurā šis neabsolūtisms tiktu ņemts vērā? Tomass Frensiss jaunākais (1900-1969), kurš 1947.gadā amerikāņu sabiedrības veselības žurnālā publicēja rakstu “Eksperiments ar vakcināciju pret gripu 1947.gada pavasarī. Sākotnējā atskaite.”

Viss sākās ļoti pieticīgi. Līdzīgi kā Dženera gadījumā. Sekoju slaucējām 20 gadu garumā un nekad nenovirzīšos no informācijas uzkrāšanas, selektēšanas, pārbaudes, jo pretējā gadījumā es esmu mahinators, nevis zinātnieks. Kā Dženers pētīja vienu, tā Tomass Frensiss jaunākais citu. Un te arī sākās problēmas ar klasisko vakcinoloģiju līdzīgi kā sākās problēmas ar klasiko fiziku ar pieticīgiem Mihelsona eksperimentiem.

Kas tad ir šis Tomass Frensiss jaunākais, kuru pamatoti uzskata par pirmo nopietno zinātnieku, kurš ar saviem pētījumiem pierādīja, ka Dženera – Pastēra likumam (otrās atbildes principam) nav absolūts raksturs? (Reizēm tiek pieļauta kļūda, apgalvojot, ka esot vakcinologs Tomass Frensiss vecākais; tāda vakcinologa nav.)

Tomasa Frensisa jaunākā tēvs bija metālliešanas fabrikas strādnieks un vienlaicīgi arī mācītājs. Pats Frensiss jaunākais negāja tēva pēdās un uzrādīja iespaidīgas attapības spējas, pamanoties saņemt ārsta diplomu pašā Jēlas universitātē 1925.gadā. Pēc tam jaunais zinātnieks pievienojās elitārai zinātnieku grupai, kura Rokfellera institūtā nodarbojās ar vakcīnas pret bakteriālo pneimoniju izstrādi. Drīz pēc tam Tomass Frensiss jaunākais mainīja profilu un sāka nodarboties ar gripas izpēti. No 1938. līdz 1941.gadam viņš strādāja Ņujorkas universitātes Medicīnas koledžā. 1941.gadā viņš mainīja darba vietu uz Mičigānas universitātes Sabiedrības veselības skolu un gandrīz tajā pašā laikā tika iecelts par ASV armijas epidemioloģiskās padomes gripas komisijas direktoru.

Tomass Frensiss jaunākais guva panākumus cīņā ar gripu, kas amerikāņu armijai radīja ļoti nopietnas problēmas. Kas attiecas uz viņa darbību Sabiedrības veselības skolā, tad viņš tur radīja lielu vīrusu laboratoriju un epidemioloģisko nodaļu. Tur sāka strādāt, lai turpinātu mācības aspirantūrā, Tomass Souks, kuru Frensiss jaunāks sāka patronēt. Souka darbs Mičiganā noveda pie vakcīnas pret poliomielītu izstrādes.

Pakāpeniski Tomass Frensiss jaunākais iegūst nacionālu un starptautisku slavu, pie tam viņš neatslābinās, bet paātrināti audzē savu kompetenci. Jau būdams slavens vakcinologs viņš pārsteidz savus kolēģus, sākot strādāt arī Mičiganas Universitātes pediatrijas fakultātē. No 1953. līdz 1955.gada Tomass Frensiss jaunākais pēta vakcīnas pret poliomielītu iespējas, kuru izstrādāja viņa skolnieks Souks. Viņš pie tam izrāda ļoti lielu prasīgumu, veic vērienīgu pētījumu un gala beigās dod vakcīnai augstu novērtējumu. 1955.gadā Tomass Frensiss jaunākais ASV atombumbas komisijas uzdevumā apmeklē Japānu, lai pētītu patoloģiju attīstības pēc atombumbu sprādzieniem Hirosimā un Nagasaki. Turpmāk Tomass Frensiss jaunākais veica pētījumus, kuri deva lielu ieguldījumu pataloģiju dinamikas sapratnē, kuras tiek mantotas vienas vai otras populācijas ietvaros.

Pirmās šaubas par Dženera – Pastēra likumu/principu.

Ko tad pateica Tomass Frensiss jaunākais, kurš visu savu dzīvi veltīja vakcinācijai un vakcīnu pētniecībai, par tā likuma neabsolūtību, kurš ir klasiskās vakcinoloģijas pamatā? Ko pateica šāds cilvēks, ar tādu biogrāfiju, tādiem nopelniem un tādu statusu?

Savā 1947.gada rakstā, ar kuru parasti sāk skaitīt klasiskās vakcinoloģijas problematizāciju, Tomass Frensis jaunākais apgalvo: “Laboratoriskie pētījumi parādīja, ka antivielu titrs jaunajam gripas celmam 1947.gadā bija apmēram vienāds gan vakcinētām, gan nevakcinētām personām, tāpēc saslimušo skaits bija līdzīgs vakcinēto un nevakcinēto vidū. Tā kā antivielu titrs vīrusa celmam, ko saturēja vakcīna, bija augsts tiem, kuri vakcinējās un saslima, tad diemžēl šķiet, ka vakcīnas neefektivitāte gripas novēršanai šajā konkrētajā gadījumā nebija saistīta ar intervāla ilgumu starp vakcināciju un slimības uzliesmojumu. Visi dati norāda iespējamību, ka vīrusa antigēna deviācija ir jāuzskata par nozīmīgu faktoru. Tas tika pierādīts eksperimentos ar sermuļu asinīm.”  

Šajā pirmajā šādā rakstā, kurā viņš ir viens no līdzautoriem, Tomass Frensiss jaunākais ir maksimāli delikāts un nekādā mērā nemēģina vienā rāvienā apšaubīt visu klasisko vakcinoloģiju. Viņš tikai norāda uz to, ka vakcinētie slimoja tikpat bieži, cik nevakcinētie, un ka tas, viņaprāt, ir saistīts ar antigēna deviāciju, tas ir ar to, ka šis antigēns (šai gadījumā gripas vīruss) izmainīja savu epitopu tik lielā mērā, lai vakcīnas radītais paratops kļūtu neefektīvs cīņai ar šo slimību.

Tātad pašā sākumā Tomass Frensiss jaunākais negrib apšaubīt klasiskās vakcinoloģijas dižumu jeb, precīzāk sakot, viņš šo dižumu apšauba nu ļoti pieticīgi, neizejot ārpus konkrētu faktu paziņošanas, kas norāda un labi parāda viņa zinātnieka godu. Viņš it kā saka: “Es konstatēju vakcinācijas neefiktivitāti vienā konkrētā gadījumā, es tikai par to pasaku un viss, ja gribat izdarīt kādus secinājumus, tad izdariet, bet tie ir jūsu secinājumi, bet man galvenais ir publiskot šo faktu.” Tā rīkojas Tomass Frensiss jaunākais 1947.gadā.

“Par sākotnējā antigēna grēka doktrīnu” (On the doctrine of original antigenic sin), 1960.

Paiet 13 gadi. 1960.gadā Tomass Frensiss jaunākais publicē žurnālā “Amerikas filozofu biedrības raksti” rakstu “Par sākotnējā antigēna grēka doktrīnu” (On the doctrine of original antigenic sin). Interesants medicīnisks nosaukums, vai ne? Šis raksts jau pretendē uz tālejošām sekām. Tā publicēšanas brīdī Tomass Frensiss jaunākais bija medicīnas doktors, Henrija Sjuela universitātes epidemioloģijas profesors, Mičiganas universitātes Sabiedriskās veselības skolas Epidemioloģijas fakultātes vadītājs un Pediatrijas un infekcijas slimību nodaļas profesors. Es negribu pārāk iegrimt detaļās un tāpēc lūdzu man vienkārši noticēt, ka visi uzskaitītie amati kopumā liecina par to, ka tobrīd Tomass Frensiss jaunākais bija pat ļoti autoritatīvs Rietumvalstu zinātnieks, kurš piederēja pie visaugstākajām zinātniskajām aprindām. Par to liecina arī apstāklis, ka šis viņa darbs tiek publicēts tik autoritatīvā izdevumā kā “Amerikas filozofu biedrības raksti” (Proceedings of the American Philosophical Society). [Amerikas filozofu biedrību (American Philosophical Society) 1743.gadā dibināja viens no galvenajiem ASV valstiskuma pamatlicējiem Bendžamins Franklins (1706 - 1790).]

Šai rakstā Tomass Frensiss jaunākais paziņo sekojošo: “Bērnībā antivielas pārsvarā parādās imūnās atbildes rezultātā uz antigēna dominantes vīrusu, kurš izraisa pirmo A tipa gripas infekciju dzīvē. Laika gaitā, kad cilvēku grupa kļūst vecāka, viņi inficējas ar citām infekcijām un iegūst antivielas no papildu vīrusa saimēm. Tomēr satriecošs jaunums ir apstāklī, ka antivielas, kuras radās organismā pirmās, raksturo šo grupu visā viņu dzīves laikā.” Lūk, tā ir pilnvērtīga klasiskās imunoloģijas pamatu apšaubīšana.

Tālāk rakstā tiek teikts: “Mehānismi, kuri formē antivielas, ir stipri atkarīgi no pirmā stimula, tādā veidā nākamā inficēšanās ar tā paša tipa celmiem ļauj veiksmīgi sākotnējām antivielām uzturēt visaugstāko šo antivielu līmeni jebkurā šīs cilvēku grupas dzīves laikā. Nospiedums, ko ir atstājusi sākotnējā infekcijas slimība, no tā brīža vada visu humorālo imūno atbildi. Mēs to nosaucām par sākotnējā antigēna grēka doktrīnu (the doctrine of original antigenic sin).”  

Līdz ar to tika ieviests termins “Original antigenic sin”(OAS jeb antigenic imprinting) un tas kļūst par neklasiskās vakcinoloģijas teorijas pamatu, kura apšauba klasisko vakcinoloģijas teoriju, uz kuru pašreiz var pilnībā balstīties tikai esot nu pavisam tumsonīgam ortodoksam.

Šī termina (OAS) atšifrējums ir pietiekami skaidrs. Tas nozīmē to, ka, ja jūs ar kaut ko saslimāt (vai arī, ja jūs tikāt vakcinēts), tad atmiņa par šo slimību vai vakcīnu ņems virsroku pār realitāti un atbildēs organisms nevis, vadoties no realitātes, bet gan no šīs sākotnējās atmiņas jeb sākotnējā antigēna grēka. Līdz ar to pirmo reizi tika pateikts, ka antivielas, kuras spēj atpazīt vakcīnas uzrādīto antigēnu, var strādāt sliktāk, nekā antivielas, kuras radīja imūnsistēma, kura netika vakcinēta. Un tāpēc var sanākt, ka jūs kliedzat, ka jums ir tik daudz šīs antivielas, bet saslimsiet tieši jūs, nevis tas, kuram nav šo antivielu.  

Attiecīgi ir pateikts arī sekojošais: vakcinācijas rezultātā imūnā sistēma iegūst arī sava veida defektu. Un tas tika pateikts ne jau no cīnītāju pret vakcināciju vārda, kuru ir ļoti daudz (daļa no tiem ir patiesi, kuri īsti nesaprot ar ko un kāpēc cīnās, bet daļa no tiem ir angažēti, un šādi angažētības gadījumi ir izpētīti). Bet tas viss tika pateikts no autoritatīvāko vakcinatoru vārda, kuri konstatēja noteiktus faktus un uzskatīja zem sava goda tos upurēt un noklusēt. Tomēr tas bija tikai klasiskās vakcinācijas teorijas sagrāves sākums.

No antivielām atkarīga infekcijas pastiprināšanās (antibody dependent enhancement, ADE).

Paiet četri gadi un cits autoritatīvs Rietumvalstu speciālists, austrāliešu virusologs Roils Entonijs Houks (Royle Anthony Hawkes) ievieš tādu terminu kā “no antivielām atkarīga infekcijas pastiprināšanās” (angliski - antibody dependent enhancement, ADE). Tātad jau 1964.gadā Rietumu zinātnieks apgalvo, ka antivielas var ne tikai pavājināt infekcijas slimību, bet arī to pastiprināt.

Doktors Houks, kā jebkurš zinātnieks, dod konkrētus piemērus. Viņš apskata nosacījumus, kuriem izpildoties var rasties tā saucamā suboptimālā antivielu atbilde / suboptimālā imūnās atbildes reakcija (suboptimal antibody response). Un viņš uzstāj uz to, ka šāda reakcija var pastiprināt infekciju un slimību, nevis aizsargāt organismu.

Tā kā šis ir ļoti nozīmīgs apgalvojums, īsumā iepazīstināšu ar zinātnieku, kurš to saka. Doktors Houks ir slavens ar savām publikācijām medicīnas virusoloģijā. Viņš strādāja autoritatīvajā Elizabetes Makarturas Agrikultūras institūta (Elizabeth Macarthur Agricultural Institute (EMAI)) virusoloģijas laboratorijā Austrālijā kopā ar citiem slaveniem virusologiem, kā, piemēram, Pīteru Kirklendu (Peter Kirkland). Houks praktizēja virusoloģiju Prinča Henrija slimnīcā un pasniedza virusoloģiju autoritatīvās mācību iestādēs, piemēram, Jaunās Dienvidvelsas universitātē (The University of New South Wales / UNSW Sydney).  Doktors Houks veiksmīgi nodarbojās gan ar medicīnisko, gan ar veterināro virusoloģiju. Viņš ir vairāku virusoloģijas mācību grāmatu līdzautors.

Houks bija tikai viens no daudzajiem zinātniekiem, kurš nodarbojās ar no antivielām atkarīgas infekcijas pastiprināšanās efekta pētniecību. Pēdējo sešdesmit gadu laikā ar to nodarbojās ļoti daudzi zinātnieki. Pētījumi parādīja, ka, ja vīruss sasaistās ar antivielām, kuras ir suboptimāli neitralizējošas vai neneitralizējošas, tad šāda sasaiste var izraisīt pat infekcijas nokļūšanu organisma imūnšūnās, tas ir, radīt ļoti ievērojamu infekcijas slimības pastiprināšanos.

Ja normālā gadījumā antigēna – antivielas komplekss rada antigēna (mūsu gadījumā – vīrusa) degradāciju, tad ADE (no antivielām atkarīgas infekcijas pastiprināšanās efekta) gadījumā šis komplekss var radīt vīrusa replikāciju un tā nokļūšanu imūnšūnās. Tad imūnšūnas, kuras vīruss ir apmānījis, sāk iet bojā. Vīruss ar’ nav muļķis un mēģina apmānīt imunitāti. Zinātnieki šādu apmānīšanu sauc par antivielu izmantošanu kā Trojas zirgu (Trojan horse antibody).

Tas viss ir izpētīts un labi zināms. Tas tikai nav zināms nezinošiem tumsoņiem, kuri ar pārgudru ģīmi klāsta, ka visi pārējie ir mežoņi un tikai viņi zin absolūto patiesību pēdējā instancē.

Neveiksmīgie mēģinājumi radīt vakcīnu pret Denges drudzi.

Tātad parādība, kad vīruss apmāna imūnšūnas, saucas par antivielu izmantošanu kā Trojas zirgu un tā ir pietiekami sīki izpētīta. Zinātnieki apgalvo, ka dažas vakcīnas ADE mehānismu dēļ ne tikai var neaizsargāt organismu no saslimšanas, bet tieši pretēji radīt daudz nopietnāku slimības gaitas norisi un iespējams pat izraisīt tās pāreju uz citu, bīstamāku slimību.

1964.gadā Houks to konstatēja pirmo reizi uz vienu vīrusu piemēra, bet 1960-o gadu beigās – 1970-o gadu sākumā citi zinātnieki konstatēja tieši to pašu attiecībā uz vīrusu, kurš izraisa Denges drudzi, kas ir ļoti smaga un bīstama slimība. Tika konstatēts, ka atkārtota saslimšana ar Denges drudzi tā nedaudz mainītā modifikācijā var radīt nevis vieglāku, bet daudz smagāku slimības norises gaitu. Radās jautājums, vai vispār ir iespējams radīt drošu vakcīnu pret Denges drudzi izraisošo vīrusu? Tas ir, vai šāds uzdevums kaut vai tikai teorētiskā līmenī vispār ir izpildāms?

Nevēloties lieki “čakarēties” ar teoriju, franču kompānija Sanofi Pasteur nolēma rīkoties agresīvi un uzreiz praksē radīt vakcīnu pret Denges drudzi. Tā tika radīta vakcīna “Dengvaxia” un to sāka izmantot. Prakse parādīja, ka pēc vakcīnas sāka attīstīties smaga otrreizējā saslimšana, kuru zinātnieki saistīja tieši ar no antivielām atkarīgas infekcijas pastiprināšanās efektu. Tas tika izpētīts un tika konstatēts, ka šo atkārtoto saslimšanu izraisa tieši ADE. 

Āzijas – Klusā okeāna reģionā, kurā tika vakcinēti 10 tūkstoši bērnu, tika konstatēts, ka nevakcinētie bērni slimo daudz vieglākā formā, nekā vakcinētie bērni. Un tagad iedomājieties: jūs dzīvojat šajā reģionā, kurā masveidā ir izplatīta šī ļoti smagā slimība, jūs saņemat vakcīnas poti pret šo slimību aš no pašas Sanofi Pasteur un tāpēc sākat neizmērojami lepoties, ka nu jums ir tās glābjošās antivielas, bet pēc kāda laika izrādās, ka šīs antivielas tieši pastiprina slimību gan jums, gan jūsu bērniem, pie tam vēl masveidā.

2016.gada aprīlī Filipīnu Veselības aizsardzības departaments sāka masveida vakcināciju ar “Dengvaxia”. Bija plānots vakcinēt 1 miljonu bērnu. 2017.gada beigās šī vakcinācija tika apturēta, kad bija jau novakcinēti 830 tūkstoši bērnu, jo vakcinācijas rezultāti bija ļoti satraucoši tieši dēļ acīmredzamiem no antivielām atkarīgas infekcijas pastiprināšanās (ADE) gadījumiem. 2018.gada septembrī Filipīnu Veselības aizsardzības ministrs Enrike Domingo paziņoja žurnālistiem, ka no dažādām komplikācijām nomira 130 vakcinēto bērnu, tai skaitā 19 no tiem no Denges drudža.

Tai pat laikā (2018.gada septembrī) Pasaules Veselības organizācija (WHO) publicēja memorandu, kurā formulēja savu nostāju par vakcīnu “Dengvaxia”. Tajā skaidri un gaiši ir pateikts, ka “dzīvā un novājinātā vakcīna pret Denges drudzi ir efektīva un droša tām personām, kuras agrāk jau ir slimojušas ar Denges drudzi. Bet, tā rada paaugstinātu risku saslimt ar Denges drudzi smagā formā tiem, kuri pēc vakcinācijas pirmo reizi dabīgi saskaras ar šo infekciju.” Labs formulējums, vai ne?! Jūs izlasiet to vēlreiz un uzmanīgi, un padomājiet, kas tur reāli ir pateikts.

Vēlāk izrādījās, ka ADE (no antivielām atkarīgas infekcijas pastiprināšanās efekts) var rasties ļoti dažādu slimību gadījumos. Tur ir gan Ebolas vīruss, gan Koksaki vīruss, gan A gripas vīruss utt.

Roberto Bruzzoni un ADE koronavīrusu gadījumos.

Bet vai tam ir kāds sakars tieši ar koronavīrusu? Jā, ir. Pie tam pati ADE (no antivielām atkarīgas slimības pastiprināšanās) parādība ir tikai viens no respiratoro slimību pastiprināšanās (enhanced respiratory disease (ERD)) īpašiem gadījumiem. Un te mums jau ir darīšana ne tikai ar antivielām, kuras pastiprina slimību, bet ar plaši apspriestajām citokīnu kaskādēm (citokīnu vētrām, hipercitokinēmiju) ar dažādiem imūnpataloģiju veidiem. Imūnpatoloģiju! Varbūt tas Covid arī ir īpaši bīstama gripa, daudz bīstamāka par parasto gripu, bet vai jūs varat salīdzināt šo Covid smaguma pakāpi ar imūnpataloģijas smaguma pakāpi?

Ar iespējamo slimības pastiprināšanos vakcinācijas pret koronavīrusu gadījumā nodarbojās arī Honkongas universitātes profesors Roberto Bruzzoni. Savos darbos Bruzzoni vērš uzmanību uz dažādiem no antivielām atkarīgiem infekcijas pastiprināšanās gadījumiem darbā ar koronavīrusu. Bet Kanādas zinātnieki vēl 2000-o gadu sākumā parādīja, ka pret iepriekšējiem koronavīrusiem vakcinētie seski, inficējušies ar to atkārtoti, galu galā saslima ar smagas formas hepatītu.

Es neuzskatu par nepieciešamu uzskaitīt visus ADE (no antivielām atkarīgu infekcijas pastiprināšanos) gadījums, kurus zinātnieki uz doto brīdi ir fiksējuši, un pat ne zināmos ADE gadījumus koronavīrusu jomā. Šādu gadījumu ir pārāk daudz. Man svarīgāk šķiet pievērst uzmanību jautājuma teorētiskai pusei, vēl jo vairāk tāpēc, ka šai teorijai ir acīmredzama praktiska nozīme.

Repertuāra iesaldēšana (repertoire freezing).

Kad pie vīrusa piestiprinās (pielīp) antivielas, tad šīs antivielas var nodrošināt vai nu vīrusa neitralizāciju, vai arī atvieglot vīrusa nokļūšanu imūnšūnās. Ja notiek iekļūšana imūnšūnās, tad vīruss netiek iznīcināts. Un tad vīrusam rodas iespēja vairoties jau pašā imūnajā sistēmā. Vīruss nokļūst pašas imūnās sistēmas iekšienē, saprotat? Un, nokļūstot tur, tas ne tikai sāk ātrāk vairoties, bet arī traucē pašas imūnās sistēmas normālu funkcionālo darbību, tai skaitā radot masveida citokīnu iekaisuma signālus (tas ir, citokīnu vētru). Un mazums ko vēl šādā situācijā tas var radīt!

Ja vīruss ir nonācis šādās sarežģītās attiecībās ar imūno sistēmu, tad tas var izraisīt velns zin ko. Un te ADE bīstami sasaistās ar to, ko sauc par sākotnējā antigēna grēka doktrīnu jeb antigēna imprintingu. Imprintings ir pirmais “nospiedums”, kurš nosaka visu tālāko uzvedību.

Mēs jau sākām to apspriest, bet tikai pēc tam, kad ir apskatīts ADE fenomens, var pilnībā konstatēt organisma tieksmi izmantot imunoloģisko atmiņu. Šīs tieksmes rezultātā tiek radītas antivielas, kuras ir derīgas cīņai ar to vīrusu, ar kuru imūnā sistēma saskārās agrāk. Imūnai sistēmai ir tieksme audzēt agrāk jau izstrādāto antivielu radīšanu, tā vietā lai radītu jaunas antivielas, kuras visprecīzāk der cīņai ar jauno antigēnu.

Vīruss ne tikai izvairās no imūnā trieciena, bet izmanto to, lai pastiprinātu savas iespējas. Tas notiek visdažādāko slimību gadījumos. Bet īpaši svarīgi ir tas, kas notiek ar antivielām, kuras inducējas imūndeficīta vīrusa gadījumā. Te mums ir darīšana ar specifisku sākotnējā antigēna grēka formu, kura saucas “repertuāra iesaldēšana” (repertoire freezing).

Tā kā iepriekš aktivizētās B imūnšūnas un pret specifiskiem antigēniem specializējušās antivielas kopsummā ir ievērojami daudzskaitlīgākas nekā to naivie analogi (un šī daudzskaitlība vēl tiek mākslīgi audzēta, izmantojot vakcināciju), šī masa apspiež glābt spējīgās naivās imūnšūnas un apgrūtina tām rīkoties visefektīvākā veidā, tādējādi atvieglojot vīrusam izvairīšanos no imūnās reakcijas un tā darbības pastiprināšanu. Un tā kā koronavīrusiem vispār un konkrēti arī SARS-CoV-2 ir imūndeficīta komponentes, rodas ļoti bīstama situācija. Lai to saprastu, apskatīsim, kas notiek, kad imūndeficīta gadījumā rodas imunitātes un vīrusa mijiedarbības shēmas izmaiņas.

Ja nav imūndeficīta, tad imunitāte kā atsevišķa un vesela apakšsistēma dod triecienu vīrusam kā ārējam objektam, kurš neietilpst imunitātes sistēmā. Bet, ja ir imūndeficīts, tad vīruss un imunitāte sāk veidot kopēju, vienotu sistēmu. Un, kas šai gadījumā notiks, ja mēs ar vakcīnu palīdzību sāksim stimulēt antivielu radīšanu? Kuru antivielu? Jau defektīvo? Jo mēs šai gadījumā stimulēsim jau slimu sistēmu, nevis veselu. Un ko tad šāda sistēma dos rezultātā? Tā radīs defektīvas antivielas, kuras vislabākā veidā ir pielāgotas, lai vīruss nokļūtu imūnsistēmā un slimība pastiprinātos.

Ja vīrusa darbībai ir imūndeficīta daba, tad imunitāte strādās režīmā, kad tā uzbrūk ienaidniekam, kurš izsauc šo uzbrukumu, stādoties priekšā kā ārējais ienaidnieks, vienlaicīgi strādā pret imunitāti kā iekšējais ienaidnieks.

Vēlreiz par imūnšūnu kļūdu, nepareizi atpazīstot aktuālo antigēnu.

Šo problemātiku apspriež autoritatīvākie Rietumu imunologi un ar gadiem tās apspriešana tikai pieaug. 2015.gadā teorētiskās bioloģijas profesors Vilfrēds Ndifons (Wilfred Ndifon), kurš ir strādājis Prinstonas universitātē, Morgana universitātē un citās autoritatīvās organizācijās, uzņēmās apkopot zināmo šajā jomā. Ndifons detalizēti apraksta daudzus pētījumus sākotnējā antigēna grēka jomā. Tika apkopoti pētījumi, kurus veica autoritatīvi zinātnieki, publicējot tos autoritatīvos specializētos izdevumos.

Tātad, ko saka šie slavenie zinātnieki, kuriem ir nopelni infekcijas slimību izpētes jomā?

Pieņemsim, ka organismam ir uzbrucis naidīgs antigēns un ka atbilde uz to ir adaptīvās (specifiskās) imunitātes aizsargreakcija. Šāds uzbrukums var būt arī vakcinācija pret noteiktu slimību, ievadot organismā noteiktu dozu organismam naidīga antigēna.

Pieņemsim, ka vēlāk organisms saskaras ar tā saucamo krustenisko antigēnu. Tas ir, ar citas izcelsmes antigēnu, kura struktūra ļoti līdzinās tā pirmā antigēna struktūrai, pret kuru organisms jau bija aizsargājies. Un pieņemsim, ka šī otrā saskarsme nav saistīta ar vakcināciju, bet gan reālu iebrukumu. Kas tad notiks?

Tad, kā norāda daudzi autori, krusteniskā antigēna iebrukums radīs organisma aizsargreakciju uz pirmo antigēnu, kuram ir līdzīga struktūra kā tam antigēnam, kurš reāli ir iebrucis. Tas ir, reālais ienaidnieks (otrais krusteniskais antigēns) izraisīs reakciju pret pirmo ienaidnieku (vakcīnas antigēnu). Tai pat laikā aizsargreakcija pret reālo ienaidnieku būs pavājināta.

Uz doto brīdi var uzskatīt par pierādītu, ka pat parastās gripas vakcīnas tikai daļēji darbojas saskaņā ar Dženera – Pastēra likumu un lielā mērā to darbība iziet ārpus šī likuma robežām. Šo iziešanu ārpus Dženera – Pastēra likuma sauc par sākotnējo antigēna grēku jeb vakcinācijas aklo punktu, jeb antigēna imprintingu. Un tas nav konspirologu izgudrojums, bet gan sava veida kvantu mehānikas analogs, kura arī iziet ārpus absolūtajiem Ņūtona likumiem, bez kuriem fizika nav iespējama, bet kuri ir spēkā tikai pie noteiktiem nosacījumiem.

Tātad, patiesībā imūnā sistēma atkārtota kontakta ar patogēnu vai vakcīnu gadījumā mierīgi var noignorēt starpību starp veco un jauno epitopa variantu. Un te tik tiešām ir vietā analoģija ar radaru, kurš nepareizi atpazīst objektu, kurš atpazīšanai uzrāda jau zināmās īpašības, bet rūpīgi slēpj jaunās un īpaši bīstamās īpašības.

Šādā situācijā pirmās uz šo bīstamo, nepareizi atpazīto objektu atsaucas atmiņas B imūnšūnas, kuras labi atceras iepriekšējo objektu. Pēc tam šīs šūnas vajadzīgajā veidā diferencējas un rada antivielas, kuras nespēs efektīvi tikt galā ar slimību. Paralēli tam šīs šūnas paralizē naivās imūnšūnas, kuras spētu izglābt organismu.

Tādas rīcības rezultātā izveidojas imūnās sistēmas aklais punkts un šāda organisma reakcija tiek saukta par iesaldēto repertuāru, un tā ir sevišķi bīstama to slimību gadījumos, kuras ir saistītas ar imūndeficītu.

Imūnās sistēmas aklā punkta izmēru nosaka šīs sistēmas spēja pieņemt vēlamo par esošo (tas ir spēja kļūdīties ar organismam smagām sekām). Vakcinācija var atvieglot šādu kļūdu rašanos. Tas notiek ne vienmēr, bet pietiekami bieži. Un sevišķi bīstami ir tie gadījumi, kad šādas kļūdas tiek stimulētas ar vakcīnām, ar kurām tiek mēģināts iedarboties uz imūndeficīta slimībām. Vai uz slimībām, kuras satur sevī kādu imūndeficīta komponenti. Kā reiz viena no šādām slimībām arī ir COVID19.

Par nepieciešamību izstrādāt stratēģiju sākotnējā antigēna grēka pārvarēšanai.

Tālāk es apskatīšu rakstu, kura autori ir autoritatīvi imunologi un kurš tika publicēts tādā autoritatīvā izdevumā kā ASV Zinātņu akadēmijas raksti (Proceeding of the National Academy of Sciences). Raksta autori ir Čim Hem Kims (Jin Hyang Kim) un Džoši Džeikoba (Joshy Jacob), kuri strādā Emori universitātes Vakcīnu centra mikrobioloģijas un imunoloģijas nodaļā, kā arī Viljams Deviss (William G. Davis) un Surjaprakaša Sambhari (Suryprakash Sambhara), kuri strādā Atlantas Nacionālajā imunizācijas un respiratoro slimību centra Imunoloģijas un patoģenēzes nodaļā. Raksts tika nodots izskatīšanai 2009.gada 4.novembrī un to pēc izskatīšanas un rediģēšanas 2012.gada 10.jūlijā apstiprināja Stenfordas universitātes pārstāvis Leonards Hercenbergs (Leonard A. Herzenberg). Raksta nosaukums ir “Gripas vīrusa sākotnējo antigēna reakciju mīkstināšanas stratēģijas” (Strategies to alleviate original antigenic sin responses to influenza viruses).

Raksta anotācijā tiek runāts par sākotnējo antigēna grēku, kuru mēdz saukt arī par antigēna imprintingu: “Sākotnējais antigēna grēks ir parādība, kuras esamības gadījumā radniecīgu gripas vīrusu secīga iedarbība pazemina antivielu atbildi uz jaunu antigēnu determinantēm...”

Autori uzsver, ka viņu priekšgājēji (jau pieminētais Tomass Frensiss jaunākais un citi) ir konstatējuši, ka secīga vīrusu variantu iedarbība rada antivielu noslieci atbildēt uz vīrusa celmu, ar kuru bija saskare iepriekš. Tas ir, organismam uzbrūk jaunais celms, bet dominē atbilde uz iepriekšējo celmu. Tas ir, uz to celmu, kuru ir atcerējušies atmiņas B limfocīti. 

Tālāk autori konstatē, ka šāda pagātnes dominēšana pār tagadni nevis pastiprina, bet gan pavājina reakciju uz tagadni. Un ka pēdējo piecdesmit gadu laikā sākotnējais antigēna grēks ir ticis novērots gan cilvēkiem, gan arī citiem zīdītājiem (tādiem kā peles, seski un truši).

Un tālāk tiek pateikts galvenais: “Šī parādība var radīt satraukumu cilvēka imūnās atbildes uz gripas vakcinācijas programmu kontekstā. Attiecīgi eksistē nepieciešamība izstrādāt stratēģiju sākotnējā antigēnā grēka pārvarēšanai.


Par ko amerikāņu zinātnieki šeit runā? Par to, ka jauna gripas celma parādīšanās gadījumā vakcinācija kā tāda pastiprinās atbildi uz to celmu, kuru organisms atcerējās vakcinācijas rezultātā.

Kā atmiņas imūnšūnas traucē naivajām imūnšūnām.

Un, lūk, cits raksts no žurnālā “Cilvēku vakcīnas un imūnterapeitiskie preparāti” (Human Vaccines & Immunotherapeutics), kurš aktīvi propagandē vakcināciju, nevis to nomelno. Šis žurnāls ir pietiekami autoritatīvs Rietumu zinātniskajās aprindās. 2013.gadā šajā žurnālā tika publicēts raksts ar nosaukumu “Par grēka lietderību” (On the benefits of sin).

Raksta autori ir autoritatīvi imunologi, kuri savos secinājumos ir ļoti uzmanīgi un maksimāli cenšas ievērot zinātnisko respektablumu tās Rietumu sapratnē. (Raksta autori ir Metjū Parsons (Matthew S.Parsons), Sibilla Millere (Sybille Muller), Hains Kohlers (Heinz Kohler), Maikls Grants (Michael D.Grant) un Nikola Bernarda (Nicole F.Bernard).) 

Rakstā ir teikts sekojošais: “Antivielām, kuras inducējas imūndeficīta vīrusa laikā, ir raksturīgs sākotnējā antigēna grēka formas veids, kuru sauc par “repertuāra iesaldēšanu”.”

Tālāk autori saka, ka repertuāra iesaldēšana izpaužas apstāklī, ka B limfocīti un citi imūnās atbildes elementi, kas tika inducēti pret iepriekšējiem vīrusa variantiem, ir spējīgi konkurēt par galvenā antigēna iznīcinātāja lomu ar naivajiem B limfocītiem. Autori saka, ka, tā kā iepriekšējā antigēna aktivizētās B imūnšūnas ir ievērojami daudzskaitlīgākas kā to naivie analogi (un šo daudzskaitlīgumu vēl stimulē vakcinācija), tad šīm aktivētajām B imūnšūnām ir priekšrocības pār naivajām B imūnšūnām. Un tāpēc tieši aktivētās B imūnšūnas var iegūt priekšrocību, kad pēc antigēna atpazīšanas notiks proliferācija (tas ir to imūnšūnu vairošanās, kuras tiks atzītas par visnoderīgākām, lai pretotos antigēnam).

Par noderīgām atzītās imūnšūnas sāk strauji dalīties un vienlaicīgi arī mainīties. To sauc par somatisko hipermutāciju. Uz tā fona, kā apgalvo autori, notiek tā saucamās antivielu afinitātes nobriešana, tas ir to antivielas centru molekulu stipruma nobriešana, kurām ir jāsasaistās ar antigēna determinanti, lai dotu triecienu pa antigēnu.

Šī afinitāte jeb karavīra, kurš karo ar ienaidnieku (antivielas), un paša ienaidnieka (antigēna) sasaistes stiprums ir atkarīgs no tā saucamās komplementaritātes. Tas ir no šo molekulu, kurām ir jākaro vienai ar otru, telpiskās savstarpējās papildinātības vienai ar otru [jeb saskanības, jeb saderības pēc atslēgas un slēdzenes principa]. Jo augstāka ir komplementaritāte, jo efektīvāka ir antivielu neitralizējošā iedarbība, un otrādi.

Un kas tad pēc šī raksta autoru domām notiek ar šo komplementaritāti un afinitāti? Notiek šo spēju samazināšana vai novēršana tiem B limfocītiem, kuriem nav iepriekšējas pieredzes saskarsmē ar antigēnu (naivajiem B limfocītiem) un kuri tādēļ varētu aktivēties uz šo jauno antigēnu, producēt attiecīgas antivielas un izglābt organismu. Bet šie potenciālie glābēji tiek vai nu pilnībā apspiesti, vai arī to spējas tiek pazeminātas. Un tas autoru ieskatā atvieglo vīrusam iespējas izvairīties no imūnsistēmas atbildes.

Un atkal šie autori līdzīgi kā citi zinātnieki, kuri pēta repertuāra iesaldēšanu, aklo punktu un citus līdzīgus paradoksus, kas kā minimums ļoti sarežģī visu, kas attiecas uz vakcināciju, nemaz negrib atteikties no vakcinācijas un domā par to, kā lai šos sarežģījumus izmanto. Neskatoties uz to viņi paziņo, ka pagaidām repertuāra iesaldēšana un tamlīdzīgas parādības rada vakcinācijai ļoti nopietnas problēmas. Tai skaitā arī vakcinācijai pret HIV, bet ne tikai.

Farmācijas industrija negrib pārmaiņas, negrib atteikties no vakcīnām un tāpēc ignorē jaunākās zinātniskās atziņas. 

Noslēgumā gribētu apskatīt jautājumu, vai vakcinācija ir uzskatāma par galveno un noteicošo infekcijas slimību ārstēšanas metodi? Atkārtošu vēlreiz, ka vakcināciju par šādu metodi uzskatīja 100 gadus atpakaļ. Bet kādēļ pie šīs metodes tik stipri turas šodien?

Pirmkārt, tādēļ, ka tas ir šausmīgi ērti. Gigantiskā farmācijas industrija ir iemācījusies radīt vakcīnas un tā negrib atteikties no to ražošanas tikai tādēļ, ka ir radušies jauni zinātniskie atklājumi. Šī industrija vēlas tikai vienu – pilnveidot vakcīnu ražošanu.

Farmācijas industrija ir šausmīgi inerta un tai bail pat iedomāties, ka no vakcīnām varētu atteikties kaut vai tikai daļēji. Tad būs jānodarbojas ar kādu citu zāļu ražošanu. Un cik ilgu laiku vēl prasīs pētījumi?

Šis ir ļoti svarīgs apstāklis, kādēļ farmācijas industrija un ar to saistītie zinātnieki (un zinātnieki mūsdienās ir saistīti ar farmācijas industriju tik cieši kā nekad agrāk) negrib atteikties no kustības pa sliedēm, kuras ved uz bezdibeni vai nekurieni. Tāpēc, ka kustība pa vecajām sliedēm ir ļoti izdevīga un vēlama lokomotīvei, kurai nebūt nepiemīt spējas radīt jaunas sliedes, jo lokomotīve taču nav sliežu licējs. Un vispār pašreiz nav skaidrs, kurš vispār ir spējīgs radīt un uzstādīt jaunas sliedes nezināmajās cilvēkzināšanu stepēs.

Mūsdienu pasaule ir drausmīgi inerta. Noteikti kādam šis inertums ir līdzeklis, lai nogādātu cilvēci līdz stacijai “Absolūts ļaunums”. Tomēr tie, kuri cenšas realizēt šādu stratēģisku uzdevumu, nekad nav vairākumā. Viņi var sasniegt savus mērķus tikai spekulējot uz citiem inerces saglabāšanas motīviem, kuri ir raksturīgi biznesam, birokrātijai un zinātniekiem, kuri nu ir pārvērtušies par biznesa, birokrātijas, un sabiedriskās domas priviliģētiem vergiem.

Mūsdienu pasaule ir piesātināta ar inertumu stratēģijas jautājumos, lai gan mūsdienu pasaule tik ļoti mēdz lepoties ar savu taktisko manevrēt spēju. Šī inertuma pamatā, protams, ir mūsdienu cilvēka piekrišana un gatavība līdzināties mežonim to pakļāvībā jaunajiem šamaņiem, kuri parazitē uz mūsdienu cilvēka slinkumu, aprobežotību un bailēm no sapratnes un zināšanām, kuras var iztraucēt tā mieru.

Cilvēks baidās, ka tiks traucēts viņa miers? Baidās. Viņš smadzeņu rievas kustināt nav pieradis? Nav pieradis. Tad cilvēks kļūst par jauno šamaņu vergu, kuri uz tā rēķina parazitē. Ja mūsdienu civilizācijas ierindas pārstāvis arī turpmāk līdzināsies mežonīgo cilšu pārstāvim un žvadzinās nevis ar skalpiem un amuletiem, bet ar antivielu daudzumu, kas nu sāk kļūt par tik pat prestižu objektu kā automašīna un kotedža, tad civilizācijas krahs ir neizbēgams.

Bet Cilvēka uzdevums nav tikai konstatēt šāda kraha iespējamību, bet gan strādāt uz to, lai pārvarētu priekšnosacījumus, kuri šo krahu rada. Un nekādi attaisnojumi par inerces milzīgo spēku neatbrīvo no atbildības par šāda darba neveikšanu. Jo, ja Cilvēki iepriekšējo gadu tūkstošu laikā nebūtu veikuši šādu darbu, neskatoties uz to, ka viņi labākajā gadījumā tika apvainoti un apspļaudīti, tad cilvēce jau sen būtu nonākusi pieturā “Absolūts ļaunums”.

Jaunā medicīna nevis radīs atmiņas imūnšūnas, bet gan tās iznīcinās.

Nobeigumam gribu pateikt sekojošo. Padomju laikā man nācās ilglaicīgi izbraukt uz tālām vietām darbos uz vietas [ģeoloģiskas ekspedīcijas]. Pie tam tās pašas vakcīnas pret encefelītu šādos gadījumos praktiski bija obligātas un es vakcinējos, jo sapratu gan encefelīta bīstamības pakāpi, gan attiecīgās vakcīnas efektivitāti.   

Tāpēc es kategoriski atsakos runāt par vakcinācijas kā tādas kaitīgumu. Jā, jebkurai vakcinācijai ir noteikta riska pakāpe. Bet, ja risks no vakcīnas ir zemāks par risku saslimt ar nāvējošu slimību un ja vakcīna ir efektīva, tad kādēļ gan nevakcinēties?

Bet kur ir robeža starp tik tiešām efektīvu vakcināciju, kura dod pārliecinošu rezultātu, un kaut ko pavisam citu? Kā lai apraksta teritoriju, kurā vakcīnas ir salīdzinoši efektīvas un minimāli riskantas? Un kā lai šo teritoriju atšķir no pavisam citas? Un tas, ņemot vērā, ka šī pavisam cita teritorija acīmredzamā kārtā eksistē. Un vai tik ne šajā teritorijā mēs visi tagad esam nonākuši Covid gadījumā?

Es jau devu analoģiju starp pretgaisa aizsardzības sistēmu un antivielu darbībām, kuras aizsargā no antigēna uzbrukuma. Un tagad iedomājieties tādu pretgaisa aizsardzības sistēmu, kura noteiktos gadījumos (es uzsveru – tikai noteiktos gadījumos) var sākt dot triecienus pa savējiem, kā arī var izlaist cauri ienaidnieka triecienus un novirzīt tos tieši uz sava karaspēka Ģenerālštābu. Jo viss, ko es aprakstīju apmēram līdzinās kaut kam tādam.

Un ko gan jūs tagad darīsiet, ja jums ir šāda pretgaisa aizsardzības sistēma? Domājams jūs taču neteiksiet: “Ienaidniek, šauj pa mani, bet es neaizsargāšos.” Un domājams, jūs vienkārši sāksiet veidot kādu citu pretgaisa aizsardzības sistēmu, ja jau šī esošā izrādās tik neviennozīmīga.

Un te man var pajautāt: “Ko es ar to gribu pateikt?”. Atbildu: “Nebūt nav izslēgts, ka tuvāko desmitgažu laikā tā medicīna, kura neatrodas totālā farmācijas industrijas kontrolē, sāks nevis audzēt organismā atmiņas imūnšūnu daudzumu, bet gan sāks tās izvākt no organisma. Izvākt! Un tad būs jāpriecājas nevis par to, cik viņu ir daudz, bet gan par to, ka tās aizvāca. Un šī medicīna tad slimību ārstēšanai aktīvāk piesaistīs tieši naivos imunitātes elementus, izmantojot tam gan citas zāles, gan citas zinātniskās zināšanas”.

Es personiski ticu, ka tā notiks. Un vispār es uzskatu, ka vai nu cilvēce spēs sev izveidot ceļu uz pavisam citu medicīnu, vai arī cilvēce kļūs par gēnu represiju upuri.

Man var pajautāt: “Vai šāda cita medicīna maz eksistē?”. Atbildu: “Jā, eksistē. Tā ir nopietna, fundamentāla un autoritatīva medicīnas tradīcija, kura ir pilnībā alternatīva tam, ko pašreiz plaši reklamē.” Bet tā ir jāapspriež atsevišķi...

* Analītiskā centra vadītājs, fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts, politologs

Avoti:

https://rossaprimavera.ru/article/33f1b472

https://rossaprimavera.ru/article/ae92a388

https://www.youtube.com/watch?v=1f5faelHDPY

https://www.youtube.com/watch?v=fXtEisfUnxc

Novērtē šo rakstu:

57
14

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

18

„Delfi” un „TVNET” vēstule valdībai un parlamentam: mēs jums ļoti pateicamies, bet atkal esam izsalkuši

FotoLatvijas mediji atzinīgi vērtē valdības līdzšinējo pretimnākšanu Latvijas izdevēju nozarei, izstrādājot grozījumus Pievienotās vērtības nodokļa likumā par pazemināto nodokļa likmi 5% apmērā no 2022.gada 1.janvāra, piemērojot to drukātajām grāmatām un periodiskajiem izdevumiem.
Lasīt visu...

21

Mēs aicinām Krišjāni Kariņu demisionēt: partijas “Likums un kārtība” valdes paziņojums par Krīzes vadības padomes lēmumiem

Foto2021. gada 18. oktobrī Krīzes vadības padome (KVP) Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa vadībā nolēma atbalstīt virkni Veselības ministrijas sagatavotos ieteikumus Covid19 izplatības ierobežošanā. Šajā sakarā vēlamies paziņot:
Lasīt visu...

6

Vai Jums vēl ir ilūzija, ka valdība rūpējas par Jūsu veselību? Man vairs NAV!

FotoCīņa turpinās un kļūst arvien atklātāka un agresīvāka. Iznīcināt mūsu cilvēcību, iznīcināt vēlmi pēc izglītības, iznīcināt ģimenes, iznīcināt cilvēkos nepieciešamību pēc kultūras, iznīcināt vēlmi dzīvot un iznīcināt cilvēkos viņu labākās īpašības: cilvēcīgumu, labestību, godaprātu, taisnīgumu, līdzjūtību, iejūtību, sirsnību, krietnumu, pašlepnumu, pašcieņu, gādību, rūpes un mīlestību vienam pret otru…. Cilvēki, kuri pretojas vai, pareizāk būtu teikt, rūpējas un cenšas aizsargāt sevi un savas ģimenes, – viņus šodien sauc par antivakseriem.
Lasīt visu...

6

Mēs nedaudz atliksim mums ļoti vajadzīgā 184 000 eiro vērtā flīģeļa iegādi par nodokļu maksātāju līdzekļiem

FotoPateicībā Latvijas mediķiem par pašaizliedzīgo darbu COVID-19 pandēmijas laikā 2020. gada 16. jūlijā Rīgas pilī izskanēja koncerts “Kopā”, kur uzstājās tenors Aleksandrs Antoņenko un pianists Reinis Zariņš.
Lasīt visu...

21

Par Dieva izspļautajiem, varas lemtspēju un neizlēmību

FotoKur un kā, kā arī kāpēc rodas tie, daudzuprāt, nesaprātīgie un neloģiskie likumi, ierobežojumi, stabiņi, saliņas un veloceliņi Rīgā un citi vājprāti, kas izsauc un izraisa mūsu sašutumu? Vai tos kāds apzināti rada, mērķtiecīgi un plānveidīgi izveido, vai tas ir tādas kolektīvās bezatbildības, muļķības, neizpratnes un neprasmes rezultāts kādiem cēloņiem, kurus minēju iepriekš? Varbūt tos pasūta greizo spoguļu valstībā un ir kāda cilvēku kopa, kas īpaši specializējas uz aplamību izdomāšanu un ieviešanu?
Lasīt visu...

15

Tikai nesmejieties, bet mēs paļaujamies uz Egila Levita autoritāti

FotoPusotra gada laikā, kopš Latvijā ir Covid-19 krīze, Krišjāņa Kariņa valdība demonstrē pilnīgu nespēju veikt galveno tās uzdevumu - apturēt vīrusa izplatību, glābjot cilvēku veselību un dzīvību.
Lasīt visu...

12

Vēsu prātu, mieru un pazemību!

FotoValdība liedz nepotētajiem darbu (lasi – iztikas avotu), veselības aprūpi, ieeju veikalos, sociālos atvieglojumus un visādi citādi moka, sirdzēji izdziest, ārstēti pēc protokola, bet premjers ciniski aicina latvzemiešus ciest, saglabājot “vēsu prātu un mieru”. Segregācijas ieviesējam pietiek nekaunības – aicināt uz vienotību. Valdības politikas ķīlniekiem “no augšas” tiek piedāvāts Stokholmas sindroms.
Lasīt visu...

12

Kariņa valdības lēmumi kļūst arī nelietīgi un amorāli

FotoEsam jau pieraduši, ka valdības lēmumi saistībā ar Covid-19 ir novēloti, haotiski, grūti saprotami un bieži vien neizpildāmi. Taču nupat Kariņa valdība iezīmē jaunu robežu – tie kļūst arī nelietīgi un amorāli.
Lasīt visu...

21

Saeima: Lembergam tiesības balsot vēlēšanās jāiegūst caur tiesu!

FotoLatvijas valsts pretēji Latvijas Satversmē garantētajām tiesībām pretlikumīgi liedza man, Aivaram Lembergam, piedalīties Ventspils pilsētas domes šī gada 5.jūnija vēlēšanās.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

IMHO: tiesībsargs akceptē puču

Attiecinot prasību par obligātu vakcināciju pret Covid-19 uz tautas ievēlētajiem Saeimas un pašvaldību deputātiem, nepotētajiem pilsoņiem viņu medicīnisko rādītāju dēļ (lasi –...

Foto

Nelokāmi pret varmākām!

Manuprāt, par “lidojošo sili” nokristītā “kankariņu” valdība grib izraisīt Dievzemītē pilsoņu karu starp potētajiem un nepotētajiem. Es tomēr ticu, ka šāds varnešu scenārijs...

Foto

Jautājumi valdībai: ko man darīt ar papīriem vakcinēšanās brīdī?

Lai nebļaustītos soctīklos vai kur citur un nesaņemtu neadekvātus komentārus, varbūt valdība var publiski atbildēt mums visiem...

Foto

Marija pret Adriānu

Beidzot labas vēstis! Žogs uz Baltkrievijas robežas būs, par spīti bezgala nopietniem ģeopolitiskiem kavēkļiem, klimata katastrofām un vēlēšanu rezultātiem!...

Foto

Krāmu tirgus un tā darboņi

Kad redzi varas uzspiesto spēli no malas un esi gana vērīgs un spēcīgs, lai tajā neiesaistītos, katrs viņu nākamais solis kļūst...

Foto

Novēlotas pārdomas par Tēva dienu

Latvijā ir vairāk nekā 100 000 bērnu, kuri aug bez tēva. Dēli izaug bez piemēra kādam jābūt vīrietim, meitas bez pirmā...

Foto

Turpmāk NMPD prioritāte – tikai dzīvībai kritiski izsaukumi

Lai dzīvībai kritiskās situācijās, kad izšķirošas ir minūtes, iedzīvotāji saņemtu Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) mediķu palīdzību, dienesta...

Foto

„Ģirģena mantojums”: uz robežas ar Krieviju uzbūvētā infrastruktūra joprojām nav nodota ekspluatācijā

“Ceļu būvniecības sabiedrība “Igate””, kas ir uzbūvējusi infrastruktūru uz Latvijas – Krievijas valsts robežas,...

Foto

Šis ir kas nebijis!

Šis ir kas nebijis! Valsts prezidents Egils Levits raidījumā "Šodienas jautājums" paziņoja: "Beidzot ir piegriezies tiem cilvēkiem, kuri paši vakcinējas" un jautājums...

Foto

Patiesība melu laikos

Cilvēkus, kuri visu mūžu dzīvo bailēs par savu dzīvi, visvairāk biedē cilvēki, kuri ir drosmīgi un brīvi....

Foto

Mākslinieka misijas tumšākā puse - saskarties ar to negāciju un strutu vilni, kurš izplūst no bieži vien ilgi slēptām brūcēm

Mākslinieka Kristiana Brektes darbi pēdējās nedēļās...

Foto

Pieprasām valdībai nekavējoties rīkoties un ieviest stingrus pasākumus Covid-19 izplatības ierobežošanai

Mēs ar bažām konstatējam, ka valsts veselības aprūpes sistēma šobrīd strādā ar milzīgu pārslodzi un...

Foto

Prāta vingrinājums

Bērns vienmēr kādu atdarina. Sākumā vecākus. Kad bijām mazi, mēs centāmies būt tādi kā vecāki. Kad izaugām lielāki, atdarinājām kādu dziedātāju vai sportistu –...

Foto

Manas pārdomas par Covid-19 un tā ārstēšanu

Esmu izslimojusi Covid-19 (no 6 ģimenes locekļiem saslimām 5) un vēlos dalīties savās pārdomās:...

Foto

Stulbeņu zemes pravieša līkloči. Turpinājums

Tuvojoties kārtējām vēlēšanām, publiskajā vidē aizvien aktīvāki kļūst dažāda kalibra “jaunie gaismas nesēji” un dažādi gadu gaitā mazliet apputējuši politiskie eksspīdekļi....

Foto

Budžets un “pandēmija”

Budžeta veidošana ir tapusi par līdzekļu sadali varas kartelī. Nav ne detalizācijas, ne laicīgas iesniegšanas deputātiem. Nav iespējams runāt par budžetu nekādā veidā,...

Foto

Vai politprostitūciju var ārstēt ar naudu?

Reiz kādas zemes prezidentam ienāca prātā ģeniāla doma. Tā kā viņa vara bija lielā mērā atkarīga no parlamenta deputātiem un...

Foto

Neuzskatām, ka žīdiem Latvijā pienākas īpašas privilēģijas

Covid 19 ierobežojumu aizsegā atkal aktualizēta, un faktiski pabeigta kārtējā liela apmēra afēra - tā sauktās kompensācijas žīdiem par Otrā Pasaules kara laikā...

Foto

Šis jau ir apzināts noziegums pret savu tautu

Paldies Nacionālajai apvienībai par drosmi* iestāties pret Pavļuta/Kariņa apmātību un plānu izveidot Latviju par poligonu eksperimentam, kurā sabiedrība...

Foto

Mākslas cenzūra nedrīkst kalpot par politisku instrumentu

Mūsdienu sabiedrībā, kad dažādu grupu pretnostatīšana tiek izmantota politiski motivētu procesu virzīšanai, ir būtiski pievērst uzmanību, kā šim nolūkam...

Foto

Cilvēki, kas nemāk pat žogu nopirkt, grib man noteikt, kā man jāuzvedas

Kaut kā stulbi sanāk. Man nosaka, kā būt un kā būs jāuzvedas, cilvēki, kuri...

Foto

Pūces "pārsteigums" par Levita zvanu tikpat liekulīgs kā mulsums par būvlaukumā izdzirdētu lamuvārdu

Valsts prezidents Egils Levits telefonsarunās ar “Attīstībai/Par!” politiķēm Inesi Voiku un Vitu Andu...

Foto

Maskas krīt, vārdi par brīvprātīgo vakcināciju bijuši klaji meli

Tātad esošā koalīcija nobalsojusi par piespiedu vakcināciju skolotājiem, mediķiem un sociālās aprūpes darbiniekiem. Nu, ko - maskas...

Foto

Šogad mēs dvieļu un pannu iegādi centīsimies neaizliegt

Ekonomikas ministrija ir sagatavojusi priekšlikumus Veselības ministrijas izstrādātajam konceptam drošu pakalpojumu sniegšanai, kurus jau ir iesniegusi izskatīšanai Operatīvās...

Foto

Atklāta vēstule presei un sabiedrībai: par ko balsot vēlēšanās

Šodien ziņās teica, ka nevakcinētajiem pašiem būtu jāapmaksā ārstēšanās izmaksas… Nu kādēļ tad viņi nepasaka līdz galam,...

Foto

Režīms dara visu, ko grib, jo domā, ka būs mūžīgs

Būs nopietni sodi! Kariņš paziņoja Rīta Panorāmā, ka no otrās oktobra nedēļas stāsies Covid-19 ierobežojumi. Katrs, kurš...

Foto

Haoss vakcinēšanās centrā Tukumā

Šodien biju aizvedis uz vakcinēšanos pret Covid19 savu sievu Lielā ielā 1, Tukumā. Sieva bija iepriekš piereğistrējusies manavakcina.lv uz noteiktu laiku - plkst.12:00....