
Jā, es iebāzu to Lazarevu aiz restēm, bet negribēju pazudināt, tā ka neņemiet man ļaunā
Edgars Rusanovs, advokāts02.03.2025.
Komentāri (30)
Lazareva kunga* rīcība, nododot sevi Latvijas justīcijas rokās sprieduma izpildei, pelna cieņu. Tas ir vīrišķīgi, pašcieņas pilni, saprātīgi un godājami, tādējādi izslēdzot jelkādus minējumus par viņa bēgšanu uz agresorvalsti.
Vienlaikus neizjūtu nedz ļaunu prieku, nedz gandarījumu. Būdams profesionāls advokāts, nekad neesmu vēlējies kādu pazudināt. Panākt taisnīgumu? Jā! Bet ne pazudināt. Konkrētajā lietā – manis izprastais taisnīgums bija pareiza juridiskā kvalifikācija, vai vismaz naida nozieguma konstatācija, kompensācijas samaksa un pienācīga atvainošanās cietušajam un īslaicīgs brīvības atņemšanas sods, t.i. līdz 3 mēnešiem.
Tik vien…
Ja Lazareva kungs laikus būtu kritiski novērtējis tiesisko situāciju un ja viss būtu noritējis tā, kā tam būtu bijis jānorit saskaņā ar ierasto procesuālo kārtību, tā arī būtu noticis. Vēl 2022. gada vasarā.
Taču ačgārna pašrefleksija, ko, iespējams, vairoja pašu tuvāko cilvēku centieni panākt, viņuprāt, vēlamo rezultātu par katru cenu, sniedzot aplamus padomus, izspēlēja ļaunu joku.
Mēdz teikt, notika sapīšanās meistarībā.
Antīkajā Grieķijā, kā mēdza uzsvērt profesors Andris Rubenis, lielākais sods bija izdzīšana no polises. Tieši tamdēļ Sokrāts, neraugoties uz draugu pierunāšanu bēgt, izvairoties no nāves soda par “jaunatnes maitāšanu”, izvēlējās, viņaprāt, vienīgo pareizo risinājumu – iztukšot biķeri ar indi. Tā bija pilsoniska pozīcija.
Ak, kā gribētos ticēt, ka tā bija arī šajā gadījumā…
* Valeriju Lazarevu notiesāja uz diviem gadiem cietumā par to, ka viņš „huligāniski un aizskaroši uzbruka jaunietim, kuram ap pleciem bija aplikts Ukrainas karogs, nodarot viņam miesas bojājumus”.