
Ja austrumos ir ienaidnieks, tad par sliedēm nerunā. Tās nojauc
Armands Puče11.12.2025.
Komentāri (155)
Latvieši ir lieli sliežu speciālisti – visi zina, kas mums ir jādara ar Rail Baltica projektu, tāpat kā teju visiem ir viedoklis, ko darīt ar tām sliedēm, kas atrodas pierobežā. Tā kā mēs sliežu sakarā vairāk runājam, nekā darām, abi šie gadījumi vienkārši nenotiek – lai gan, citējot Fiņķi, tā nav raķeš’ zinātn’… Un šis nav burvju triks, kas mums jāparāda.
Lielais projekts turpina attīstīties komēdiju žanrā – mums būtu jāceļ moderni sliežu ceļi, bet nezin kāpēc savvaļas mērkaķa tempos tiek būvēta pie lidostas lielā stacija. Kurš vada projektu, kas par to atbild? Vai ir kaut mazākā nojausma, kādā stadijā ir viss projekts, ja neskaita preses paziņojumus, ka “kaut kas tiks apgūts līdz 2029. gadam”? Tāpat kā nav neviens pielikts pie sienas par nolaidību, lai gan būtu, par ko. Projekta sākums taču bija klasiska pornogrāfija – ar sazīmētām n-tajām pieturām, kas ātrvilcienu padarīja par čukbānīti, ar cilpām kaut kādos virzienos…
Tad sekoja vientuļā pāļa laiks, Saeimas izmeklēšanas komisija un atzīšanās, ka budžetā nav pat naudas darbinieku algām – kas vienā brīdī tika palūgtas brāļiem igauņiem. Kas tie par darbiniekiem? Tie, kas strādā valdēs un padomēs. Treknie gliemeži.
Visi šie robi ir ienesīgi, tāpēc cilvēki kādu brīdi tur pagorās, uzkrāj kapitālu un – notinas. Jo ilgtermiņā jau nervi netur – ja sastopies ar valsts stratēģisko impotenci.
Tas, ka beigās kaut kādi savienojumi notiks, nav šaubu, jo mēs esam pa vidu – starp Igauniju un Lietuvu. Kur kaimiņi liksies? Taču kas notiek ar galvenajiem būvniekiem, kas laikam vinnēja kaut kādu konkursu, kā tiek diedelēta un tērēta Eiropas nauda šim nolūkam, kas pieskata projekta virzību pa posmiem? Vieglāk laikam ir prognozēt laika ziņas. KNABu arī neredz tuvumā, lai gan aizdomas par korupciju te būtu pārpārēm. Laikam korumpantu ķērāji pieslēgsies tajā fāzē, kad jutīs – lietas patiešām sāk notikt loģiski un pareizi.
Tad tiks dotas komandas, ka vajag braukt lēnāk pār tiltiem – kā tas bija valmieriešu gadījumā. Neizmirsīsim, ka Rail Baltica, pirmkārt, ir Eiropas militārās mobilitātes komplekss, kas arī izskaidro, kāpēc jau gadiem tiek klibots uz abām kājām. Krievi neguļ, bet vietējie kolaboranti nekad nav bijuši slinki, lai godam atstrādātu stipendijas.
Tāpat kā gadījumā ar dzelzceļa sliedēm Austrumu pierobežā. Tā vietā, lai rēķinātos ar aizsardzības resora ekspertu viedokli un plāniem, kas ir viennozīmīgi – sliedes noteiktos pierobežas posmos ir jānojauc –, visa veida surikāti tagad uz šī fona analizē tautsaimniecības perspektīvu.
Vienu dienu stāsta, ka krieviem esot tādi resursi, ka nojaukto dzelzceļu tie spēšot atjaunot kā Lego spēlē, otru dienu kāds atceras, ka mēs ar šo gājienu sagraujam kaut kādu tranzīta koridoru, trešajā rītā tiek apraudātas Latvijas ostas, jo tās taču palikšot tādā gadījumā uz pauzes. Maz kāds pamana, ka lielākie pretinieki sliežu demontāžai ir saistīti ar ostu infrastruktūru, kas pieder ar Krieviju saistītiem uzņēmumiem. Tāpat kā pašas ostas pārsvarā pieder vietējiem čekistiem, kas ar šo aktīvu čakli baro mums zināmo ienaidnieku.
Versija, ka kādu dienu Krievijā kaut kas varētu mainīties un atjaunosies arī ekonomiskie sakari starp valstīm un reģionu, ir stulbuma kalngals Everesta augstumā. Nekas tur nemainīsies, jo viņi jau vairāk nekā simt gadus grib sēdēt uz mūsu kakliem.
Tāpat ir vērts atgādināt, ka Latvijas valsts jau labu laiku piemaksā, lai kaut kas vispār uz sliedēm kustētos. Mums taču nav neviena piemēra – ja neskaita čekistu un komnunistu privatizētās bodītes –, kur dzelzceļam tādā izskatā, kāds tas ir šobrīd, būtu kaut mazākā perspektīva. Tie projekti, kas it kā atrodas ostās un prasa savienojumu ar austrumiem, – tie visi kalpo pret Latvijas interesēm. Jo tie, pirmkārt, apkalpo Krieviju, otrkārt – pabarota tiek pie viena arī vietējā piektā kolonnna. Ietekme uz Latvijas tautsaimniecību šādā modelī labākajā gadījumā ir apaļa nulle.
Aizsardzības plānu un mūsu drošības sakarā šis sliežu jautājums vispār nebūtu publiski jācilā. Tās vienkārši ir jānojauc, jādemontē – kā svarīga daļa no mūsu pierobežas stiprināšanas. Protams, ka šiem nolūkiem pretosies, ka tos izsmies vai kariķēs, bet – tas tikai nozīmē, ka tas ir jādara.
Bez ministru sarkanajām lentītēm, bez deputātu reģionālajiem komandējumiem, bez sabiedriskajām aptaujām vai tuvējo zemju saskaņošanām. Vienkārši izdarām! Mūsu acu priekšā šobrīd ne tikai karo, – lūkojiet, kā mainās ģeopolitika, kādu veikalu mums apkārt kārto lielvaru atsaldētās augšas un tām pietuvinātās aprindas. Jā, arī vakardienas sabiedrotie rīt palīdzēs krieviem atkal sadzīt latviešus lopu vagonos – ja tas būs viņu interesēs. To, ka mēs pie sarunu galdiem visdrīzāk tiksim mainīti, – vai te vēl kādam ir citas ilūzijas? Tas nozīmē, ka mums ir sava spēle. Tāda, kas jāspēlē blakus valstij, kam ir dzīvnieciska iekāre mūs iznīcināt. To viņi neslēpj. Tad kādu iedomu varā gribam palikt mēs?





Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo: