
Ja baptistei Siliņai sēž iekšā vajadzība pēc Mišelina dievmaizītes...
Armands Puče04.12.2025.
Komentāri (46)
Ja jums likās aizdomīgi iepriekšējā premjera Kariņa lidojumi, kur viņš teicās kārtojam štelles Latvijas labā, tad par pašreizējās premjeres došanos tā sauktajā nacionālajā svētceļojumā viņnedēļ uz Vatikānu būtu jāsaka – ne kauna, ne goda, ne svētā gara. Ko īsti ministru kabineta vadītāja tur meklēja? Vai mēs neesam tā kā aizmirsuši, ka mums vispār ir sava valsts, tās intereses un vajadzības, kas prasa nevis iedomu draugu svētību, bet gan parastu attieksmi pret pienākumiem.
Nekas pret katoļiem, viņi var darīt, kā grib – braukt debesīs, iet pārgājienos, krist ceļos vai uz vēdera atbilstoši savai pārliecībai, taču – valsts nav tikai katoļi. Mums Satversmē tā kā pirmais pants pirms simtā vēsta, ka valsts un baznīca ir šķirtas. Kas nozīmē, ka valsts nešķiros ticīgos, netaisīs savu baznīcu un arī tie pārējie netiks pazemoti vai kaut kā izcelti uz apmāto fona.
Ja vietējais katoļu arhibīskaps ielūdz jūs pie sava priekšnieka, tad tas nenozīmē, ka uzreiz ir jāskrien. Var skriet, bet – ja jūs mūsdienu pasaulē esat kādas valsts premjere, tad laikam ir jārēķinās ar kaut ko vairāk nekā ar vienas konfesijas mārketinga pasākumiem. Tas viss par nodokļu maksātāju naudu, kura, kā redzams, labi tērējas šādām izklaidēm.
Vai Vatikāns līdz šim ir ticis skaidrībā ar savu morāli attiecībā pret Krievijas vardarbībām Ukrainā? Nav. Ja neskaita prātuļošanu, ka cilvēki nav bijuši modri. Tikmēr mēs ar valsts amatpersonu līdzdalību piedalāmies kaut kādās viņu organizētajās rituālajās dejās. Protams, ka tas bija interesanti, taču tas ir tieši tikpat nozīmīgi kā apsveikt princi Viljamu ar dalību kādā polo turnīrā.
Ja baptistei Siliņai tomēr sēž iekšā tāda vajadzība pēc Mišelina dievmaizītes, tad – paņem bezalgas atvaļinājumu, nopērc pati lidmašīnas, autobusa vai vilciena biļeti un – ej krustdūrienā vai galopā kaut līdz horizontam, kaut līdz debesu jumam. Bet, ja tas bija komandējums, ko apmaksāja nodokļu maksātāji, tad atskaities par valsts ieguvumiem šajā ekspedīcijā. Konkrēti. Kopbildes un svētību, kas mums esot tikusi no šī prieka gājiena, liksim malā. Nesmīdināsim viens otru. Parunāsim, piemēram, par bēgļiem vai – par valsts aizsardzību.
Kamēr mūsu valsts vīri un sievas grozās pa svētceļnieku tempļiem, tikmēr Igaunija dabū Eiropas Komisijā īpašus nosacījumus (labvēlīgākus) tā sauktajā Migrācijas un patvērumu paktā. Kāpēc mēs tur neesam tikuši klāt, lai gan Ārlietu ministrija sakās – visu pieskatām? To var, drīkst un vajag prasīt, jo mūsu diplomāti nav domāti citu lietošanai par mūsu naudu. Ja viņi nevar savu darbu padarīt, lai sekmētu valsts intereses, tad šādi kadri ir jāmaina. Iekšlietu ministrs tagad kaut ko uz ātru roku raksta Eiropai – varbūt vēl var paspēt ielēkt kaut kādos pelnos. Tie ziņojumi, kas pirms tam sūtīti no Ārlietu ministrijas, laikam visi beidzās ar svinīgo solījumu – vienmēr gatavi!
Tāpēc jau acīmredzot mūsu statusam nav piemērots Igaunijas lekāls – jo igauņi, izrādās, kalpo Tallinai, nevis Briselei. Tajā pašā laikā cita ministre no tiesu lietām, kam arī vajadzētu par šo pašu migrantu jautājumu iespringt kā indiāņiem pirms baltģīmju skalpēšanas, savā svētajā pārliecībā netiek tālāk par Liepājas cietumu. Ko viņai tur bija atkal darīt – šoreiz pavadot prezidentu Rinkēviču apgaitā? Kas tā par bumbulēšanu darba laikā? Aizsūti uz turieni vienu no daudzajiem ministrijas valsts sekretāra vietniekiem, bet pati augstpapēdenēs, ko kājas nes – uz Briseli vai Strasbūru. Ar ultimātiem, pieprasījumiem, prasībām.
Ja igauņi nebūtu izmetuši no savas valsts Ļošu Rosļikovu, nebrīnītos, ka šajās dienās mēs viņu ar puķēm pavadītu uz Ženēvu – uz ANO kārtējo pļāpātavu, kur spriež par mazākumtautībām.
Laikam kauna sajūta pret igauņiem nostrādāja, un Rosļikovam bāliņi pavēlēja sēdēt mājās. Taču citi viņa draudziņi aizbrauca, lai izstāstītu par krievvalodīgo ārkārtīgi sūdīgo stāvokli Latvijā. Skaidrs, ka šo iespēju viņiem sākārtoja Krievija, kam de facto pieder ANO trībīnes patiesais labums. Kas pieder mums?
Nezinu, varbūt Evika lūdza Leonam, lai tas ar saviem svētajiem tur uz lielās skatuves nāk mūsu taisnīgumam talkā, atspēko melus un tādā garā – ja vien katoļu priesteriem nav apakšbikses, ko dāvinājis “Gazproms”. Simboliski, ka tajā pašā laikā Kijevā mūsu ārlietu ministre sola ukraiņiem kaut kādu atbalstu ANO Drošības padomē – kā ticīgā… Vai labticīgā? Pašai saprotot, ka pie tā galda Latvija tikai sēdēs, nevis kaut ko kārtos. Tā esam aizrāvušies ar lielajiem pasaules plauktiem, ka līdz savējiem nav spēka vairs nolaisties. Skaidrs, ka daži no mūsējiem grib spēlēt karaļus, princeses un galmus, tikai tas nekad iepriekš Latvijai nav biedzies labi.
Šajās dienās atkal uzsildīta ir KNAB vecā zupa par Valmieras mēru. Mūsu KNAB lūdz Eiropas KNABam, lai tie sāk vajāt atbildīgo amatpersonu, ka tā ir strādājusi vienas pašvaldības interesēs. Kā labā vēl mērs Jānis Baiks varētu strādāt? Tiek publiski mudžināts un murgots par “iespējamu” un par “iespējams”, tiek sauktas naudas ar tiem pašiem vārdiem, kas esot izkrāptas – iespējams…
Trūkst tikai KNAB darbinieku organizēts dievkalpojums kaut kur Romā vai Aglonā, kas aicinātu Valmieras bandu pašai padoties, šķīstīties. Bet KNAB nezin kāpēc neko neraksta savā petīcijā, ka Baiks to darīja saskaņā ar normām un aktiem, kurus pārbaudīja un pieņēma Rīgas lielo institūciju baltie krekli.
Tur sēž desmitiem tā saukto līdzvainīgo vai līdzdalībnieku – gan pēc atbildības, gan pēc pienākuma, gan pēc loģikas. Un pēc šīs loģikas – ja reiz tiek sists krustā vienas pilsētas mērs par Eiropas fondiem, Baiks rindā būtu pēdējais, ko vajadzētu dauzīt. Ja vispār vajadzētu.
Jo Eiropas naudas apguvē mums ir ne tikai parastie, bet arī svētie krēsli – kaudzēm. Kāpēc KNAB tāpat kā gadījumā ar lidojumiem meklē un atrod tikai vienu? Un vēl – kāpēc šajā laikā, kad mums prioritāte ir valsts aizsardzība, Valmieras gadījums ir saistīts tieši ar militāro industriju, ko Baika vadībā mūsējie dabūja cauri visiem Eiropas koridoriem – kāpēc tieši šo projektu izvēlas kā vienīgo, ko velk pēc matiem uz kaut kādu vajāšanas altāri? Un atkal jau tendence – mēs ar svētu pārliecību esam gatavi kalpot jebkurām interesēm, izņemot Latvijas.
Ja Baiks būtu vainīgs, tad tajos papīros nav jārakājas vairākus gadus, lai to saprastu. Tas aizņemtu vienu dievkalpojumu – laika ziņā. Ne vairāk. Taču tā nezin kāpēc nenotika. Kur KNAB ir ar savu krusta gājienu pret „Rail Baltica” pāļiem, pret „Air Baltic” mistiskajām obligācijām, pret OIK iepriekšējās desmitgades afēristiem, pret interešu konfliktiem ar korupcijas seju, kad partijas sastumj savējos n-tajās padomēs un valdēs? Kurā brīdī, piemēram, “Rīgas siltumam” tiks veikta ekumēniskā bārdas skūšana – ja saprotat, kas ar to domāts.





Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.