Ja enerģētikas nozarē sitīs X stunda, tad jārēķinās, ka visiem gāzes nepietiks

Pirms gada un pusgada varējām mierīgi raudzīties uz 2050. gada klimata mērķiem, prātot, kāds būtu Latvijai labākais ceļš uz klimata neitrālu enerģijas portfeli. Varējām spriest, kā soli pa solim pielāgosim esošo vairāk nekā 250 miljonus eiro vērto Latvijas gāzapgādes infrastruktūru atjaunojamas enerģijas izmantošanai – biometānam, zema oglekļa dabasgāzei. Varējām gatavot plānus, lai pildītu gan Eiropas noteiktos klimata mērķus, gan risinātu mājsaimniecību, uzņēmēju un katras valsts energodrošības jautājumus.

Tagad situācija ir krasi mainījusies, un mums nav ne desmit, ne piecu gadu, bet vien pāris mēneši līdz nākamajai apkures sezonai, kuras gaitā krīze ir ticama un iespējama. Sadārdzinoties enerģijai, apkures cenas jau šopavasar šokēja daudzas Eiropas valstis, bet tie bija ziediņi, salīdzinot ar to, kas mūs sagaida, ja nebūsim paveikuši mājasdarbu.

Būsim reāli, ir maz ticams, ka apkure pēkšņi kļūs ievērojami lētāka brīdī, kad visa Eiropa meklē alternatīvas Krievijas gāzei. Šis būtu brīdis, kad praksē jāizspēlē dažādi scenāriji – kas notiks, ja gāze būs ļoti dārga, kas notiks, ja tās nebūs vispār vai nebūs tik daudz, cik nepieciešams. Ja tiks traucēta dabasgāzes piegāde, problēmas jutīsim arī energoapgādē.

Esošajā ģeopolitiskajā situācijā Latvijai kā mazam tirgum uz Eiropas kartes ir jārēķinās, ka rudenī vai ziemā var pienākt brīdis, kad valsti skar reāla enerģētiskā krīze. Un tajā brīdī krīzes rezerves kļūs par mūsu iztikas avotu, un jāņem vērā, ka Latvijas dabasgāzes rezerves nav bezizmēra. Ja enerģētikas nozarē sitīs X stunda, tad jārēķinās, ka visiem gāzes nepietiks.

Kārtību, kādā enerģijas lietotāji apgādājami ar enerģiju izsludinātas enerģētiskās krīzes laikā, nosaka Ministru kabinets. Krīzes gadījumā mums kā vienīgajam dabasgāzes sadales sistēmas operatoram Latvijā būs jāvadās pēc normatīvā regulējuma un vismaz daļai patērētāju gāzes piegādes apjomi jāsamazina vai pat pilnībā jāpārtrauc.

Iedzīvotāji šajā ziņā var būt mierīgi, jo viņi ir aizsargāto lietotāju lokā, savukārt rūpniecības, energoapgādes uzņēmumiem, pārtikas ražotājiem un lauksaimniekiem jārēķinās, ka viņiem krīzes gadījumā gāzes piegādes var tikt ierobežotas. Daudzi uzņēmumi, visticamāk, nezina, ka enerģētiskās krīzes situācijā ir sadalīti pa dažādām prioritāšu grupām.

Ekonomikas ministrijai esam vairākkārt norādījuši, ka normatīvais regulējums nav ne tuvu ideālam un būtu nepieciešams nekavējoties to sakārtot. Attiecīgie Ministru kabineta noteikumi izstrādāti pirms daudziem gadiem, turklāt bez konsultācijām ar nozares ekspertiem.

Pēc esošā regulējuma ir ļoti liels to objektu skaits, ar kuriem mūsu speciālistiem būtu jāstrādā krīzes gadījumā. Ja tiešām būs krīze un mums būs jāierobežo dabasgāzes piegādes, jāatslēdz lietotāji, milzīgais objektu skaits apdraud operatīvu un kvalitatīvu pienākumu izpildi mūsu pusē.

Teju ik rudeni, kad uzkrīt pirmais sniegs, autovadītāji smej, ka atbildīgos dienestus sniegs pārsteidzis nesagatavotus. Ar pirmo sniegu pluss ir tāds, ka tas ātri pazūd un sastrēgumu diena aizmirstas. Krīze valsts enerģētikas apgādē nebūs kā ātri kūstošs pirmais sniegs – drīzāk vietā varētu būt salīdzinājums ar zobu sāpēm, kad rindā pie ārsta jāgaida vairākas nedēļas.

Tieši vai pastarpināti enerģētikas krīze varētu skart visu sabiedrību, tāpēc jāpaveic mājasdarbi, lai šāds scenārijs ne mums, ne dabasgāzes patērētājiem un citiem Latvijas iedzīvotājiem nebūtu pārsteigums.

Novērtē šo rakstu: