Ja ļaut vaļu ramoliņiem un "Vienotības" vēzim, Latvijas meža vietā paliks viena plaša stiga

Šajā diskusijā mani pārsteidza kāda mežrūpnieka, mežīpašnieka, miljonāra [domāts bēdīgi slavenais „lietu kārtotājs” Valsts ieņēmumu dienestā un Konkurences padomē, grāmatas „Vēža ieņēmumu dienests” galvenais „varonis” Andris Ramoliņš] raksts, kura galvenā atziņa bija: "Ja mēs kā valsts aizsargāsim gandrīz trešdaļu teritorijas un atlikušajos 70% meža zemes ieviesīsim vēl stingrākus ierobežojumus saimniekošanai, nebūs iespējams nodrošināt ražošanai nepieciešamo koksnes apjomu."

Atvainojos, ja kļūdos, bet miljonārs bija aicinājis talkā kādu žurnālistu vai mākslīgo intelektu, patiesībā – abus, ar mērķi nemazināt viņa naudas plūsmu no nocirstiem Latvijas kokiem.

Tiklīdz izlasu kādu apmaksāta publicista itin labi formulētu rakstu, man rodas iespaids, ka manas valsts valdība pa kluso nolēmusi izmainīt saistošos noteikumus, lai ļautu katram īpašniekam kailciršu veidā turpmāk cirst visus mežus – vecus un jaunus. Mežsaimnieki lepojas ar koksnes eksportu, kubikmetriem un peļņu. Pāri Latvijai šalko izcirtumi.

Skābeklis uz zemeslodes ir mums visiem kopīgs, un kopīga ir pesticīdu un sadzīves ķīmijas inde okeānā. Kopīgi mums visiem draud dzīvības iznīcināšana uz planētas – vairs okeānā nebūs dzīvo radību, bet peldēs tikai plastmasas salas.

Latvijā ir daudz mežu, bet Eiropā – proporcionāli vismazāk aizsargājamo teritoriju. Ja Latvija divkārt palielinātu aizsargājamo teritoriju platību un līdzinātos citām Eiropas valstīm, es apņemtos mazāk iebilst mežu cirsmām.

Uz Latviju Eiropas Savienība skatās kā uz dabas nīdējvalsti, bet stāsti par mūsu valsts zaļumu ir rakstīti ar dolāra krāsu uz eksportkoksnes. Stenforda Universitātes pārskatos mēs no zaļas valsts jau sen esam aizbīdīti uz dabas postītājvalsti. Man ir neiespējami pierast pie situācijas, ka manas valsts valdība un birokrātiskais stūmējaparāts grib iznīcināt Latvijas mežus. Lasot valdībā iesniegtos dokumentus, kļūst skaidrs, ka valdības vīru galvās mežs ir tikai koksnes kubikmetri, ko iespējams nocirst. Lai tādi kā es un citi zaļi domājošie nekliegtu pārāk skaļi – dažas no kailcirtēm apstādīt ar jaunām priedītēm un šo jauno zaļo dzīvību rādīt televīzijā.

Gluži kā citi dabas draugi es nespēju apmaksāt publikācijas, kuras kāds cits raksta manā vietā, tādēļ rakstu pats. Labi saprotu, ka mežzāģētāju atbalsta grupa, kas internetā izskatās pēc anonīmiem troļļiem, vienmēr paziņo, ka meža aizstāvji saņem Eiropas naudu par savām aktivitātēm. Tiem, kas arī pēc šī raksta ieaurosies, ka ekoloģiskie pētījumi un raksti ir subsidēti, varu paskaidrot – man par ekoloģijas rakstiem un publikācijām neviens nav maksājis ne santīma.

Lai varētu rakstīt sirsnīgāk un izteiksmīgāk, uzvilku savas orientierista "naglenes" un noskrēju desmit kilometrus Kurzemes vidienē pa vietām, kuras Latvijas valsts sauc par mežu, miljonārs par ilgtspējīgu mežizstrādi, bet patiesībā tie bija izcirtumi vai brikšņi.

Izcirtumi ir tādi, pa kuriem skriet ir grūti, bet iespējami, brikšņus vislabāk raksturojis iepriekšminētais miljonārs: "Pat, ja kāds īpašnieks nepilda savu pienākumu un neatjauno izcirsto platību, daba tukšumu neatstāj. Piecu līdz septiņu gadu laikā jaunaudzes pašas pārņem brīvo vietu." Skriešanu šādā jaunaudzē aizstāj laušanās caur biežņu.

Savukārt stādītajās priežu jaunaudzēs bija veikta retināšana, priedītes cirstas 20–30 cm no zemes, bet nocirstās priedītes atstātas turpat – pa šīm jaunaudzēm nevaru paskriet es, bet nevar paskriet arī briedis un vilks.

Varu apgalvot, ka vairāk nekā puse distances taisnā virzienā bija caur plikiem vai dažādi aizaugušiem izcirtumiem. Arvien biežāk mežu vietā plešas kailcirtes. Izcirsts tiek tik strauji, ka ir skaidrs – Zemkopības ministrijā un Ministru kabinetā nevienam nerūp rītdiena. Valdība un uzņēmēji – kokzāģētāji – uzskata, ka mežs ir "koku lauks", kam pēc iespējas ātrāk jāizaug un pēc iespējas ātrāk atkal jātiek novāktam.

Valdība izcirtumus un brikšņus statistikā iekļauj pie mežiem

Gan valdība kopumā, gan Zemkopības ministrija visu to (kailcirtes, brikšņus) sauc par mežu un mēģina mums iestāstīt, ka Latvija ir viena no zaļākajām valstīm Eiropā. ANO un citi starptautiskie forumi izmanto definīciju, kas mežu primāri nosaka pēc zemes izmantošanas veida, nevis pēc koku klātbūtnes konkrētajā brīdī. Tādēļ izcirtumi, ja vien ir daļa no mežsaimniecības un zeme ir paredzēta atjaunošanai, tiek reģistrēti kā meži un izcirtumi netiek uzskatīti par meža zudumu. Statistikas datos izcirtumi tiek uzskatīti par meža resursu. Un ne Zemkopības ministrija, ne iepriekšminētais autors – miljonārs – ne ar pušplēstu vārdu neatzīsies, ka vairāk nekā puse no Latvijas mežiem ir izcirtumi vai brikšņi un tas radies, pateicoties "alkatīgajiem mežiniekiem" (terminu ieviesa miljonārs).

Un tomēr šķiet, ka daudzie pasūtījuma raksti ar mērķi palielināt meža ciršanas apjomus un nepieļaut dabas aizsardzību, vecu koku audžu saglabāšanu un dabas daudzveidības saglabāšanu nav vērsti pret mani vai Viesturu Ķerus, bet pret dažiem Eiropas Savienības dokumentiem, jo Latvijai nāksies respektēt un īstenot šo dokumentu prasības dabas daudzveidības saglabāšanas, dabas kapitāla aizsardzības un klimata pārmaiņu mazināšanas jomā.

ES "Biodaudzveidības stratēģija 2030" ir viena no Eiropas Zaļā kursa galvenajām sastāvdaļām. Tās mērķis ir apturēt dabas daudzveidības izzušanu un atjaunot ekosistēmas, kas ir vitāli svarīgas mūsu pārtikas nodrošinājumam, veselībai un klimata regulēšanai. Šī stratēģija tiešām ir zinātniski pamatota, balstīta uz pierādījumiem, ka Eiropas dabas daudzveidība samazinās satraucošā ātrumā. Tāpēc stratēģija nosaka mērķi aizsargāt vismaz 30% no ES sauszemes un jūras teritorijas, no kurām vienai trešdaļai (t.i., 10%) jābūt stingri aizsargātai. Eiropas Dzīvotņu direktīva un Putnu direktīva ir pieņemtas jau 20. gadsimta 90. gados un ir pamats "Natura 2000" tīkla izveidei. Šo direktīvu mērķis ir aizsargāt retas un apdraudētas augu un dzīvnieku sugas, kā arī to dzīvotnes visā Eiropā.

"Natura 2000" tīkls apvieno šīs teritorijas, veidojot plašu ekoloģisku koridoru, kas ļauj sugām pārvietoties un populācijām atjaunoties. Savukārt iepriekš pieminētais Eiropas Zaļais kurss ir plašs politiskais plāns, kura mērķis ir padarīt Eiropu par klimata neitrālu kontinentu līdz 2050. gadam. Dabas atjaunošanai un aizsardzībai ir centrālā loma šajā plānā, jo tikai veselas ekosistēmas (meži) absorbē oglekli un aizsargā pret dabas katastrofām, piemēram, plūdiem un sausumu. Dabas aizsardzība šajā Eiropas Zaļajā kursā tiek uztverta kā efektīvs un dabisks veids, kā cīnīties ar klimata krīzi.

Meži ir galvenā ekosistēma, ko Eiropas Savienība cenšas aizsargāt un atjaunot, jo tiem ir milzīga loma gan biodaudzveidības saglabāšanā, gan klimata regulēšanā. Lielu meža teritoriju pārveidošana par aizsargājamām teritorijām ļautu aizsargāt meža sugas no intensīvas mežsaimniecības, kā arī nodrošināt gaisa attīrīšanu, ūdens filtrēšanu, augsnes aizsardzību un oglekļa uzglabāšanu.

Eiropas Savienības dokumenti par aizsargājamām teritorijām ir balstīti uz zinātnisku nepieciešamību saglabāt dabu, starptautiskām saistībām (piemēram, ANO Biodaudzveidības konvencija) un ekonomisku izpratni, ka dabas kapitāls ir nenovērtējams resurss, kas jāsaglabā nākotnes paaudzēm.

Nesaimnieciska mežu izciršana rada ievērojamu postu visā Eiropā. Šī problēma skar gan vidi, gan ekonomiku, gan arī sabiedrības labklājību.

Pirms rakstīt tālāk – par Latvijas mežu nesaimniecisku izciršanu, nevaru atturēties vēlreiz citēt miljonāru – "droni un satelītu attēli ļauj pārredzēt meža stāvokli no gaisa, bet jaunākās paaudzes mežizstrādes tehnika ne tikai paveic darbus efektīvi, bet arī uzskaita katru koku un precīzi nosaka tā diametru". Iztēlojos miljonāru kopā ar viņa draugu – iepriekšējo Latvijas valsts prezidentu, kuri caur satelītu aplūko katru koku mežā.

Meži nodrošina ekosistēmu pakalpojumus, piemēram, tīru gaisu un ūdeni. Šie pakalpojumi tiek novērtēti kā miljardiem eiro vērti. Nesaimnieciska izciršana tos degradē, un šo pakalpojumu atjaunošana prasa lielus līdzekļus. Latvijas mežu nesaimnieciska izciršana, īpaši veco un bioloģiski vērtīgo mežu iznīcināšana, noved pie neskaitāmu augu, sēņu, kukaiņu un dzīvnieku sugu dzīvotņu zaudēšanas. Tas samazina dabas daudzveidību, apdraudot sugu pastāvēšanu un ekosistēmu stabilitāti.

Meži ir galvenie oglekļa absorbētāji. Kad meži tiek izcirsti, tie vairs nespēj absorbēt oglekļa dioksīdu no atmosfēras un, izcirstajiem kokiem sadaloties vai sadegot, tiek izdalīts ogleklis atpakaļ atmosfērā. Tas paātrina klimata pārmaiņas un globālo sasilšanu. Nu neticiet Zemkopības ministrijas apgalvojumam, ka izcirtums absorbē skābekli.

Augsne ir tā, kas mūs balsta. Kāpēc, stāstot par mežiem, es runāju par augsni? Tādēļ, ka mūsu mežsaimnieki un mežizstrādātāji redz tikai vienu mērķi – vairāk nocirst, ātrāk nocirst, skrajāk nocirst un vairāk nopelnīt. Latvijas mežizstrādātāji iznīcina ne tikai mežu un kultūrainavu, bet arī mežu augsni un mežu daudzveidību. Koku sakņu sistēmas notur augsni. Masīva mežu izciršana atstāj augsni neaizsargātu. Tas pasliktina augsnes kvalitāti, padarot to nepiemērotu jaunu koku audzēšanai. Meži ir būtiski ūdens cikla regulēšanā, palīdzot uzturēt gruntsūdens līmeni un samazinot plūdu risku. Nesaimnieciska izciršana var novest pie plūdiem, kā arī palielināt sausuma periodus, jo augsne vairs nespēj noturēt mitrumu.

Plašā mežcirtēju kampaņa – cirtīsim arvien jaunākus kokus, jo tagad tie aug ātrāk nekā pagājušajā gadsimtā, – ir maldinoša. Lai gan īstermiņā nesaimnieciska izciršana var dot lielu peļņu, ilgtermiņā tā iznīcina pašu resursu, uz ko balstās nozare. Tas apdraud darbvietas un meža produktu ražošanu nākotnē.

Nesaimnieciska mežu izciršana nav lokāla problēma, bet gan globāla, jo klimata pārmaiņas un biodaudzveidības zudums ietekmē visu planētu.

Kāpēc mežu izcirtēji un mežsaimniecības nozare nepiekrīt Eiropas Savienības nostādnēm par dabas un mežu aizsardzību? Viņi mēdz izvirzīt argumentus, kas galvenokārt balstās uz ekonomiskām, sociālām un mežsaimniecības prakses niansēm. Lai cik skaistas vārdkopas nenāktu no miljonāra parakstītās esejas, nolasāmi ir vairāki apšaubāmi argumenti, no kuriem galvenais – paplašinātas aizsargājamās teritorijas ierobežo mežu izmantošanu komerciālos nolūkos. Tādējādi samazinās kokmateriālu ieguves apjomi, kas tieši ietekmē meža īpašnieku, mežsaimniecības uzņēmumu un kokapstrādes rūpniecības ienākumus.

Mežu izcirtēji apgalvo, ka ierobežojumi var novest pie darbvietu zuduma lauku reģionos, kur mežsaimniecība ir galvenais ienākumu avots. Tiek uzsvērts, ka šīs nozares nodrošina iztiku tūkstošiem ģimeņu. Meža nozare baidās, ka ES ierobežojumi var mazināt Eiropas mežsaimniecības konkurētspēju globālajā tirgū, jo koksnes ieguve kļūs dārgāka un sarežģītāka. Tādējādi Eiropai nāksies importēt vairāk koksnes no valstīm, kurās ir vājāki vides aizsardzības standarti. Mežu īpašnieki bieži uzskata, ka papildu ierobežojumi ir nepamatoti un ierobežo viņu tiesības rīkoties ar savu īpašumu. Viņi uzbrūk valstij ar prasībām kompensēt zaudēto peļņu.

Nemēģināšu atkārtot un apstrīdēt visai apšaubāmos tekstus, ka intensīva, ilgtspējīga meža apsaimniekošana esot labāks veids, kā nodrošināt meža veselību, nekā tā atstāšana bez uzmanības. Tāpat no azotes ir pagrābts lozungs, ka jauni, aktīvi augoši meži, kas tiek iestādīti pēc izciršanas, absorbē oglekli daudz efektīvāk nekā veci meži, tādēļ mežu izciršana varot būt efektīvs instruments cīņā pret klimata pārmaiņām.

Dažkārt ir vērts palasīt Eiropas Savienības dokumentus, un tie apgalvo, ka meža industrija daudzās Eiropas valstīs (norāde uz Centrāleiropu) cenšas apiet regulas, piemēram, nocērtot mežu, dažas dienas pirms konkrētais mežs kļuvis par aizsargājamu teritoriju. Eiropas dokumenti norāda, ka mežrūpnieki rada sarežģītas un maz caurskatāmas piegādes ķēdes, kas apgrūtina precīzas informācijas iegūšanu par koksnes izcelsmi. Tas rada iespēju slēpt nelikumīgu vai nesaimniecisku mežizstrādi.

Neskatoties uz stingrām prasībām, pastāv risks, ka tiek izmantotas viltotas atbilstības deklarācijas vai dokumenti, kas apliecina produkta izcelsmi no ilgtspējīgiem avotiem. Lai gan regulas ir apstiprinātas, to efektīva uzraudzība un ieviešana ir atkarīga no katras dalībvalsts kompetentajām iestādēm. Ja nav pietiekamu resursu (piemēram, cilvēku vai tehnoloģiju), lai veiktu pārbaudes un sodītu pārkāpējus, regulas netiek pietiekami efektīvi ieviestas. Pieņemsim, ka šī ir Zemkopības ministrijas problēma un zināšanu trūkuma iemesls par patieso izcirtumu apjomu Latvijā.

Globālais mežs kā planētas plaušas

Aptuveni 31% no Zemes sauszemes platības pašlaik klāj meži. Tas ir par trešdaļu mazāk, nekā mežu platības aizņēma pirms lauksaimniecības paplašināšanās, un puse no šiem zaudējumiem ir radusies pēdējā gadsimtā. Katru gadu tiek iznīcināti 15 līdz 18 miljoni hektāru meža, kas ir teritorija, kas lieluma ziņā atbilst trīs Latviju platībai.

Mežs globālajos dokumentos ir vismazāk aizsargātais biotops. Globāli par okeāna aizsardzību, par tuksnesi un savannu ir vairāk saistošu dokumentu nekā par mežu. Nav pat ANO galvenās deklarācijas par meža aizsardzību, jo starptautiskās korporācijas ar ASV valdības rokām to nepieļauj. Starptautiskās korporācijas, kas izcērt Brazīlijas un Āfrikas mežus, nevēlas pārtraukt savu noziedzīgo darbību vai maksāt par to nodokļus. Tiesa, arī Latvijā par meža izciršanu nodokļi tiek maksāti nosacīti – tiek uzskatīts, ka mežs ir kāda (piemēram, Skandināvu kompāniju) privātīpašums, nevis Latvijas tautas bagātība, ko mūsu senči mums atstājuši mantojumā.

Apvienoto Nāciju Organizācijas galveno mērķu vidū ir risināt būtiskās lielās pasaules problēmas, tādas kā bads, nevienlīdzība, pieejamība veselības aprūpei, dzimumu līdztiesība, dzeramā ūdens trūkums, klimata izmaiņas. Ir vēl daudz kas cits, proti, ilgtspējīgas ekonomikas izaugsmes veicināšana un ilgtspējīgas ekosistēmas nodrošināšana – mežu zuduma novēršana. Pat ANO birokrāti ir pamanījuši, ka lauksaimniecība un dabiskie biotopi ir saistīti.

Līdz ar iedzīvotāju pieaugumu cilvēkiem vajag vairāk zemes, vairāk ūdens, vairāk resursu. Zemes piedāvājums nav bezgalīgs. To var noplicināt neatgriezeniski vēl nopietnāk, nekā tas notiek šobrīd.

Dabas resursus mēs izmantojam ātrāk, nekā planēta spēj tos papildināt. Kad piegāde beigsies, mums būs resursu deficīts. Katru gadu mēs no Zemes iegūstam aptuveni 55 miljardus tonnu fosilās enerģijas, minerālu, metālu un biomasas, pēdējo – galvenokārt no mežiem.

Mežus globāli cilvēki izcērt, jo viņiem vajag vairāk zemes, kur stādīt graudaugus un citas lauksaimniecības kultūras. Tajā pašā laikā žurnālā "Nature" publicētais pētījums liecina, ka uz planētas ir vairāk nekā 3 triljoni koku – daudz vairāk nekā pirms 10 gadiem. Mūsu Zemkopības ministrija brīnās – kāpēc Eiropas Savienība Uzbekijas vai Turkmēnijas centienus planētas apmežošanā vērtē augstāk par mūsējiem un pat somu centieniem. Gluži vienkārši – Ķīna un Vidusāzijas valstis čakli kokus stāda, bet mēs – čakli tos zāģējam. Un te būtiska piebilde – koki ne vienmēr nozīmē mežu, kaut mežs nozīmē kokus.

Apvienoto Nāciju Organizācijas stratēģiskā plāna pamatā ir seši globālie meža saglabāšanas un ilgtspējīgas attīstības mērķi un 26 ar tiem saistīti apakšmērķi, kas jāsasniedz līdz 2030. gadam. ANO redzējums šobrīd ir pasaule, kurā ir saglabāti vai atjaunoti visu veidu meži un koki iespējami daudz – ārpus mežiem. Un šiem mežiem būtu jābūt ilgtspējīgi pārvaldītiem, jāsekmē ilgtspējīga attīstība un jānodrošina ekonomiskie, sociālie, vides un kultūras ieguvumi tagadējām un nākamajām paaudzēm. Apvienoto Nāciju Organizācijas misija ir veicināt ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu, kā arī mežu un koku (ārpus mežiem) apsaimniekošanu ilgtspējīgas attīstības programmā līdz 2030. gadam, tostarp stiprinot sadarbību, koordināciju, saskaņotību, sinerģiju un politisko rīcību visos līmeņos.

Par koksnes ieguvi un izmantošanu lai raksta mežsaimnieki, es minēšu tikai pirmo un trešo ANO mērķi. Pirmais – apturēt meža seguma zudumus visā pasaulē, izmantojot ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu, tostarp aizsardzību, atjaunošanu, apmežošanu un meža atjaunošanu, kā arī palielināt centienus novērst mežu degradāciju un veicināt globālos centienus risināt klimata pārmaiņu problēmas. Trešais – ievērojami palielināt aizsargājamo teritoriju mežus visā pasaulē un veidot citas aizsargājamas teritorijas ilgtspējīgi apsaimniekotiem mežiem, kā arī samazināt meža produktu īpatsvaru ilgtspējīgi apsaimniekotos mežos. Ja kādam kaut kas nav saprotams – Latvija ir Apvienoto Nāciju Organizācijas biedrs, un tās pieņemtie dokumenti mums ir saistoši.

Šobrīd pasaule vairāk satraucas par izzūdošajiem Amazones lietus mežiem, par degošajiem Grieķijas un Kalifornijas krūmājiem. Patiesībā planētas plaušas ir Ziemeļu mežs, un Latvija ir daļa no šī Ziemeļu meža. Lielais Ziemeļu mežs ir boreālā meža ekosistēma – globālais skujkoku un (mazāk) jauktu koku mežs, kas plešas ziemeļu puslodē – Krievijā, Japānā, Aļaskā, Kanādā, Ziemeļeiropā. Šo mežu krievi sauc par taigu, un tādēļ mums ar Ziemeļu mežu visvairāk asociējas Sibīrijas meži. Sibīrijas meži pārdzīvo grūtus laikus – ja tajos notiek ugunsgrēki, tos neviens nedzēš, jo Krievijas valstij pietrūkst līdzekļu un tas nešķiet ekonomiski izdevīgi. Krievija lielus mežu masīvus pārdod izciršanai ķīniešiem. Tur, kur cērt ķīnieši, nekas pāri nepaliek – tiek savākts katrs zariņš, skujas un pat izrautas un samaltas koku saknes. Rodas nepārredzami ziemeļu tuksneši (tajā pašā laikā katrs ķīnietis savā valstī vidēji gadā iestāda desmit kokus).

Kā saprast, kas ir Lielais Ziemeļu mežs? Iedomājieties, ka jums ir pazīšanās ar Īlonu Masku, jums ir trīssimt tūkstoši dolāru un jūs varat nokļūt kosmosā kā tūrists. Tad jums būs iespēja pavērties uz mūsu planētu no augšas, un jūs redzēsiet zaļu vainagu, kas apņem Arktiku, milzīgu zaļu jostu, kas uztur planētas elpošanu. Lielajā Ziemeļu mežā dzīvo lielākais kaķis pasaulē – tīģeris. Un dzīvo arī brūnais lācis, kas četrus mēnešus mierīgi guļ pazemē, un lāču māte pat pamanās alā laist pasaulē mazuļus, kad ārā Jakutskā ir –45 grādus vēss. Un šajā Lielajā Ziemeļu mežā, kas statistiski klāj 50% Latvijas teritorijas (ko mežu īpašnieki cenšas pārvērst par 50% izcirtumu), dzīvo lūsis, vilks, melnais stārķis, dižraibais dzenis un citi zvēri, un mežs ir viņu mājas.

Lielais Ziemeļu mežs ir galvenokārt skujkoki. Priedes, egles un citi skujkoki ir pielāgojušies, lai izdzīvotu vēsajās ziemās un relatīvi īsajās vasarās. Skujas satur maz ūdens, un ūdens skujās nesasalst. Zem kokiem augsnē glabājas ogleklis – vairāk nekā tropu mežos. Skujkoki arī ziemā absorbē ogļskābo gāzi un ražo skābekli – atšķirībā no lapu kokiem. Planētas dzīvībai un visu 7 miljardu iedzīvotāju elpošanai ir vajadzīgi Latvijas skujkoku meži. Tas, ka Sahāras tuksnesī nav koku, bet skābekļa sastāvs ir gandrīz tikpat augsts kā mūsu gaisā, nozīmē – gāzes izlīdzinās pa visu planētu. Ja skābekļa līmenis globāli kritīsies, arī mēs smaksim, pat ja mums vēl apkārt zaļos koki. Mežs ir planētas dzīvība. Latvijas meži nozīmē daļu no planētas skābekļa un daļu no zemē apslēptās ogļskābās gāzes.

Valdības, korporācijas un uzņēmēji – kokcirtēji dara visu, lai iegūtu maksimālu peļņu šodien un noplicinātu zemeslodi

Valdības, uzņēmumi, bet īpaši globālās korporācijas rīkojas ar pārliecību, ka pasaules ekonomika var augt mūžīgi, pat tad, ja resursi tiks izsmelti un oglekļa emisijas turpinās pieaugt. Iedzīvotāju skaits globāli turpina pieaugt, Zemes meži un bioloģiskā daudzveidība samazinās, pazemes ūdens pārnesējslāņi sagumst, un augsne izdilst. Pasaules zinātnieki regulāri brīdina par katastrofāliem draudiem.

Cilvēks pieradis skatīties uz dabu izolēti, piemēram "koks", "augsne", "atmosfēra", "kultūraugs", bet neviens no tiem nepastāv neatkarīgi no pārējiem. Ekoloģija funkcionē kā attiecību sarežģītība, nevis izolētas lietas. Atceros, astoņdesmitajos gados kolhozi Latvijas laukos izcirta lielos ozolus, jo tie traucēja jaunajam kombainam "Ņeva". Bet veselīgs ozols atklātā laukā nozīmē simtiem ķērpju, sēņu un bezmugurkaulnieku sugu, kas savukārt sniedz ekoloģiskus pakalpojumus citām sugām, kaut vai kļūdami par ēdmaņu putniem, strupastēm vai mežacūkām. Sēnītes palīdz nodrošināt barības vielas un darbojas kā agrīna brīdināšanas sistēma kokiem, izdalot aizsargājošus fermentus kaitīgu ķīmisko vielu neitralizēšanai. Bezmugurkaulnieki palīdz veidot barības vielas caur augsni un nodrošina barību putniem, kas savukārt palīdz kokiem un krūmiem paplašināt areālu ar sēklām.

Liela mūsu izpratnes kļūda ir vienkāršošana. Piemēram, vairums ar jēdzienu "bite" saprot tikai stropos dzīvojošās Eiropas medus bites. Bites ir pārveidojušās lapsenes, kuras ir plēsēji, un vēl joprojām pieder pie iežmauglapseņu apakškārtas. Manuprāt, Latvijā sastopamas deviņas bišu dzimtas un katrai no tām ir desmitiem sugu.

Bitēm ir liela nozīme augu apputeksnēšanā, un bites ir galvenās apputeksnētājas. Sūcot nektāru, bite var apputeksnēt ziedu, bet, vācot ziedputekšņus, apputeksnēšanās notiek īpaši efektīgi. Zinātniski ir aprēķināts, ka trešdaļa cilvēces pārtikas resursu ir atkarīga no augu apputeksnēšanas, un lielākā daļa augu tiek apputeksnēta ar bišu palīdzību. Un tomēr – nebūt ne visus augus var apputeksnēt stropā mītošā medus bite. Daudz vairāk ziedus apputeksnē bites vientuļnieces. Šīm bitēm katra sievišķā dzimuma bite ir māte, katra veido savu ligzdu celmā, aliņā vai dobumiņā, un šīm bitēm nav darba bišu. Bites vientuļnieces neražo medu un vasku. Šīs bites kā sugas ļoti bieži ir specializējušās kā viena vai dažu augu bites. Ir augi, kurus efektīgi apputeksnēt var tikai īpašas sugas bites. Tā kā šīs bites savu ligzdu vij zemē, laukā vai pļavā, tās pilnībā iznīcina pesticīdu kaisīšana. Un līdz ar katru iznicinātu bišu sugu no Latvijas dabas pazūd atsevišķas puķes vai augi.

Mežu īpašnieki dažkārt par meža ienaidnieku uzskata vaboles. Bet vaboles ir viena no mūsu mežu daudzveidības formām, to ir ļoti daudz, tās ir ļoti dažādas, un tās ir ķēde visā dzīvajā biotopā.

Meža zagšana ir Latvijas politiskās varas netiešs peļņas instruments

Akciju sabiedrība "RB Rail" ir starpvalstu kopuzņēmums, ko dibinājusi Latvija, Lietuva un Igaunija ar mērķi uzcelt "Rail Baltica" – Eiropas platuma dzelzceļa sliežu ceļu – cauri Baltijas valstīm. Šis uzņēmums Latvijā izcirtīs tūkstošiem un tūkstošiem hektāru meža, patiesībā samazinās Latvijas meža īpatsvaru par dažiem procentiem un likvidēs mūsu nacionālo filozofiju – Latviju kā meža valsti un Latviju kā zaļu valsti.

"Rail Baltica" nav paredzēta tikai kā sliežu ceļu izbūve – nē – uz katru pusi no dzelzceļa paredzēts izcirst vismaz piecdesmit vai pat simt metrus meža, lai kopējais stigas platums būtu krietni vairāk nekā 100 metri. Katri 100 metri dzelzceļa – divi hektāri nocirsta meža, bet pie stacijām un krautuvēm – tūkstoši hektāru izcirsta meža.

Šķiet, "Rail Baltica" organizatori nolēmuši ne tikai "uzvārīties" ar Eiropas un Latvijas nodokļu maksātāju naudas tērēšanu, bet arī nozagt mums mežu un skābekli. Iedomājieties, kādu mauriņa pļāvēju komandu šie Satiksmes ministrijas prāta milži ir ieplānojuši, lai nopļautu 100 metrus plato zaļo lauku abpus dzelzceļam gandrīz 300 kilometros Latvijā. Mums Latvijā taču nepietiek naudas mūsu lauku šoseju un lauku ceļu sakopšanai. "Rail Baltica" projektētāji paredzējuši asfaltētus ceļus blakus dzelzceļam. Tas viss vēlāk tikai transformēsies Latvijas valsts budžeta izdevumu sadaļā, bet mežs, kas varētu nest ienākumus, jau būs nozagts.

Katrs ir braucis pa lielceļu Tīnūži–Koknese, kas ir visai labs ceļš, taču vienā pusē mēs redzam nocirstu mežu vēl 80 metrus no ceļa. Mēs visi zinām, ka Latvijas iedzīvotāju un autobraucēju skaits tuvākajos 50 gados nepieaugs tā, lai šajā posmā vajadzētu paralēli būvēt vēl vienu šoseju un pārvērst ceļu par četru joslu ātrgaitas šoseju. Bet, jau būvējot pirmo platumu, nocirta visu mežu tā, it kā jau šodien sāktu būvēt paralēlo trīsjoslu ceļu. Vienkārši pie viena nozaga mežu un skābekli. Un šobrīd neviens politiķis, neviens bijušais vides un reģionālās attīstības ministrs, neviens bijušais satiksmes ministrs, neviens bijušais zemkopības ministrs (kas tomēr pārrauga mežus) neatzīstas – kurš deva pavēli vai atļauju uzreiz nocirst divreiz vairāk meža, nekā vajadzīgs, lai būvētu šo šauro un nenozīmīgo (no Eiropas viedokļa) ceļu.

Vai jūs esat pamanījuši nejēdzīgi milzīgo satiksmes apli pie Kokneses, kas nozīmē vismaz desmit hektārus nocirsta (nozagta) meža?

Domāju, daudzi ir pamanījuši milzum platu izcirstu meža joslu paralēli Ventspils šosejai cauri Ķemeru Nacionālajam parkam. Arī tas ir mums nozagts mežs un planētai nozagts skābeklis.

Norvēģijā tiek apmežoti ceļu uzbērumi – gan tādēļ, lai stingrāk turētos, gan tādēļ, lai iestādītu kokus. Mūsu ceļu būvētāji cenšas nocirst pat visas alejas, kur nu vēl kādu koku pie ceļa iestādīt.

Diskutabls jautājums, bet "Latvijas valsts meži" milzīgu daļu savu līdzekļu tērē, būvējot ceļus mežā (platas stigas, dziļi grāvji, augsti uzbērumi), un šie ceļi ir domāti tikai un vienīgi mežcirtēju ērtībām. Toties šie paši "Latvijas valsts meži" savulaik piekrituši Kariņa murgu idejām mežos izvietot vēja ģeneratorus un lielā mērā uz nacionālā meža uzņēmuma rēķina.

Man ir aizdomas, ka mežu zog un pārmērīgi izcērt arī valsts robežas izveidē, man par to ir pat savākti šādi tādi materiāli, bet šobrīd man svarīgāka šķiet robežas drošība.

Tas bija stāsts par to, kā Latvijā un pasaulē mežu pārvērš par vienu plašu izcirtumu, bet varbūt – par platu stigu.

Ja mēs katrs šogad iestādītu vienu koku, vislabāk ozolu, osi vai skābardi, mēs kļūtu bagātāka valsts, galvenokārt garīgā ziņā.

Novērtē šo rakstu: