Ja likums atļauj kaut ko stulbu, ar paša galvu vairs domāt nevajag. 2. daļa
Pietiek lasītājs19.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Runājot par mobilo telefonu lietošanu pie stūres, vēlreiz jāatkārto, ka saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma 25.pantu pie stūres to darīt ir aizliegts, ja vien tālrunis tiek izmantots brīvroku režīmā. Bet ko tas nozīmē reālajā dzīvē?
Tas nozīmē, ka, ja tālrunis tiek izmantots brīvroku režīmā, tad pa ceļam uz darbu varat noskatīties “Ozark” pēdējās sezonas pāris sērijas. Tas nozīmē, ka, ja zināt, kā lietot balss komandas, tad Tinderī varat pameklēt sev kompāniju aizraujošai naktij. Tas nozīmē, ka, ja kontakts atbildēja ar savstarpēju simpātiju, tad varat, braucot mašīnā, uzreiz papļāpāt ar viņu video čatā. Kamēr jūs to visu darāt brīvroku režīmā, Iekšlietu ministrijai pret jums pretenziju nav.
Es domāju, ka nav vērts ilgi skaidrot, kāpēc šo nāvējošo likumu apstiprināt varēja tikai banāli kaitēkļi. Un tas ir, ļoti maigi izsakoties, ņemot vērā, cik daudz cilvēku Latvijā iet bojā uz ceļiem, tostarp autovadītāju mobilo tālruņu lietošanas dēļ. Bet, lai apsūdzības nebūtu nepamatotas, salīdzinājumam tomēr minēšu piemēru, kā izskatās likums par mobilajiem telefoniem valstī, kur likumus neraksta paģiraini traktoristi.
Piemēram, Lielbritānijā braukšanas laikā tālrunis nedrīkst darboties, kā arī vadītājs braucot nedrīkst pieskarties tam, pat ja tālrunis ir izslēgts. Nav nozīmes tam, vai gribējāt no tālruņa noslaukāt putekļus vai uzlādēt to. Jo pēc britu likumiem, tiklīdz vadītājs pieskaras jebkurai rokas ierīcei, kas var nosūtīt vai saņemt datus kaut uz sekundi, viņš pārkāpj likumu.
Vienīgi izņēmumi ir tālruņa izmantošana bezkontakta norēķiniem par pasūtījumiem drive-through restorānos, navigācijai brīvroku režīmā un balss zvaniem brīvroku režīmā.
Turklāt Lielbritānijā soda punktu skaits par telefona lietošanu (6) ir divreiz lielāks par punktu skaitu par ātruma pārsniegšanu līdz 30 km/h (3) ārpus pilsētas robežām. Un, lai uzreiz uz 6 mēnešiem zaudētu tiesības, pietiek, ja policists redz, ka auto vadītājs pieskaras telefonam tikai divas reizes gada laikā.
Likumsakarīgi, ka stulbs britu konservatīvisms progresīvajai Latvijas Iekšlietu ministrijai nav paraugs, un tāpēc par telefona lietošanu Latvijā paredzēts viens simbolisks punkts, kuru sāka piešķirt tikai no 2019. gada. Taču pat šīs punkts tiks piešķirts tikai, ja policistam izdodas jūs notvert tieši tajā brīdī, kad iebakstāt ar pirkstu ekrānā, lai ieslēgtu nākamo seriāla sēriju.
Un, lai pilnībā parakstītos par savu impotenci, valdība atļāva policijai par telefona lietošanu piemērot vienu no bargākajiem sodiem cilvēces vēsturē - brīdinājumu.
Diemžēl ar to Latvijas likumdevēju degradācija nebeidzas. Pirms 2019. gadā veiktajiem grozījumiem likumdošanā autovadītājam bija tiesības lietot mobilo tālruni brīvroku režīmā, bet nebija tiesību lietot planšetdatorus braucošā automašīnā. Citiem vārdiem sakot, planšetdatoru lietot bija aizliegts.
Tad 2019. gadā ministrijas darbinieki (un tie, kas uzrauga ministrijas darbu aizkulisēs) pakasīja savas ne pārāk gaišās galvas un nolēma, ka planšetdatoru aizliegums ir jāatceļ. Šīs garīgi atpalikušās iniciatīvas rezultātā tagad varat pa vieniem no bīstamākajiem ceļiem Eiropā braukt un vienlaikus sava iPad lielajā ekrānā skatīties politiskās uzrunas. Galvenais, lai brīvroku režīmā, saka ministrija.
Pilnīgi skaidrs, ka daži lasītāji, svētulīgi bolot acis, domā, ka es sava ārkārtīgā stulbuma dēļ aizmirsu pastāstīt par to, kā valdība nesen iztērēja daudz pūļu un vēl vairāk naudas sociālajai kampaņai “Stūrē? Izkāp no telefona!”, kuras mērķis bija samazināt autovadītāju iesaistīšanos mobilajos tālruņos pie stūres. Tiem, kas neatceras, kampaņa sastāvēja no reklāmas medijos, āra baneriem un mājaslapas. Un droši vien, raugoties uz visiem centieniem, lai šo kampaņu īstenotu, nebūtu godīgi, ja es ierēdņiem pārmestu vienaldzību satiksmes drošības jautājumā.
Taču, ja runājam par centieniem (un iztērēto naudu), tad droši vien būtu saprātīgi parunāt arī par efektivitāti. Man personīgi grūti spriest, kādus rezultātus ir sasniegusi šī kampaņa, jo atklātos avotos valdība šādu informāciju nesniedz. Bet, lai novērtētu šī pasākuma efektivitāti, varam izmantot netiešos informācijas avotus. Tā, piemēram, viens, kurš uzskata, ka kampaņa ar kaunu izgāzās, ir tas pats EUROSTAT mirstības uz ceļiem reitings un Latvijas otrā vieta tajā.
No otras puses, ir kāds cits avots, kurš uzskata gluži pretējo un ir pārliecināts, ka kampaņai ir bijusi milzīga ietekme uz Latvijas ceļu drošību un tā ievērojami samazināja laiku, ko autovadītāji pavada pie telefoniem. Šis avots ir pati Iekšlietu ministrija. Turklāt ministrijas darbinieki bija tik pārliecināti par kampaņas efektivitāti, ka nolēma no kampaņas mājaslapas izņemt satiksmes drošības padomus un tos aizstāt ar padomiem … kā vienā dienā nopelnīt 100 eiro.
Taisnība, ņemot vērā to, cik daudz naudas Latvijas pilsoņi ik gadu tērē nevērīgo autovadītāju upuru bērēs, padomi vieglas naudas pelnīšanai tiešām ir daudz noderīgāki par ceļu satiksmes drošības padomiem.
Iemeslu, kāpēc Iekšlietu ministrija par nodokļu maksātāju naudu reklamē krāpnieciskas mājaslapas, var būt daudz, taču visdrīzāk tas ir saistīts vai nu ar hostinga tarifa stulbo izvēli, vai arī ar ministrijas un hostinga nodrošinātāja stulbām attiecībām. Starp citu, šī kolhoza nolaidība, par kuru vismaz dažus valsts kalpus vajadzētu atlaist, tiek reklamēta, tajā skaitā arī pašas Iekšlietu ministrijas mājaslapā.
Pats par sevi saprotams, ka šī konkrētā kampaņa bija kārtējā budžeta naudas izšķērdēšana. Galu galā uz likuma fona, kas ļauj autovadītājiem sazināties ar tūkstošiem skatītāju, vadot automašīnu, un skatīties filmas planšetdatoros, stāvot sastrēgumā uz Vanšu tilta, visas šīs kampaņas izskatās pēc nežēlīga joka. Pēc nežēlīga joka, ar kuru valdība ņirgājas par latviešiem, kuru ģimenes locekļi gājuši bojā autovadītāju tālruņu lietošanas dēļ.
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
