Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji. Nereti mediji tiek dēvēti par ceturto varu, proti, par kaut ko demokrātiskas sabiedrības attīstībai un pastāvēšanai tikpat nozīmīgu kā tiesu sistēma, parlaments vai visa izpildvara. Mediji ikdienā ietekmē sabiedrisko domu, pilda sabiedrības sargsuņa lomu, pieskatot citos varas atzaros notiekošo, bieži nosaka publisko dienaskārtību un publisko debašu tēmas, līmeni un stilistiku.

Pat neskatoties uz aizvien lielāku sabiedrības šūniņu noslēgšanos savos pašatlasītas un pašradītas informācijas un sociālo mediju burbuļos, tradicionālie mediji turpina būt tā līme, kas satur kopā sabiedrības atsevišķās grupas, veidojot nosacīti vienotu informatīvo telpu, sabiedrisko dienaskārtību un sabiedrisko domu.

Daudzi te pamatoti iebildīs, ka kopš sociālo tīklu sprādziena nekas vairs nav tā kā agrāk un tradicionālo mediju loma visos šajos procesos vairs tālu nav tāda kā agrāk. Jā, taisnība, protams, ka tā ir, tomēr tas nenozīmē, ka tradicionālo mediju loma visos iepriekšminētajos procesos būtu pavisam izzudusi vai ka tā tuvotos nullei. 

Lai vai kā, sabiedriskajiem medijiem un tajos strādājošajiem būtu pašiem sevis dēļ jāizšķiras – vai viņi ir būtiska Latvijas demokrātijas infrastruktūras sastāvdaļa, spēlē būtisku lomu vai ne. Jo, ja spēlē, tad tam vajadzētu nozīmēt arī būtisku atbildību par valstī notiekošo gluži tāpat kā pārējām trim varām.

Šobrīd, kad bez neviena argumenta sabiedrisko mediju žurnālisti vienkārši vēlas sev lielākas algas (vienlaikus slēpjot informāciju par to, kādas tās ir) vai arī viņiem kā darbiniekiem vienkārši nepatīk priekšniecība, tad viņi uzsver savu būtisko lomu sabiedrībā. Taču nekad trīsdesmit gadu laikā sabiedriskie mediji nav demonstrējuši ne mazāko refleksijas spēju vai vēlmi debatēt par sava darba kvalitāti.

Iepriekšējā Latvijas Radio valde pat pamanījās noslepenot Deloitte Latvija neatkarīgo auditu par Latvijas Radio darbības trūkumiem, savukārt radio darbinieki radio virzienā vērsto piesardzīgo kritiku nosauca par Latvijas Radio reputācijas graušanu hibrīdkara apstākļos. Audits nav publiski pieejams vēl aizvien.

Ja mediji ir ceturtā vara, tiem būtu jābūt arī vismaz ceturtajai daļai atbildības. Vai varbūt es kļūdos un medijiem, neskatoties uz būtisko lomu sabiedrībā, tomēr nav nekādas būtiskas atbildības par tajā notiekošo?

Anda Rožukalne, RSU komunikāciju fakultātes dekāne, ar kuru jaunā Latvijas Radio valde pagājušā gada nogalē nepagarināja līgumu, liedzot iespēju turpmāk piebaroties ar Latvijas Radio naudu, tagad, protams, ir iesaistīta Latvijas Radio darbinieku kampaņā pret šo valdi kā neatkarīga eksperte.

Viņa ir tā, kura savulaik ir pat argumentējusi, kāpēc medijiem nav un nevar būt nekādas atbildības par sabiedrībā notiekošo. Rožukalnesprāt, mediji ir kā spogulis, un nevajagot jaukt “ierosinātājus ar efektiem”. Es par šo “argumentu” jau esmu rakstījis, bet īsumā atkārtošos.

Rožukalne, cik var saprast, apgalvo, ka pastāv objektīva īstenība, kuru žurnālisti objektīvi fiksē, ziņu veidā izplata tālāk un pēc definīcijas nekad nekādu atbildību nenes tāpat kā spoguļi pie sienas. 

Objektīva īstenība ir „ierosinātājs” un tās atspulgs mediju skaidrajā spogulī – „efekts”. 

Pat, ja Latvijas sabiedrisko mediju žurnālisti būtu tādi, kas cenšas maksimāli objektīvi atainot objektīvo realitāti (bet viņi tādi nav), arī tad šāds skatījums saduras ar teorētiskām problēmām, kas ir labi aprakstītas un daudz pētītas.

Proti, patiesība nav pasaules īpašība, tā nav pasaules daļa, patiesība ir tās paudēja daļa, viņa spriedumu īpašība. 

Šāds mans apgalvojums balstās tajās patiesības teorijās, kuras sauc par „substanciālajām”, proti, tādām kā korespondences, koherences un pragmatisma patiesības teorijas.

Nosaukto teoriju autoru un attīstītāju vidū būtu tādi vārdi kā Platons un Aristotelis, Spinoza un Hēgelis, Hjūms un Kants, Rassels un Dauers, Mūrs un Tarskis, Fīlds un Rassels, Čarlzs Sanders, Pīrss un Viljams Džeims, bet jāsaka, ka RSU komunikāciju fakultātes katedras vadītāja Anda Rožkalne, gods viņai un slava, pati ir dusmīgs kāmis un neies jau kaut kādu tur pārsvarā mirušu autoritāšu pavadā. 

Ja turpina analoģiju ar spoguļiem, tad medijs ir nevis spogulis, bet tas, kurš man piedāvā iztikt bez spoguļa un uzņemas man pastāstīt, cik labi es šodien izskatos. Medijs atstāsta man pasauli, piedāvā paskatīties uz pasauli ar „viņa acīm”.

Mediju pasaule sastāv tikai no radītām ziņām. Nekas nav ziņa, kamēr medijs to nav padarījis par ziņu. (Un šī ir lielā izmaiņa sociālo tīklu laikmetā, proti, medijiem ir atņemts monopols uz ziņu tāpat kā viedokļu radīšanu, taču monopola likvidēšana nenozīmē, ka tas vairs nenotiek vispār.)

Žurnālists, redaktors, medijs ir tas, kuram ir izvēle. Katru dienu daudz dažādu izvēļu, ko un kā atspoguļot. Un mediji izdara šīs izvēles, pieskaroties tikai patvaļīgi izvēlētiem īstenības fragmentiem. 

Šos fragmentus tie hierarhizē atbilstoši savai vērtību sistēmai, mārketinga loģikai, politiskajiem mērķiem un izpratnei. Neskaitot ārkārtas gadījumus, medijs, nevis pasaule izšķir, kas būs sabiedrības dienaskārtībā, bet kas tiks aizmirsts.

Medijs, nevis pasaule izšķir to, kādiem vārdiem pasaule tiks aprakstīta. Viss, ko mēs par pasauli zinām, ir mūsu „roku darbs” . Pasaule „priekš mums” pastāv stāstos, teikumos, nozīmes vienībās.

Žurnālista domāšanas kvalitāte un īpatnības līdz ar to ir tās, kas nosaka to, kādu mēs redzam pasauli mediju spogulī jeb „viņu acīm”. 

Žurnālistu, redaktoru vērtību kritēriji, stereotipi, intelektuālā pieredze izveido pasauli, kas eksistē mediju telpā un kuru uzskatīt par vienīgo un īsteno pasauli vai vienīgo iespējamo īstās pasaules atainojumu var tikai… Anda Rožukalne.

Ziņu atlases kritēriji, vārdu izvēle, emocijas, epiteti, kas tām tiek pievienoti, ekspertu atlase, ierāmējums, ziņu hierarhizācija, dienaskārtības veidošana – tie ir tikai daži no vistriviālākajiem fenomeniem, kas veido mediju spoguļa griezumu un to, ko mēs saucam par informatīvo telpu. Latvijā tās kvalitāte ir ļoti apšaubāma.

Virknes valsts attīstībai kritiski svarīgu jautājumu sarežģītība tālu pārsniedz Latvijas žurnālistu spēju tos atspoguļot. Un viņi arī to nevēlas. Nodokļu politika, tautsaimniecības politika, veselības aprūpe, tiesu sistēma, nacionālās drošības jautājumi un virkne citu – patiesībā jebkurš attīstībai tiešām svarīgs jautājums ir pārāk sarežģīts absolūti lielākajai daļai Latvijas žurnālistu.

Lieli jautājumu bloki ir polāri tabuizēti – par tiem tiks atspoguļots tikai viens viedoklis, un, ja nejauši iespruks kāds cits, tas noteikti tiks pavadīts ar koriģējošu komentāru – Saskaņa, NEPLP, Lembergs, SAB, VDD, Valsts kontrole, Vaira Vīķe-Freiberga, utt.

Latvijas mediju spogulī pasaule ir primitīvi melnbalta un sekla. Atšķirīgs viedoklis pat sabiedriskajos medijos nereti tiek atklāti apņirgts, padarīts par joku un vīpsnu objektu veidā, kas nedarītu godu pat padsmitniekiem skolā.

Viena no lietām, par kurām es esmu pilnīgi pārliecināts, ir tā, ka domāšanas kvalitāte nosaka dzīves kvalitāti jeb, ja pavisam precīzi, tad domāšanas īpatnības nosaka dzīves īpatnības.

Vadoties no šīs savas pārliecības, es uzskatu, ka to, kādā valstī mēs dzīvojam, nosaka publisko diskusiju kvalitāte jeb īpatnības. Te es vēlos pievērst uzmanību niansei – nevis mūsu katra atsevišķā cilvēka domāšanas kvalitāte, nevis tas, kādas intelektuālas kaujas mēs izcīnām ar draugiem savās virtuvēs, veido vidi, kurā mēs dzīvojam, bet gan veids, kā mēs publiski apspriežam to, kas mums ir svarīgs.

Publisko debašu kvalitāte, īpatnības, noteikumi, manuprāt, ir tas elements sabiedrības dzīvē, kurā sakņojas visas atšķirības, kas liek valstīm attīstīties dažādi, pat ja visi pārējie nosacījumi tām ir vienādi. Šis arguments darbojas arī otrādi – publisko debašu īpatnību, argumentu un formu ceļošana no vienas sabiedrības uz citu izskaidro, kāpēc atsevišķas attīstības reizēm ir vienādas pat dažādās valstīs.

Jebkurā izmērāmā parametrā Latvija kopš iestāšanās ES un NATO ar katru gadu aizvien vairāk atpaliek no saviem ceteris paribus kaimiņiem Lietuvas un Igaunijas.

Latvijas sabiedrība katru nākamo parlamentu ievēl aizvien intelektuāli vājāku un nekompetentāku, populisms ir kļuvis par dominējošo politisko stratēģiju, savukārt jebkurš nepatīkams, neiederīgs viedoklis (kā, piemēram, šis) tiek vienkārši apliets ar visprastākajiem ad hominem argumentiem, pasludināts par nopirktu vai Kremļa pasūtītu.

Šādos apstākļos grūti pat kādam pārmest drosmes trūkumu un konjunktūrismu, paturot savu atšķirīgo viedokli pie sevis, jo skaidrs, kam gan vajadzīgas ar tā paušanu saistītās negācijas.

Latvijā žurnālisti pūļa gudrības vietā iedrošina pūļa varas spēku, un rezultāti diemžēl mums ir visapkārt.

Pārpublicēts no puaro.lv

Novērtē šo rakstu:

124
6

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Akadēmiskā sabiedrība premjeram: atbalstot tiesiskās reformas, aicinām neiejaukties Latvijas Universitātē

FotoLatvijas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, atbalstot Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita izvirzīto stratēģisko mērķi – Latvijas augstskolu starptautiskās konkurētspējas stiprināšanu, nodrošinot Latvijas studentiem iespēju studēt augstākā līmenī pašu mājās, pievienojas viedoklim, ka ir nepieciešams izveidot jaunu sistēmu un likumu par augstskolu darbību. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

FotoAtsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas projekti rodas bez akumulācijas – attiecīgā jaunā fenomena elementu pakāpeniskas uzkrāšanās, savākšanās. 
Lasīt visu...

6

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

FotoŠādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts. Aizliegts arī rakstīt par viņu okupācijas laika "varoņdarbiem". Ne internetā, ne masu medijos nav iespējams atrast neko par viņu līdzdalību cilvēku vajāšanās. Un ne jau tāpēc, ka viņi tajās nepiedalījās. Viņi piedalījās - tikai visu kategoriski noliedz, un masu mediji paklausīgi klusē.
Lasīt visu...

21

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

FotoPēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav māsu, kuras varētu dot ķīmijterapiju, te Daugavpilī aptrūkušies anesteziologi, un apstājusies plānveida palīdzība, joprojām nesarūk rindas valsts apmaksātiem izmeklējumiem un speciālistu konsultācijām, un problēmu virkne šķiet nebeidzama.
Lasīt visu...

21

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

FotoRīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē Oļegs Burovs no “Gods kalpot Rīgai” un “Latvijas attīstībai” frakcijas priekšsēdētājs Viesturs Zeps. Nedēļas beigās pēkšņi sarosījās vairāki Rīgas domē strādājošie politiķi.
Lasīt visu...

21

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

FotoPēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri ar stekiem sit un brutāli aiztur vienkāršus, miermīlīgus iedzīvotājus, kuri devušies uz kādu no publiskajām demonstrācijām.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Apspriežamie jautājumi

Biju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu...

Foto

Preventīvais uzbrukums

Pēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras...

Foto

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir...

Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...