Iesaki rakstu: 
Uzkrītoši priekšlaicīgi sāktajā ažiotāžā ap Valsts prezidenta vēlēšanām, manuprāt, jaušams kaut kas neveselīgs. Tā tomēr ir tīri partijiska intriga un tieši tāpēc patlaban paģēr nevajadzīgi daudz sabiedrības uzmanības. Mūsu dzīvesprieku jau tāpat nodeldē slidenās ielas un dzīves dārdzība, un šādos apstākļos jebkāda papildus nervozēšana ir pilnīgi lieka. Vai Saeimas priekšsēde un citi ieinteresētie ļaudis, to labi zinot, varēja nedaudz paciesties?
Valsts galvas izraudzīšana notiks tikai jūnijā vai maija beigās, partijas solās savus kandidātus vai nostāju darīt zināmu kaut kad martā. Latvijas tautai šobrīd tiešām būtu lietderīgāk padomāt kaut vai par gripas profilaksi, nevis lauzīt galvu par to, tieši kuru personu jūlijā iemitinās Rīgas pilī/Dubultu rezidencē. Taču mēs jau esam inficēti ar politisko "niezi" un tagad bezjēdzīgi mokāmies ar šo sev nebūt ne vitāli svarīgo jautājumu.
Nē, es nebūt negribu noniecināt valsts galvas posteni kā mazsvarīgu. Taču, kā jebkura valsts vai pašvaldību amatpersona, arī Valsts prezidents, kā tas Satversmē ir noteikts, sev doto pilnvaru ietvaros pilda pavisam konkrētas funkcijas. Droši vien pati būtiskākā no tām ir pienākums uzveikt politiskās krīzes, aicinot jaunu valdības veidotāju vai, ja gadījums ir daudz smagāks, rosināt rīcībnespējīgas Saeimas atlaišanu. Prezidents, ja drīkstu tā izteikties, ir politikas teātra ugunsdzēsējs, kura darbs ir vienmēr būt gatavībā, bet jo īpaši tad, ja uz skatuves sākas darbošanās ar atklātu uguni.
Taču valsts galva vēl arī uzmana likumdošanas kvalitāti un atdod Saeimai izlabošanai tās radītos "brāķus", pārstāv Latviju starptautiski un veic vēl veselu virkni valsts pilnvērtīgai funkcionēšanai nepieciešamu darbu. Mēs nevaram iztikt bez Valsts prezidenta, gluži tāpat mēs nevaram iztikt bez Augstākās Tiesas vai Satversmes Tiesas priekšsēdētāja, Valsts kontroliera, Nacionālo Bruņoto spēku komandiera vai arī bez Latvijas vēstnieka Kopenhāgenā un Zilupes muitas kontrolpunkta vadītāja. Taču šo amatu aizpildīšana notiek daudz lietišķāk un arī ikdienišķāk, bez īpašas ažiotāžas. Ne tāpēc, ka viņu pilnvaras, funkcijas un atbildību nevar salīdzināt ar valsts galvas darbu (drīzāk pat otrādi, jo diez vai ikvienam no trim pēckara prezidentiem kāds uzticētu vadīt Konstitucionālo tiesu vai muitas posteni).
Mēs, Latvijas tauta, vienkārši šo augsto un/vai svarīgo posteņu ieņēmējos neceram atrast savu Laimes lāci. Agrās kaislības ap nākamo prezidentūru gluži automātiski sabiedrībā uzkarst tieši tāpēc, ka mums patiesībā nemaz nevajag cilvēku, kurš Rīgas pilī godprātīgi pilda savus pavisam konkrētos darba pienākumus. Mēs atkal esam sacerējušies uz kaut ko vairāk, ka vienreiz varbūt tomēr tiksim pie nācijas līdera (ar ko varēsim lepoties, ja paši ar sevi lepoties nevaram). Varbūt, ja paveiksies, pat pie Tautas Tēva/Mātes. Mūsu ilūzijas par prezidentūru nav pat, gudri izsakoties, pēctotalitāras tranzītsabiedrības politiskās (ne)kultūras problēma, bet gan "bāreņu tautas" psihotrauma. Mēs alkstam sagaidīt no valsts galvas vairāk nekā viņš/-a spēj un drīkst, viļamies šajā cilvēkā (pat VVF mums par prieku nepatrieca Saeimu!), un Latvijas tautas politneiroze padziļinās.
Netālu uz rietumiem atrodas valsts, kuras iekārta kopumā un jo īpaši prezidentūra ir stipri līdzīga mūsējai – Vācija. (Tiesa, runa vairāk ir par amata pilnvaru apjomu, jo valsts galvas ievēlēšana tur ir līdzīgāka Igaunijā pielietotajam modelim, jo viņu izrauga apvienota parlamenta un federālo zemju pārstāvju sapulce.) Pilnīgi pieļauju, ka bundesprezidents ir viens no anonīmākajiem, citviet nezināmākajiem Eiropas valstu galvām, šajā ziņā droši konkurējot ar Sanmarīno vadību*. Turklāt iepriekšējais šā amata veicējs Horsts Kēlers (Horst Köhler) bija spiests pērngad atkāpties no amata, jo viņš... tika ievērots. Vācijas prezidents kādā intervijā bija atļāvies apgalvot, ka eksporta balstītas ekonomikas valstīm – kā Vācijai – reizēm ir nepieciešams [militāri] aizsargāt savas ekonomiskās intereses, novēršot reģionālas nestabilitātes, piemēram, Afganistānā, jo tām "noteikti ir negatīva ietekme uz mums caur tirdzniecību, darba vietām un ienākumiem". Šī tēze tika nosodīta kā nepiedodama izrunāšanās.
Vācieši atzīst, ka valsts galvas pilnvaru un politiskās lomas ierobežošana, tam pilnībā pazūdot valdības vadītaja(s) ēnā, noteica pirmsnacistu Veimāras Republikas nelāgā pieredze, kad toreizējais reishsprezidents Hindenburgs, pakļaujoties savas apkārtnes spiedienam, iecēla Hitleru par valdības vadītāju jeb reishkancleru. Tomēr mēs redzam, ka šī valsts, netiekot pie tautas vēlēta un plašām pilnvarām apveltīta Laimes lāča, nav nolemta ne saimnieciskam postam, ne politiskai mazspējai, ne starptautiska respekta deficītam.
Esmu svēti pārliecināts, ka Latvijai izdotos krietni veiksmīgākas prezidentūras, ja politiķi beigtu spekulēt ar sabiedrības ilgām. Taču vispirms pašai sabiedrībai ir jāpiespiež sevi vērtēt valsts galvas amata kandidātu atbilstību veicamajām funkcijām. Tad varbūt beigtos pilnīgi destruktīvā prakse celt šajā amatā "tīrās rokas un svaigās sejas", pareizāk sakot, "baltās lapas" – cilvēkus bez nopietnas politiskās pieredzes. Jo tas tiek praktizēts, partijām tieši rēķinoties ar publikas ekspektācijām. Taču, lai ko par to domātu sirdsmīļā Latvijas tauta, politika ir profesija un tajā ir vajadzīga profesionalitāte. Mums joprojām "kadru rezervē" ir vairāki esošie un bijušie politiķi ar pietiekami nevainojamu reputāciju, daži no tiem arī ar diplomātisku pieredzi, ar labu izglītību, pietiekami veselīgu dzīvesveidu. Katrs no mums varētu nosaukt vismaz vienu profesionālu kandidātu, kurš ir godam pelnījis šo amatu. Turklāt esmu pārliecināts, ka politiski rūdītam cilvēkam būtu lielāks gribasspēks pārvarēt amata kārdinājumus iztaisīties par "Latvijas karali" un arī nepieļaut to sīkmanīgo negausību, kas, kā varat lasīt Pietiek publikācijās, raksturo gan VVF, gan Zatlera "galmu".
* Gaišās Sanmarīno Republikas divi reģentkapteiņi (pilnvaru laiks – 6 mēneši) patlaban ir Džovanni Frančesko Ugoloni un Andrea Caferani.
Seko mums 
Vēlos Jūs informēt, kas notiek Valmieras policijā un prokuratūrā.Jau neskaitāmas reizes pēdējo pāris gadu laikā tiek ierosinātas krimināllietas par izvarošanu. Tiek aizturēti cilvēki, kuri pēc pāris mēnešiem tiek atbrīvoti. Bet tajā pašā laikā cietušās personas saņem no valsts atlīdzību, kas paredzēta cietušām personām
Pirms vairāk nekā desmit gadiem politiskajā dienaskārtībā pirmoreiz nonāca jautājums par Latvijas sabiedrisko mediju apvienošanu. Toreiz Latvijas Radio iestājās pret to, jo apvienošanās sākotnējais ambiciozais plāns toreizējā resursu trūkuma situācijā bija nerealizējams, savukārt apvienošanās, neieguldot nepieciešamos finanšu līdzekļus attīstībai, solīja vairāk risku nekā ieguvumu. Procesa virzītāji aizrautīgi runāja par sinerģiju, kas veidosies apvienotajā medijā, tajā pašā laikā nespējot kliedēt bažas par to, vai:
Pirms ejam tālāk, ir jāuzsver, ka sazvērestības teoriju patiesums šeit nav būtisks. Vārdu savienojums “sazvērestības teorija” sākotnēji nenozīmē, ka šī teorija pauž nepatiesību, vien to, ka tā apraksta vairāku spēlētāju sazvērēšanos. Taču skaidrs, ka mūsdienās šim vārdu savienojumam ir negatīva konotācija — ar to apzīmē stāstus, kurus publiskajā telpā nav pieņemts uzskatīt par patiesiem.
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
