Rādīt komentārus, sākot ar: pirmo | pēdējo
rita
01.02.2011. 20:16LATVIJAI NEVAJAG NEKādu prezidentu. pietiek ar premjeru. teikšanas nekādas.
prezidenta kandidāts
01.02.2011. 12:26Cik sapratu, tad raksta autors ir pret visas tautas vēlētu prezidentu.Pilnībā piekrītu.Lai prezidentam būtu reāla vara, lai viņš nebaidītos no Saeimas reakcijas uz viņa darbību, tad ir jāmaina Satversme, kur pati būtiskākā izmaiņa būtu pāreja no parlamentāras republikas uz prezidentāru republiku.Nu ko, uz priekšu mums jau ir paraugs - ASV, kurai mēs bez ziepēm lienam ...
kāpēc ne
31.01.2011. 19:44lembi, sraju, šakali pašus, kāpēc viņu rokaspuišus????????Nu nevar būt prezidents amorāls cilvēks, kurš citē Krusttēvu un nezin, kas ir valsts.
ja man būtu pelmeņi...
31.01.2011. 15:31lāča sausais atlikums31.01.2011. 14:28Un tā mēs pamazām nonāksim pie veselīgas atziņas,ka karalis ir ne tikai pliks, bet arī prasts zaglīgs muļķis.Ka valsts limuzīnos vizinās nožēlojamas pelēcības nevis atjaunotās valsts elite
======Ar krīzi ir tas pats kas ar bikšu gumiju;jo ilgāk to staipīsi,jo ātrāk paliksi bez biksēm
Lelle
31.01.2011. 15:19Tieši tā, politiķiem nav vajadzīgs prezidents-ugunsdzēsējs, bet prezidents-lelle. Bet ZATLERS NAV LELLE...
onkols1
31.01.2011. 11:49Kaads vispaar sakars Latvijas tautai ar da jebkaadu prezidentu?100 gudrelji sasheemos un iecels ko pashi gribees.Un vinjiem ir izdeviigaak ielikt marioneti,nevis CILVEEKU kuru cieniitu TAUTA un kursh arii ruupeetos par TAUTAS labklaajiibu!!!
pajautajiet viņam
31.01.2011. 09:05kas ir valsts un kapēc CILVĒKI to organizē.VAI TAS, KAS APZOG CITUS........................MURGS.
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
