Ja neviens neizrādīsies atbildīgs, nākamā Kristīnes Misānes lieta būs tikai neilga laika jautājums
Lato Lapsa16.02.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas sabiedrībai par Kristīnes Misānes lietu es pirmoreiz pastāstīju pagājušā gada 26. februārī laikraksta “Diena” lappusēs publikācijā ar virsrakstu “Ģenerālprokuratūra nobruģē ceļu Latvijas pilsones izdošanai Dienvidāfrikai”. Toreiz šī situācija ne sabiedrību, ne medijus, ne politiķus diez ko neinteresēja, kaut vilciens tad vēl nebija aizgājis. Tagad, gandrīz gadu vēlāk, kad šis process jau nedēļām ilgi ir tēma numur viens, es ieminēšos tikai par vienu vienīgu lietu.
Man nešķiet svarīgi smieties par visiem bordāniem, pabrikiem, bondariem, levitiem un pārējiem pintiķiem – piepūstā baļķa nesējiem, kuri pamanījuši iespēju uz citu cilvēku nelaimes rēķina pamēģināt sev samangot kādu popularitātes papildpunktu. Tāda ir šo šakālīšu daba - tieši tāpat kā dēlei gobzemam, kura arī beidzot ir saodusi jaunu tēmu, kurai piesūkties.
Man nešķiet svarīgi šķetināt, kuram īsti šajā lietā ir taisnība un kuram tomēr nav taisnības no likuma viedokļa, - no savas žurnālista pieredzes es lieliski zinu gan to, ka bērnu dalīšana ir viena no briesmīgākajām lietām dzīvē, gan to, ka likumam ļoti bieži nav nekā kopēja ar taisnīgumu un veselo saprātu. Tā tas vienkārši ir.
Man nešķiet svarīgi ķerties pie ģeopolitiskiem rēķiniem un aprēķiniem – kas tie tādi dāņi, kas tie tādi dienvidafrikāņi, kas tie tādi mēs. Jebkuri šādi rēķini nebūs mūsu labā, vienalga, vai mēs mērītu teritoriju, vēsturi, stabilitāti vai, kas bieži vien vissvarīgākais, apņēmību, pašcieņu un principialitāti.
Man nešķiet svarīgi sākt izvērtēt pašas Kristīnes Misānes vainu visā notikušajā, - protams, ka ar viņas muļķīgo iekrišanu uz robežas var līdzināties tikai visa aizvadītā gada laikā vērojamā juridiskā mētāšanās, pirms dažām nedēļām beidzot ķeroties pie pēdējā salmiņa – sabiedrības iesaistīšanas. Katram tā var gadīties, tik tiešām katram.
Man nešķiet arī svarīgi iesaistīties diskusijā – vajag vai nevajag Latvijas amatpersonām vispār aizstāvēt savus pilsoņus, ja tie iesaistīti apšaubāmās darbībās. Ar „moderno vērtību nesēju” nozombētiem ļautiņiem strīdēties bezjēdzīgi, savukārt pasaulē pēdējos gadu tūkstošos nekas nav mainījies – respektē un ciena tos, kuri nepamet savējos, lai kādi arī šie nebūtu. Un arī parastiem cilvēkiem ķerties pie petīcijām, kuras adresētas kaut pašam nelabajam, ir normāla lieta - ja sava vara negrib palīdzēt, tad tā, iespējams, nemaz nav savējā.
Bet vienu lietu gan ir būtiski ņemt vērā. Šajā lietā ir divi pilnīgi viennozīmīgi vainīgi cilvēki – un nevis pēc likuma burta vai gara, bet gan pēc būtības.
Viens ir prokurors Kaspars Kalniņš, kuram bija nospļauties par to, kas notiek ar konkrētu Latvijas pilsoni, un kurš neizmantoja absolūti likumīgu iespēju pasargāt viņu no Dienvidāfrikas cietuma ellītes.
Savukārt otrs ir ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, kuram viņa iespaidīgo algu nodokļu maksātāji samet tāpēc, lai viņš izmantotu savu amatu tiesiskuma un nevis tikai plika likuma burta vārdā. Bet viņš to nedara.
Ja šie cilvēki nevis kaut kādu sadomātu iemeslu, bet tieši Kristīnes Misānes lietas dēļ neizlidos no amatiem un ja vispār Latvijas ierēdņus un tiesībsargāšanas iestāžu darbiniekus nesāks kaut vai primitīvi mest ārā no darba ne tikai par to, ko viņi ir izdarījuši nepareizi, bet arī par to, ko viņi nav izdarījuši, - nekas nemainīsies, un nākamā Kristīnes Misānes lieta būs tikai neilga laika jautājums.
Seko mums 
Sortition. Tā senajās Atēnās sauca sistēmu, kurā tautas priekšstāvji, amatpersonas, augstākie ierēdņi, tiesneši tika izvēlēti lozējot. Tas, kuram izkrita kārts ieņemt kādu augstu amatu, tad deva zvērestu kalpot godīgi, tikai un vienīgi tautas interesēs, neņemt kukuļus utt. Šī senā demokrātijas metode nav pilnībā izzudusi līdz pat mūsu dienām, piemēram, tādās valstīs kā ASV, kur šādi tiek izvēlēti tiesu zvērinātie, kuri krimināllietās faktiski izlemj – vainīgs vai ne.
Pagājušajā piektdienā, 15. septembrī, Latvijas Republikas Saeimā sākās ārkārtas sēde. Tajā bija tikai viens izskatāms jautājums, proti: “Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam.” Runa, protams, ir par aizejošās labklājības ministres Evikas Siliņas izveidoto valdību.
Godātie Saeimas deputāti, vēršamies pie Jums, lai paustu dziļas bažas par Gunāra Kūtra pieteikto kandidatūru un plānoto apstiprināšanu Saeimas priekšsēdētāja amatā. Uzskatām, ka deputāta publiskajā telpā izskanējušie izteikumi neatbilst augstajiem godprātības, atklātības un atbildīguma standartiem, kas tiek sagaidīti no Saeimas priekšsēdētāja kā vienas no augstākajām valsts amatpersonām.
Rietumu pasaulē
Pētot Daugavpils Čmoikas un Re:Baltica prokrieviskā dueta darbības, uzdūros interesantam dokumentam, kurā Tiesībsargs analizē ar Imigrācijas likuma grozījumiem saistītos riskus, tai skaitā iespējamo eventuālo Krievijas Federācijas pilsoņu izraidīšanu no valsts nenokārtotas latviešu valodas pārbaudes dēļ.
Šī būs pirmā centriski kreisā valdība kopš neatkarības atjaunošanas. Pirmā valdība, kas nebūs konservatīva.
Lai patiesi izprastu otru cilvēku, ir jānoiet viņa ceļš viņa kurpēs, vēsta sena paruna. Tikai izprotot un pieņemot citādo, varam veidot iekļaujošāku sabiedrību. Tāpēc 15. septembrī ikviens Latvijas iedzīvotājs ir aicināts vilkt katrā kājā atšķirīgu apavu, simboliski paužot savu atbalstu deinstitucionalizācijas mērķa grupām – bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm, cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem. Īpaši pasākumi notiks Rīgā, Jelgavā, Valmierā, Ventspilī un Ludzā, bet “Dažādo kurpju diena” tiks iedzīvināta arī sociālajos tīklos un citviet Latvijā.
Godātais Latvijas valsts prezident Edgar Rinkēvič! Es, Latvijas pilsonis Rihards M.Parts, iepriekšējā vārdā un uzvārdā – Gints Grosfogels, esmu saskāries ar nopietnām problēmām mūsu tiesībsargājošo iestāžu darbībā un finanšu institūcijās, konkrēti Swedbank, neētisko un, manuprāt, noziedzīgo uzvedību. Tālāk izklāstīšu faktus, kas skaidri norāda uz iespējamu tiesību pārkāpumu un neētisku rīcību no Swedbank puses.
