Ja neviens neizrādīsies atbildīgs, nākamā Kristīnes Misānes lieta būs tikai neilga laika jautājums
Lato Lapsa16.02.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas sabiedrībai par Kristīnes Misānes lietu es pirmoreiz pastāstīju pagājušā gada 26. februārī laikraksta “Diena” lappusēs publikācijā ar virsrakstu “Ģenerālprokuratūra nobruģē ceļu Latvijas pilsones izdošanai Dienvidāfrikai”. Toreiz šī situācija ne sabiedrību, ne medijus, ne politiķus diez ko neinteresēja, kaut vilciens tad vēl nebija aizgājis. Tagad, gandrīz gadu vēlāk, kad šis process jau nedēļām ilgi ir tēma numur viens, es ieminēšos tikai par vienu vienīgu lietu.
Man nešķiet svarīgi smieties par visiem bordāniem, pabrikiem, bondariem, levitiem un pārējiem pintiķiem – piepūstā baļķa nesējiem, kuri pamanījuši iespēju uz citu cilvēku nelaimes rēķina pamēģināt sev samangot kādu popularitātes papildpunktu. Tāda ir šo šakālīšu daba - tieši tāpat kā dēlei gobzemam, kura arī beidzot ir saodusi jaunu tēmu, kurai piesūkties.
Man nešķiet svarīgi šķetināt, kuram īsti šajā lietā ir taisnība un kuram tomēr nav taisnības no likuma viedokļa, - no savas žurnālista pieredzes es lieliski zinu gan to, ka bērnu dalīšana ir viena no briesmīgākajām lietām dzīvē, gan to, ka likumam ļoti bieži nav nekā kopēja ar taisnīgumu un veselo saprātu. Tā tas vienkārši ir.
Man nešķiet svarīgi ķerties pie ģeopolitiskiem rēķiniem un aprēķiniem – kas tie tādi dāņi, kas tie tādi dienvidafrikāņi, kas tie tādi mēs. Jebkuri šādi rēķini nebūs mūsu labā, vienalga, vai mēs mērītu teritoriju, vēsturi, stabilitāti vai, kas bieži vien vissvarīgākais, apņēmību, pašcieņu un principialitāti.
Man nešķiet svarīgi sākt izvērtēt pašas Kristīnes Misānes vainu visā notikušajā, - protams, ka ar viņas muļķīgo iekrišanu uz robežas var līdzināties tikai visa aizvadītā gada laikā vērojamā juridiskā mētāšanās, pirms dažām nedēļām beidzot ķeroties pie pēdējā salmiņa – sabiedrības iesaistīšanas. Katram tā var gadīties, tik tiešām katram.
Man nešķiet arī svarīgi iesaistīties diskusijā – vajag vai nevajag Latvijas amatpersonām vispār aizstāvēt savus pilsoņus, ja tie iesaistīti apšaubāmās darbībās. Ar „moderno vērtību nesēju” nozombētiem ļautiņiem strīdēties bezjēdzīgi, savukārt pasaulē pēdējos gadu tūkstošos nekas nav mainījies – respektē un ciena tos, kuri nepamet savējos, lai kādi arī šie nebūtu. Un arī parastiem cilvēkiem ķerties pie petīcijām, kuras adresētas kaut pašam nelabajam, ir normāla lieta - ja sava vara negrib palīdzēt, tad tā, iespējams, nemaz nav savējā.
Bet vienu lietu gan ir būtiski ņemt vērā. Šajā lietā ir divi pilnīgi viennozīmīgi vainīgi cilvēki – un nevis pēc likuma burta vai gara, bet gan pēc būtības.
Viens ir prokurors Kaspars Kalniņš, kuram bija nospļauties par to, kas notiek ar konkrētu Latvijas pilsoni, un kurš neizmantoja absolūti likumīgu iespēju pasargāt viņu no Dienvidāfrikas cietuma ellītes.
Savukārt otrs ir ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, kuram viņa iespaidīgo algu nodokļu maksātāji samet tāpēc, lai viņš izmantotu savu amatu tiesiskuma un nevis tikai plika likuma burta vārdā. Bet viņš to nedara.
Ja šie cilvēki nevis kaut kādu sadomātu iemeslu, bet tieši Kristīnes Misānes lietas dēļ neizlidos no amatiem un ja vispār Latvijas ierēdņus un tiesībsargāšanas iestāžu darbiniekus nesāks kaut vai primitīvi mest ārā no darba ne tikai par to, ko viņi ir izdarījuši nepareizi, bet arī par to, ko viņi nav izdarījuši, - nekas nemainīsies, un nākamā Kristīnes Misānes lieta būs tikai neilga laika jautājums.
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
