Iesaki rakstu: 
Tagad jau ir pavisam skaidrs, ka tāds, jau trešais, drīz sāksies. Tauru skaņās viļņojas gaiss... Kurā brīdī un kur tieši sāksies, visticamāk, noteiks akls gadījums. Nejauši izšauta lode vai, drīzāk, raķete.
Es nevienu nebaidu, jo pats baidos. Mums, iespējamās piefrontes vai tomēr frontes zonā dzīvojot, ir jāsamierinās un ikdienā jārēķinās ar šādu likteņa nepielūdzamību. Vēl, protams, varam egoistiski lūgt Dievu, lai karš tomēr aizsāktos kaut kur tālāk no mums, nevis, piemēram, Suvalku koridorā.
Latvijai tas būtu pārāk postošs naivums – cerēt, ka lielvalstis, tajās ieskaitot arī Eiropas Savienību, tomēr vienosies nepieļaut ļaunāko. Nē, to vadītājiem jau ir pavisam citi plāni. Cita starpā no šādām cerībām brīdināja demonstratīvi kareivīgā retorika Ziemeļatlantijas alianses jubilejas samitā Vašingtonā.
Jā, šodien arī demokrātiskie līderi nemaz neslēpj, ka viņiem “nagi niez” ar militāru spēku sagraut savus izaicinātājus. Ziniet, apnicis ar viņiem ucināties, apriebies vēlētāju acīs būt lamzakiem ar sasietām rokām... Kara kārdinājums, solot pārcirst visus globālās politikas samezglojumus, ir kļuvis pārāk liels. Ja arī pasaules politikā vēl palikušas kādas "miera dūjas", šos politiķus vai intelektuāļus ir paralizējis šoks, viņiem apzinoties savu nevarību jebko mainīt vai vispār ietekmēt.
Patlaban mēs kopā ar visu cilvēci tiekam atmesti pavisam dziļā pagātnē. Augustā pieminēsim, ja vien sanāks, Pirmā pasaules kara 110.gadskārtu. Tas kļuva par visa XX gadsimta vēstures noteicēju un vēl atbalsojas arī šodienā. Pat nākamā, daudz briesmīgākā pasaules asinspirts bija šī kara – un tā uzvarētāju lēmumu – rezultāts un turpinājums.
Varbūt pati biedējošākā vēstures paralēle šodien: arī toreiz grandiozā traģēdija sākās it kā pilnīgi nejauši. Nevienam Eiropā, kas tad piedzīvoja ekonomikas un starptautiskās tirdzniecības uzplaukumu, nebija vajadzīgs karš. Tas vispār šķita kaut kāds XIX gadsimta barbarisms, kam vieta vairs ir vienīgi tālās kolonijās vai citās "pasaules pažobelēs".
Tomēr atentāts Sarajevā iekustināja lavīnu, ko nespēja apturēt nekādi lielvalstu diplomātu kopējie pūliņi. Pēkšņi eksplodēja viss ilgi krātais ļaunums, kas valstu attiecībās bija nemanāmi gruzdējis gadu desmitiem, liekot ārēji tik civilizētām un kulturālām Eiropas tautām četrus gadus censties vienai otru iznīcināt.
Par to, kā sākās un kāpēc nebija apturams Pirmais pasaules karš, ir daudz pētīts un rakstīts. Vispārliecinošākais vēstījums, manuprāt, ir atrodams hrestomātiskajā amerikāņu vēsturnieces Barbaras Tahmanes grāmatā "Augusta lielgabali" (diemžēl nav tulkota latviski). Izlasot ar Pulicera prēmiju 1962.gadā apbalvoto meistardarbu, Džons Kenedijs izvēlējās neturpināt Karību krīzi, izvairoties no kara starp divām kodolvarām.
Diemžēl šodien lasītājam Tahmanes grāmata sniedz skaidrojumu, kāpēc trešais pasaules karš kļuvis neizbēgams. Tas, ka šodien armiju varenība nav tik ļoti piesaistīta dzelzceļa pārvadājumu efektivitātei, ir otršķirīgi. Jo vēlme par katru cenu apsteigt pretinieku, pirms viņš apsteidzis tevi, joprojām valda pār politiķu un militāristu prātiem.
Pieļauju, ka varbūt kādam tomēr būs par grūtu izlasīt kaut dažas "Augusta lielgabalu" sākuma nodaļas. Šajā laikmetā tas vairs nav nekas īpašs vai pat izzobojams. Tāpēc interneta dzīlēs (piemēram, šeit) atradīsies ļoti vērtīgs Tahmanes grāmatas audiovizuālais aizstājējs – britu dokumentālais miniseriāls “37 dienas”, kas vēsta par prominento Eiropas diplomātu nespēju novērst karu. Agrāk to demonstrēja arī “Viasat History”.
Tāpēc par to, ko mēs, Latvijā dzīvojošie, tagad varam savā labā darīt, patiesībā viss jau ticis pateikts: sagādāt savu 72 stundu somu; īpaši lauciniekiem – parūpēties par papildu iespējām izdzīvošanai; laikus veidot solidārus pašpalīdzības tīklus utt. Nacionālo bruņoto spēku ļaudis visu to mums stāsta ne pirmo dienu. Es, būdams civilists, varu tikai viņu padomus bez apšaubīšanas likt lietā.
Jo tad, “Tornī sargs kad trauksmi sauks”, mēs varēsim paļauties tikai uz sevi, tuviniekiem, draugiem un labiem kaimiņiem. Nevis uz apjukušo varu Rīgā vai Briselē.
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
