Ja paši negribat būt neatkarīgi no Krievijas gāzes, mēs jūs piespiedīsim
Artūrs Toms Plešs*03.03.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Krievijas izvērstais karš pret Ukrainu un agresīvā retorika pret Eiropu acumirklī uzjundīja nebijušu emociju jūru. Solidarizējoties ar Ukrainas tautu un pretojoties Putina agresijai, arī Latviju – tāpat kā visu demokrātisko un civilizēto pasauli – pāršalcis vienotības vilnis. Notiek skaļi protesti, organizēti simboliski un sirsnīgi koncerti, boikotēti sporta pasākumi, un nepieredzētā ātrumā Rietumvalstis vienojušās par humanitāru, finansiālu un militāru palīdzību nācijai, kas nonākusi nelaimē.
Šobrīd mēs atkal un atkal novērtējam to, ka esam pilntiesīga Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts un ka dodamies rietumnieciskajā attīstības virzienā. Taču vienlaikus izskan arī bažas par saikni, kas vēsturiski ir turējusi Latviju zināmā atkarībā no Krievijas. Par gāzi, ko pērkam no Krievijas. Ilgus gadus esam runājuši par šīs atkarības mazināšanu, taču nu pienācis brīdis šo atkarību izbeigt. Turklāt visdrošākajā un ilgtspējīgākajā veidā, būtiski kāpinot atjaunojamo energoresursu jaudas.
Runājot par enerģētikas sektoru, ir jāmin četras būtiskas lietas. Pirmkārt, Latvija pati var saražot vidēji 70% no mums vajadzīgās elektroenerģijas. Pārējo varam iepirkt biržā "NordPool" par tirgus cenu, kas gan ir visai svārstīga, kā arī no tā sauktajām. "trešajām valstīm". Piemēram, 2021. gada nogalē "NordPool" cena dažādu iemeslu dēļ sasniedza vēsturiski augstāko līmeni pēdējo gadu laikā. Otrkārt, Latvijai ir jāsaražo arī siltumenerģija – mūsu mājokļu apkurē izmantojam gan šķeldu, gan elektroenerģiju, gan arī dabasgāzi, ko pērkam Krievijā.
Pamatā gāzes patēriņš ir saistīts ar lielāko Latvijas pilsētu centralizēto siltumapgādi. Kopā ar siltumu tiek ražota arī elektroenerģija, kas šodien ir būtiska daļa mūsu energobilancē. Treškārt, privātmāju apkurē aizvien vairāk parādās t.s. atjaunojamo energoresursu izmantošana, piemēram, uzstādot saules baterijas, vēja ģeneratorus, granulu un šķeldas apkures katlus. Un ceturtā lieta, kas ir vienlīdz svarīga iepriekš minētajām, jo palīdz samazināt mūsu rēķinus, ir enerģijas patēriņa samazināšana, nosiltinot mājokli un pārejot uz efektīvākiem apkures risinājumiem.
Visi četri minētie virzieni tiek ņemti vērā, plānojot mūsu turpmāko rīcību, lai pārtrauktu ieilgušo Latvijas atkarību no Krievijas dabasgāzes.
Ko esam paveikuši un ko varam vairāk?
Valdībā tika atbalstīta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) programma par atbalstu atjaunojamo energoresursu izmantošanai ar mērķi vienlaikus gan samazināt siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas, gan mūsu atkarību no gāzes. Tātad stiprinām savu enerģētisko neatkarību un kļūstam vēl "zaļāki" enerģijas ražošanā, kas ir viens no kopīgajiem Eiropas mērķiem klimata neitralitātes kontekstā. Mājsaimniecības varēs saņemt atbalstu koksnes biomasas apkures katlu iegādei, kas piemēroti granulu kurināmajam; siltumsūkņu (gaiss, ūdens, zeme), saules kolektoru, saules paneļu un vēja ģeneratoru iegādei, kā arī lai pieslēgtos centralizētajai siltumapgādes sistēmai.
Tas nozīmē, ka, pārejot no fosilā kurināmā uz atjaunojamo vai arī uzstādot šāda enerģijas ražošanas avotu no jauna (piemēram, saules paneļi kļūst par papildu enerģijas avotu, kas ilgtermiņā samazina rēķinu par elektrību), varēs saņemt atbalstu no valsts. Vienam projektam pieejamais atbalsts būs līdz 15 tūkstošiem eiro. Maksimālais atbalsta apmērs plānots 70% apmērā, proti, vismaz 30% no izmaksām jāsedz projekta pieteicējam pašam. Kopumā šim mērķim atvēlēti 20 miljoni eiro.
Jāuzsver, ka minētā iecere risina vienu no iepriekš minētajiem aspektiem, taču paralēli valdība domā arī par citiem risinājumiem. Tā valdība jau devusi zaļo gaismu Ekonomikas ministrijas izstrādātajam piedāvājumam, lai uzņēmumi "Latvenergo" un "Latvijas Valsts meži" strādātu pie apjomīga vēju parka projekta, kura jauda spēs jūtami papildināt Latvijas un Baltijas energobilanci un stabilizēt cenas.
VARAM šobrīd izstrādā piedāvājumu, lai būtiski samazinātu administratīvos šķēršļus un saīsinātu procedūras jaunu vēja parku attīstībai. Tas ļaus daudz īsākā termiņā attīstīt nozīmīgas jaudas, tādējādi vēl vairāk iecementējot mūsu enerģētisko neatkarību. Šeit būtiski pieminēt, ka pie jaunu jaudu izveides strādā arī mūsu kaimiņi, kas attiecībā uz elektroenerģijas cenu ļaus panākt reģionālu efektu,—atvērta tirgus apstākļos cena aug tad, ja pieprasījums būtiski pārsniedz piedāvājumu.
Nozīmīgs jautājums, kas jārisina jau tuvākajā laikā, ir lielāko Latvijas pilsētu siltumapgāde, izmantojot, piemēram, vietējo šķeldu, nevis Krievijas gāzi. Liepājas piemērs rāda, ka lielai pilsētai ir iespējams dažu mēnešu laikā nozīmīgi samazināt dabasgāzes patēriņu, uzstādot šķeldas katlumājas. Šāds ceļš būtu jāiet arī Latvijas lielākajām pilsētām – Rīgai, Daugavpilij, Rēzeknei, jo Krievija ir pierādījusi, ka tā nav uzticams resursu piegādes partneris. Protams, šis ir papildu arguments pašam būtiskākajam: Latvija gluži vienkārši nedrīkst pirkt gāzi no agresora.
Jāsaprot, ka no gāzes atteikties pavisam tuvāko gadu laiku nebūs iespējams, jo pilnībā paļauties uz atjaunojamiem resursiem nevaram mainīgu laika apstākļu dēļ (šis jautājums ir saistīts ar elektrības "uzkrāšanas" tehnoloģiskajām iespējām). Latvija jau ir uzsākusi veiksmīgas sarunas ar partneriem par to, lai mēs tuvākajā laikā un papildu apjomā varētu saņemt sašķidrināto gāzi, kas ceļos līdz Klaipēdas terminālim, no kura tālāk tā nonāks mūsu Inčukalna gāzes krātuvē (šī ir gāze, ko sašķidrinātā veidā var piegādāt ar kuģiem, nepērkot gāzi no Krievijas).
Pēdējā mēneša notikumi ir spilgti parādījuši, ka ģeopolitiskas norises ir tiešā veidā saistītas ar mūsu tautsaimniecības attīstību un enerģētisko neatkarību, kas ir viens no Baltijas valstu drošības faktoriem arī plašākā izpratnē. Jo ilgāk paliksim atkarīgi no agresīva un neprognozējama kaimiņa, jo lielāka būs iespēja, ka šī "svira" tiks izmantota, lai mūs vājinātu.
Atteikšanās no Krievijas gāzes nebūs lēts un ātrs risinājums, taču esmu pārliecināts, ka mums pieejamie resursi apvienojumā ar šodienas tehnoloģiskajām iespējām, nodrošinās Latviju ar drošu un visādā ziņā tīru enerģiju. Uz spēles likta Latvijas ekonomikas veiktspēja, attīstība un konkurētspēja, taču, kas vēl būtiskāk, tas ir stāsts par mūsu neatkarību un drošību.
* vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs
Seko mums 
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
