Ja pašreizējā vara negrib vai nevar darboties Latvijas tautas interesēs – tā ir jāmaina
Egils Helmanis11.08.2025.
Komentāri (60)
Iesaki rakstu: 
Zināmu apsvērumu dēļ nevarēju apmeklēt represēto salidojumu šodien Ikšķilē. Tāpēc sava tēva likteņbiedrus uzrunāju attālināti ar vēstules starpniecību.
Labdien, godātie klātesošie!
Dažādu apstākļu dēļ šoreiz sveicu jūs, neesot klātienē, bet ceru ikvienu no jums sastapt atkal nākamajā gadā. Man tas ir pagodinājums, kad varu būt blakus cilvēkiem, kas ir dzīvs apliecinājums mūsu tautas izturībai un pretestības garam.
Tieši šīs abas īpašības mums šodien nepieciešams izkopt un pavairot mūsu valstī un tautā. Tā nav “standarta” frāze un patriotiska lirika, – tā ir absolūta nepieciešamība, ja vēlamies nosargāt Latviju no tiem apdraudējumiem, kas šodien kā negaisa mākoņi savilkušies Austrumu pamalē.
Tomēr – saliekt var tikai to, kas liecas. Tāpēc ir sāpīgi vērot nevērību un vieglprātību, ar kādu joprojām mūsu valstī valdošie darbojas ap drošības un aizsardzības jautājumiem.
Izrādās, ka ar ceturto pilna mēroga kara gadu Ukrainā ir par maz, lai tiktu pieņemti drosmīgi lēmumi un veikti neatliekami darbi valsts stiprināšanai.
Mums joprojām ik dienas Latvijas Austrumu robežu brīvi šķērso preču un izejvielu kravas, ik dienu simtiem krievijas pilsoņu ierodas Latvijā vai šķērso to. Mūsu dzelzceļa informatīvās sistēmas joprojām saslēgtas ar dzelzceļa kontroles centriem maskavā.
Vārdos tiek daudz runāts par atbalstu Ukrainai, bet reālie darbi un bezdarbība liek uzdot jautājumus, uz kuriem iespējamas tikai nepatīkamas atbildes.
Mēs gausi atbrīvojamies no padomju mantojuma. Ir novākta lielākā daļa okupācijas laika pieminekļu, bet mēs joprojām kautrējamies un baidāmies skaidri un nepārprotami paust valstisku un latvisku ideoloģiju un mūsu pamatvērtības.
Uzvaras parks Rīgā, kas jau pagājušā gadsimta divdesmitajos gados bija iecerēts mūsu uzvaru un patriotisma godināšanai, pēc dzelzsbetona kauna staba krišanas nav ieguvis nekā no Latvijas valstij svarīgā.
Tā būtu īstā vieta, kur godināt visu gadsimtu un jo īpaši divdesmitā gadsimta mūsu cīnītājus, pretestības kustības dalībniekus, karotājus.
Savas valsts izcilāko cilvēku un notikumu iemūžināšana atceres vietās un monumentos ir sevi cienošas nācijas pazīme. Briti tam veltījuši īpašu laukumu pie parlamenta ēkas, kā arī neskaitāmas citas vietas savā galvaspilsētā, amerikāņi izveidojuši monumentus visu karu ASV karavīriem Vašingtonā, pie Baltā nama.
Tomēr vienīgā fundamentālā būve Uzvaras parkā šobrīd ir panorāmas rats. Zināmā mērā – simboliski, kā visa mūsu valdošo pēdējo gadu politika. Iluzors pacēlums, lai pēc mirkļa jau atkal nonāktu turpat lejā.
Mana lielākā vēlēšanās ir, lai nekad mūsu tautas vēsturē vairs nebūtu jādibina neviena represēto apvienība.
Mums jāmācās gan no savas, gan citu pieredzes. Nedrīkstam pieļaut liktenīgas kļūdas. Pavirša attieksme pret aizsardzību, kolaboracionisma pieņemšana par normu, piekāpšanās nacionālo interešu jautājumos ir jāizskauž saknē!
Ja pašreizējā vara negrib vai nevar darboties Latvijas tautas interesēs – tā ir jāmaina.
Likme ir mūsu nākamās paaudzes un valsts nākotne!
Dievs, svētī Latviju!
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
