Ja Pavļuts var būt veselības ministrs, kāpēc lai „Latvijas valsts mežus” nevarētu vadīt nevis mežkopis vai kokapstrādes inženieris, bet FKTK bijušais vadītājs ar sociālo zinātņu izglītību

Mani uz piketu aicināja Valdis Keris. Profesoru, neiroķirurgu Valdi Keri es pazīstu ļoti sen, gadus četrdesmit piecus vismaz. Esam kopā sportojuši, piedalījušies studentu celtnieku vienībā, bet vēlāk rosījušies pie viena operāciju galda – viņš kā neiroķirurgs, es kā anesteziologs. Man ir nācies lasīt un rediģēt profesora rakstus, klausīties viņa lekcijas un strīdēties par slimnieka ārstēšanas taktiku reanimācijas nodaļā. Vārdu sakot – profesors Valdis Keris manā vērtību skalā vairāk iederas kā neiroķirurgs vai neirologs, nevis arodbiedrību līderis, un es neko ļaunu nesaklausīju viņa uzvedinošajā jautājumā – vai es kādas partijas sarakstā piedalīšos Saeimas vēlēšanās. Es teicu – „noteikti JĀ, tiklīdz būšu sasniedzis pensijas vecumu un pietiekamu sklerozi”. Noskaidrojis, ka vismaz 14. Saeimas vēlēšanu dienā pensijas vecumu es vēl sasniedzis nebūšu, profesors  Valdis Keris mani ierakstīja runātāju sarakstos iepriekšminētajā piketā pie Veselības ministrijas ēkas, kuru rotā uzraksts „Tītariņš”.

Piketā nebiju  piedalījies gadus trīs. Pārsteidzošākais bija policisti – kaut policistu skaits bija mazāks par piketa dalībnieku skaitu, viņu tērpi piketu krāšņoja. Ja Latvijas televīzija apgalvo, ka piketā piedalījušies ap 500 veselības aprūpes darbinieku, tad vēl dažus simtus klausītāju bija atsūtījusi valsts un pašvaldību policija. Šķiet, policisti bija sanākuši, lai sargātu piketētājus no dusmīgiem politiķiem vai ierēdņiem. 

Tieši pēc manas uzrunas pie ministrijas ēkas (nu nebija mana runa nekāda oratormākslas pērle, drīzāk jau kompilācija no maniem rakstiem) no ēkas  ar nosaukumu „Tītariņš” iznāca nevis ministrs Pavļuts, bet valsts sekretāre Indra Dreika, divās minūtēs zaudēja Valdim Kerim viedokļu apmaiņā pie mikrofona, bet klātesošajām televīzijas kamerām un radio mikrofoniem sastāstīja, cik daudz un labi pelna mediķi, proti, šie pelnot daudz vairāk par arodbiedrības uzstādītajām prasībām. Latvijas Radio viņa pastāstīja, ka mediķu faktiskās algas ir ievērojami augušas un pārsniedz tautsaimniecībā vidējos rādītājus – ārsta atalgojums šobrīd ir 3131 eiro vidēji mēnesī, māsām – 1866 eiro, bet ārstniecības un atbalsta personām – 1222 eiro.

Viss šis garais ievads bija rakstīts kā fons jautājumam un atbildei – kāpēc medicīnas darbiniekiem ir jāstreiko. 

Medicīnas darbinieki algas nopelna ar darbu 2–3 darba vietās, dežūrām un Covid–19 piemaksu 

Man nav precīzu datu –  cik Latvijā nopelna ārsts, medicīnas māsa, NMPD ārsta palīgs un autotransporta vadītājs, fizioterapeits, radiogrāferis vai māsas palīgs, ko tautā joprojām sauc par sanitāru. Arī ministrijā datu nav – ministrija ir informēta par algām Universitātes klīniskajās slimnīcās, psihoneiroloģiskajās slimnīcās un vēl atsevišķās valsts institūcijās. Ministrija pat nenojauš, kā algas nodrošina reģionālās un novadu slimnīcas, privātās ārstniecības iestādes un ģimenes ārstu prakses. Man bija iespēja skatīt un pētīt ministrijas valsts sekretāra vietnieka Borisa Kņigina piedāvātās darba samaksas pieauguma tabulas, kurās apmaldījās ne tikai jebkurš interesents, bet arī pats tabulu autors.  

Pēdējā nedēļā esmu lasījis vismaz desmit publikācijas par medicīnas darbinieku darba samaksu, un šajos rakstos minētie skaitļi ir ļoti atšķirīgi. Ministrs, ierēdņi un angažēti žurnālisti runā par vidējo algu, kas esot augsta. Vidējais rādītājs šajā gadījumā ir tikpat nopietns skaitlis kā vidējā temperatūra slimnīcā. Pagājušonedēļ izskanēja, ka kāds ārsts saņemot 39 tūkstošus eiro mēnesī (netika nosaukts – kurš un kurā slimnīcā), viņš mazumiņu sastrādājot ar slodzi slimnīcā, bet vairumu no šīm naudiņām saņemot komercstruktūrās. Ministrijas aprēķini par vidējo algu ir tikpat precīzi, kā nacionālajā aviokompānijā „airBaltic”, kur saskaita valdes priekšsēdētāja Martina Gausa algu ar krāvēja algu un izdala ar divi.

Diemžēl nekādu skaidrību par medicīnas darbinieku algu, bet īpaši – par saskaitāmajiem – piemaksām, dežūrām, virsstundām, pedagoģisko darbu utt., no kā šī alga (ministrijas izpratnē) rodas, nespēj sniegt arī Valsts ieņēmumu dienests. Patiesībā jebkura informācija, kas nāk no šīs iestādes, a priori ir neprecīza.  

Pārrunāju algas jautājumu ar saviem draugiem, un izrādījās, ka neviens no manis aptaujātajiem nestrādā tikai vienā konkrētā iestādē un nesaņem tikai vienu konkrētu algu par valstī noteiktajām darba stundām. Jāteic, ka aptauja nav korekta, jo vairums manu draugu ir ļaudis pirmspensijas vecumā – pieredzējuši, augstu novērtēti speciālisti – profesori, docētāji, nodaļu vadītāji. Un tomēr – viņi visi strādā ne tikai slimnīcā, bet arī kādā ambulatorā veselības centrā, māca studentus Rīgas Stradiņa universitātē, Latvijas Universitātē vai kādā medicīnas  koledžā, nedaudz nodarbojas ar pētniecību, bet, kas pārsteidzoši –  vēl joprojām reizi vai divas reizes mēnesī dežurē savā slimnīcā, Katastrofu medicīnas centrā un/vai arī kādā no reģionālajām slimnīcām.

Man radās pārliecība, ka lielais vairums Latvijas speciālistu strādā vismaz divas slodzes, bet Veselības ministrija ar Ieņēmumu dienesta gādību Excel tabulā liek visos darbos gūtos ienākumus kopā. Savukārt algu reformu veselības ministrija saprot kā iespēju aizliegt universitāšu slimnīcu ārstiem strādāt papildus ARSā, VC4, VCA un citās privātās medicīnas struktūrās. Atsaukšanās uz algu reformu ir blēdība, katrs ministrs pēdējo 8 gadu laikā ir centies radīt algu reformu, lai atliktu savu nespēju algas palielināt. Patiesībā darba likumdošana nepieļauj ministrijai veikt jebkādas kustības pašvaldību slimnīcās vai privātajās ambulatorajās iestādēs, un  vienīgais, ko no ministra prasa, ir pārskatīt tarifus. Savā darba dzīvē esmu redzējis jau vismaz desmit algu reformas, Pavļuts algu reformu vicinās kā karogu pirms vēlēšanām, bet pēc tām karogu nedaudz citās krāsās sāks vicināt nākamais ministrs, pie kam reformēšanai organizēs darba grupas, pļāpātuves un konferences. 

Kā Jūs pamanījāt, visā šajā uzskaitījumā es ilgi neminēju Covid–19 piemaksas, kas vēl šogad, pērn un aizpērn sastādīja lielu ienākumu daļu. 

Tas, ko šodien ministrija uzskata par lielu savu darba panākumu, patiesībā ir bumba ar laika degli – mēģinājumu novilkt līdz vēlēšanām Covid–19 pandēmijas šausmas ar piemaksām mediķiem, bet par laiku pēc vēlēšanām Veselības ministrija domā Skārletas toņkārtā – „par to es domāšu rīt” (“I can’t think about that right now. If I do, I’ll go crazy. I’ll think about that tomorrow.” – Scarlett O’Hara). 

Alga medicīnas darbiniekiem tiešām ir pacelta, tiesa, nesniedz līdzi inflācijas tempam. Bet streiks jau nav tikai par naudu

Tiešām, daudzi medicīnas darbinieki mazāk satraucas par algas pielikumu māsām, māsu palīgiem un tehniskajiem darbiniekiem, kas ir LVSADA organizētā streika galvenās prasības. 

Galvenā problēma ir nenoteiktība par nākotni. Veselības ministrijā neviens nevēlas saprast realitāti – medicīnas darbiniekiem algas ir paceltas, bet kāpums nesniedz inflācijas līmeni. Ja inflācija augs pašreizējā tempā, slimnīcām un ambulatorajām iestādēm ievērojami pieaugs izdevumi enerģijai, siltumam, medikamentiem, pacientu ēdināšanai, iekārtu amortizācijai un remontam, samazināsies algu fonds. 

Mediķi nojauš, saprot un novērtē situāciju, ka pēdējo četru gadu laikā Veselības ministrija ir pārvērsta par haosa aģentūru, kur ierēdņi pārstrādājas, nesaprotot – kāpēc, Veselības ministrija rada haotiskus dokumentus, haotisku politiku, haotisku nenoteiktību un stresu gan mediķiem, gan pacientiem. Šī aģentūra tiek visu laiku pastiprināta ar haosa filiālēm – vai tas būtu Veselības ministra birojs, kurā neviens pat nenojauš par veselību, vai tas būtu Vakcinācijas birojs ar zelta podiem, milzu algām un grūtībām sarēķināt – cik Latvijā ir iedzīvotāju un cik viņiem vajag vakcīnu.

Vienīgais panākums, kas tiešām ir padarīts PAR ministru vadībā, ir radītas labi apmaksātas padomes pie slimnīcām, proti, barotavas partijai pietuvinātiem cilvēkiem (protams, ar medicīnu nesaistītiem). Algas tiek palielinātas universitāšu slimnīcu padomēm un valdēm, no kurās mediķi ir izspiesti, bet pilnīgi kategoriska ir ministrijas iebilde palielināt algas māsu palīgiem un tehniskajiem darbiniekiem. 

Mediķi saprot, ka haoss ir, ka šis haoss nav aprēķināms naudaszīmēs. Un šajā haosā nav viegli definēt – kāpēc mediķi ministriju ierauga kā ienaidnieku, bet ministru – kā tītariņu.

Pirmais apstāklis ir pilnīgi haotiska likumdošana. Ārstniecības likums ir anahronisms, bezcerīgs mikslis no tā, kam būtu jābūt sabiedrības veselības, veselības saglabāšanas, profilakses, ārstniecības, rehabilitācijas, psihiskās veselības un citiem likumdošanas aktiem. Šis likums ir tik pretrunīgs, ka sajūsmina tikai advokātus, kuri var pēc vajadzības promotēt pacientu tiesības, ārstu pienākumus, veselības aprūpes sistēmu utt. 

Tā kā galvas likums ir sapuvis, bezcerīgs ir arī Ministru kabineta dokumentu klāsts. Būtiskais no tiem – Ministru kabineta noteikumi Nr. 555 „Veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas un samaksas kārtība”, grāmatas biezuma dokuments, ko rakstījuši dažādi speciālisti un nespeciālisti, daždažādā formā un stilā, bet ko kopumā diez vai kāds ir lasījis. Esmu centies to izlasīt – šādas grāmatas lasīšanai man nav atradies gana daudz brīva laika. Domāju, ka dokumentu nav izlasījusi valsts sekretāre, NVD direktors, nemaz nerunājot par Pavļutu vai Kariņu. Šis dokuments ir sastādīts tā, lai neviena manipulācija netiktu apmaksāta pilnībā ar speciālistu darbu, tehnikas amortizāciju, sterilizāciju, darba drošību utt., bet kopumā slimnīcas var izdzīvot. Kā tas iespējams? Maģija, ko pieļauj vēl viens – šiem 555. noteikumiem pakļauts dokuments – 184 lapaspušu garais Valsts apmaksājamo manipulāciju un to apmaksas nosacījumu saraksts.

Šoreiz varu likt roku uz sirds un apgalvot pie bikts – šo kompilāciju līdz šim ar sapratni no viena gala līdz otram nav izlasījis neviens. Piemēram izvēlēšos 100. numuru pēc kārtas sarakstā, kas vispār sastāv no 4527 numuriem. Tātad 100. numurs attiecas uz „vakcināciju un neatliekamo palīdzību” (manipulācijas 03004-03300), saucas „Ģipša gultas vai nakts trauka ķermenim izveidošana” un par to NVD ir gatavs maksāt 28 eiro 38 centus. Es neesmu savā praksē šo ģipša trauku redzējis, bet 19. gadsimtā tādi noteikti tika gatavoti. Princips – slimnīcas vadītājiem ir tiesības pavēstīt, ka no ģipša uztaisīts naktstrauks (jādomā, ka īslaicīgai lietošanai), bet naudu izmantot speciālistu apmaksai. Manuprāt, vārdi „vakcinācija un” ir būtiskais Pavļuta pienesums valsts apmaksājamo manipulāciju un to apmaksas nosacījumu sarakstā, pie kam šis pienesums ir bezjēdzīgs un liecina tikai par to, ka visos tekstos politiski bija jāiedabū jēdziens „vakcinācija”.  

Veselības vadības neprofesionalitāte un politiskā angažētība – ministram, ierēdņiem, struktūru vadītājiem un atsevišķu slimnīcu vadītājiem nav nojausmas par medicīnu vai veselības aprūpi

Nozīmīgs apstāklis, kas ārstiem, medicīnas māsām un citiem medicīnas profesionāļiem liek kāpt uz barikādēm, proti piedalīties streikā vai atbalstīt to, ir – vadības neprofesionalitāte un politiskā angažētība. 

Šobrīd Latvijas politiskajā dzīvē valda viduvējības. Nevis vienkārši viduvējības, bet viduvējības ar viduvēju izglītību, viduvējām zināšanām un viduvējām domāšanas spējām. Es nerunāšu par Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentāro sekretāru, kuram varbūt ir, bet varbūt arī nav vidējās izglītības, un kurš lepojas ar to, ka nav mācījies augstās skolās. Es tikai garāmejot pieminēšu to, ka „Latvijas valsts mežus” turpmāk vadīs nevis mežzinis, mežkopis vai kokapstrādes inženieris, bet Finanšu un kapitāla tirgus komisijas bijušais vadītājs Pēteris Putniņš ar sociālo zinātņu izglītību.

Esam jau pieraduši, ka ministri ir cilvēki bez nojausmas par jomu. Diemžēl medicīnā šie nejēgas izceļas ne tikai ar smadzeņu kapacitātes trūkumu, bet baidās no tā, ka viņu padotie un padomnieki varētu būt par viņiem gudrāki. Tādēļ pēdējos 8 gadus ministri par saviem padomniekiem, ierēdņiem, iestāžu vadītājiem liek tikai cilvēkus bez medicīniskas izglītības. 

Ministrijas politika balstās uz reklāmā saklausītu informāciju

Pavļutam ministrijā nav, kam paprasīt kaut nelielu konsultāciju par vīrusu, vēzi, holesterīnu, astmu. Viņš paļaujas uz kaut kur sagramstītu informāciju. Es ilgi mēģināju saprast – kas ir avots, no kā ministrija un ministrs smeļas informāciju. Izrādījās – reklāma. Tas notiek tā – zāļu kompānija ir izstrādājusi medikamentu, kas ir jauns solis kādas konkrētas slimības ārstēšanā. Speciālisti ir iemācījušies šo medikamentu lietot, šis medikaments ir labāks, izmaksu efektīvāks, tam ir mazāk blakņu, vārdu sakot, šis medikaments būtu plaši izmantojams, to vajadzētu iekļaut kopējā apmaksājamo medikamentu sarakstā. Ārsti aiziet pie savas slimnīcas vadītāja, kurš no medicīnas pārlieku neko nesaprot, aiziet uz NVD, kur starp simtiem finansistu un grāmatvežu atrodami daži pārstrādājušies kolēģi, aiziet uz Veselības ministriju, bet neviens viņus nedzird. Un tad pēkšņi – zāļu kompānija uzrunā Pavļutam draudzīgu sabiedrisko attiecību kompāniju, tā organizē reklāmas rullīti, rakstu par mirstošu (bez konkrētajām zālēm) slimnieku, iezīmē nelielu skandālu, un – Pavļuts veic vēlamās kustības. Tikai – šīs kustības nav sistēmiskas, tām piemīt gadījuma raksturs.  

Tieši tāpat – caur reklāmu, politiku, radio un televīziju virzās ārstu, medicīnas māsu, māsu palīgu jautājums. Pavļuts nolēmis, ka vismazākais ļaunums vēlēšanās ir māsu palīgi, tādēļ šiem nu gan algas necelsim. Rezultāts ir tāds, ka Latvijā katastrofāli trūkst māsu palīgu, bet māsas spiestas pārklāt gultas, tīrīt, ēdināt, izsniegt zāles, mērīt temperatūru. Līdz ar to māsu skaits Latvijā ir dramatiski nepietiekams, tieši medicīnas māsas ir visvairāk uz Rietumeiropu vervētā profesija. Šobrīd tieši medicīnas māsu Latvijā ir trīsreiz par maz. Ārsti spiesti darīt māsas darbu – mērīt asinsspiedienu, aizpildīt formulārus, veikt injekcijas. Tās māsas, kas palikušas un kļuvušas par speciālistēm, pārstrādājas,  strādā 2 vai 3 slodzes, izdeg vai tiek pārpirktas, jo laba māsa vajadzīga arī labāk apmaksātās medicīnas un medicīnai tuvu stāvošās jomās. 

Esmu gatavs 14. Saeimas vēlēšanās balsot par „AttīstībaiPAR” ar nelielu nosacījumu

Es pilnīgi noteikti esmu gatavs 14. Saeimas vēlēšanās balsot ar „AttīstībaiPAR” un ievilkt krustiņu Danielam Pavļutam, ja vien Daniels televīzijas kameru priekšā ar roku uz Bībeles apzvērētu, ka nekad vairs nemēģinās kļūt par veselības ministru. 

Tas taču nav daudz prasīts, Daniel? Tu ar kādas sabiedrisko attiecību aģentūras atbalstu rīt vai parīt tiksi „Rīta Panorāmā”. Paņem līdzi Bībeli un dod šo Latvijas medicīnai svētīgo solījumu. 

Diemžēl brīdī, kad biju uzrakstījis šos vārdus, ienāca mans kaimiņš – prominents enerģētiķis, kurš bija pieredzējis Daniela Pavļuta panākumus ekonomikas ministra krēslā laikposmā no 2011. līdz 2014. gadam – dalot OIK atļaujas, organizējot celtniecības politiku valstī, kas noveda pie Zolitūdes tirdzniecības centra sabrukšanas utt. Mans kaimiņš pieprasīja – lai Pavļuts līdzīgi apzvēr, ka nekad vairs nevadīs arī Ekonomikas ministriju. 

Novērtē šo rakstu: