Ja ticēt deklarācijai, Valsts dzelzceļa administrācijas direktors 2019. gadā pārticis no zila gaisa un vēl „no tumbočkas” izvilcis trīs tūkstošus
PIETIEK23.02.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ja ticēt datiem, ko Latvijas Valsts dzelzceļa administrācijas direktors Juris Iesalnieks ierakstījis savās publiski pieejamajās valsts amatpersonas deklarācijās, 2019. gadā viņš spējis ne tikai pārtikt no zila gaisa, bet arī „no tumbočkas” izvilkt apmēram trīs tūkstošus eiro.
J. Iesalnieka valsts amatpersonas deklarācija par 2018. gadu rāda, ka gada beigās viņam bijuši 37 584 eiro lieli uzkrājumi SEB bankā un PrivatBank. Papildus tam viņam bijušas 22 000 eiro lielas parādsaistības, un arī viņš pats aizdevis tādu pašu summu.
2019. gadu J. Iesalnieks jau beidzis ar krietni lielākiem uzkrājumiem tajās pašās bankās – kopā jau 50 609 eiro, tātad gada laikā tos palielinot par 13 025 eiro.
Tas būtu visnotaļ iespējami, jo savā pamata darba vietā – dzelzceļa administrācijā J. Iesalnieks gada laikā algā saņēmis 42 068 eiro, kas pēc nodokļu nomaksas būtu nepilni 29 tūkstoši eiro.
Vēl pieskaitot dažādus sīkākus papildienākumus, dzelzceļa administrācijas direktors gada laikā „uz rokas” saņēmis aptuveni 32 tūkstošus eiro – pilnīgi pietiekami, lai no šīs summas iztiktu un vēl 13 tūkstošus eiro noguldītu bankās.
Taču šie tomēr nav bijuši vienīgie J. Iesalnieka izdevumi, - viņš ir arī deklarējis, ka atmaksājis gadu iepriekš uzrādīto aizdevumu 22 000 eiro apmērā, un tas jau nozīmē, ka amatpersonas oficiālie izdevumi (22 000 + 13 000 = 35 000 eiro) pārsniedz viņa oficiāli deklarētos ienākumus (32 000 eiro) un aptuveni trīs tūkstoši eiro ir vienkārši izņemti „no tumbočkas”.
Tiesa, J. Iesalnieks ir deklarējis vēl vienu darījumu: viņš esot saņēmis daļu no gadu iepriekš deklarētā aizdevuma – 7000 eiro. Taču... kur šī nauda palikusi, nav zināms, jo kā ienākumu dzelzceļa administrācijas direktors to nav uzrādījis.
Ja pat pieņemtu, ka runa ir par vienkāršu aizmāršību vai deklarācijas aizpildīšanas īpatnību, un šos 7000 eiro tomēr ieskaitītu amatpersonas ienākumos, arī tad sanāktu, ka J. Iesalnieks ir spējis gadu nodzīvot ar aptuveni četriem tūkstošiem eiro vai vidēji 333 eiro mēnesī.
Tas, protams, būtu pietiekami pie spaidīgiem apstākļiem pieradušam cilvēkam, taču jāņem vērā, ka vēl pavisam nesen – 2017. gadā dzelzceļa administrācijas direktors, kā izriet no viņa deklarācijas, ir noslēdzis 7000 eiro vērtu zemes nomas līgumu ar norādi – apbūves vajadzībām. Kā saprotams, vēl arī apbūves izdevumi 333 eiro mēnesī nekādi nav ietilpināmi.
Seko mums 
Policijas nolaidība, nenovēršot vīrieša īstenotu jaunas sievietes vajāšanu, apdraudēšanu un galu galā – nonāvēšanu, ir atgriezusi publiskajā telpā jautājumu par Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – Stambulas konvencijas) ratifikāciju. Latvijas valdība šo konvenciju parakstīja jau 2016. gadā, tomēr šādai rīcībai ir tikai politisks, bet ne juridisks spēks. Lai konvencija taptu patiešām saistoša, nepieciešama parlamenta rīcība ratifikācijas veidā, kam jau septiņus gadus pietrūkst deputātu vairākuma.
Tas, protams, ir simboliski, ka Latvijas Saeima nolēmua vēlēt Latvijas prezidentu 31. maijā – Pasaules dienā bez tabakas (World No Tobacco Day).
Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcija uzskata, ka šajā saspringtajā ģeopolitiskajā situācijā, kāda valda pasaulē, nav īstais laiks, kad Latvija var ļauties eksperimentiem valsts prezidenta izvēlē, tāpēc balsojumā par valsts prezidentu deputāti atbalstīja ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, kuram ir visatbilstošākā pieredze un zināšanas šodienas apstākļiem.
Kurta Vonnegūta romānā "Kaķa šūpulis" var atrast Bokonona dziesmiņu, kas ir gana dziļdomīga: Žūpa, kas parkā uz soliņa dzied, Mednieks, kas tīģeru medībās iet, Ķīniešu zobārsts, Angļu karaliene Ir mezgliņi, ko viens pavediens sien. Smalks, smalks pavediens – Tik dažādi ļaudis, bet kamoliņš viens.
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
