Ja ticēt deklarācijai, Valsts dzelzceļa administrācijas direktors 2019. gadā pārticis no zila gaisa un vēl „no tumbočkas” izvilcis trīs tūkstošus
PIETIEK23.02.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ja ticēt datiem, ko Latvijas Valsts dzelzceļa administrācijas direktors Juris Iesalnieks ierakstījis savās publiski pieejamajās valsts amatpersonas deklarācijās, 2019. gadā viņš spējis ne tikai pārtikt no zila gaisa, bet arī „no tumbočkas” izvilkt apmēram trīs tūkstošus eiro.
J. Iesalnieka valsts amatpersonas deklarācija par 2018. gadu rāda, ka gada beigās viņam bijuši 37 584 eiro lieli uzkrājumi SEB bankā un PrivatBank. Papildus tam viņam bijušas 22 000 eiro lielas parādsaistības, un arī viņš pats aizdevis tādu pašu summu.
2019. gadu J. Iesalnieks jau beidzis ar krietni lielākiem uzkrājumiem tajās pašās bankās – kopā jau 50 609 eiro, tātad gada laikā tos palielinot par 13 025 eiro.
Tas būtu visnotaļ iespējami, jo savā pamata darba vietā – dzelzceļa administrācijā J. Iesalnieks gada laikā algā saņēmis 42 068 eiro, kas pēc nodokļu nomaksas būtu nepilni 29 tūkstoši eiro.
Vēl pieskaitot dažādus sīkākus papildienākumus, dzelzceļa administrācijas direktors gada laikā „uz rokas” saņēmis aptuveni 32 tūkstošus eiro – pilnīgi pietiekami, lai no šīs summas iztiktu un vēl 13 tūkstošus eiro noguldītu bankās.
Taču šie tomēr nav bijuši vienīgie J. Iesalnieka izdevumi, - viņš ir arī deklarējis, ka atmaksājis gadu iepriekš uzrādīto aizdevumu 22 000 eiro apmērā, un tas jau nozīmē, ka amatpersonas oficiālie izdevumi (22 000 + 13 000 = 35 000 eiro) pārsniedz viņa oficiāli deklarētos ienākumus (32 000 eiro) un aptuveni trīs tūkstoši eiro ir vienkārši izņemti „no tumbočkas”.
Tiesa, J. Iesalnieks ir deklarējis vēl vienu darījumu: viņš esot saņēmis daļu no gadu iepriekš deklarētā aizdevuma – 7000 eiro. Taču... kur šī nauda palikusi, nav zināms, jo kā ienākumu dzelzceļa administrācijas direktors to nav uzrādījis.
Ja pat pieņemtu, ka runa ir par vienkāršu aizmāršību vai deklarācijas aizpildīšanas īpatnību, un šos 7000 eiro tomēr ieskaitītu amatpersonas ienākumos, arī tad sanāktu, ka J. Iesalnieks ir spējis gadu nodzīvot ar aptuveni četriem tūkstošiem eiro vai vidēji 333 eiro mēnesī.
Tas, protams, būtu pietiekami pie spaidīgiem apstākļiem pieradušam cilvēkam, taču jāņem vērā, ka vēl pavisam nesen – 2017. gadā dzelzceļa administrācijas direktors, kā izriet no viņa deklarācijas, ir noslēdzis 7000 eiro vērtu zemes nomas līgumu ar norādi – apbūves vajadzībām. Kā saprotams, vēl arī apbūves izdevumi 333 eiro mēnesī nekādi nav ietilpināmi.
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
