Iesaki rakstu: 
Masveida imigrācija valstij kopumā nekādu ekonomisku pienesumu mūsdienās nedod, perspektīvu nerada. Attīstību nesola. Izstāstīšu, kas paver perspektīvu, kā uz to būtu jāskatās.
Atgādināšu galvenās tēzes, kuras nebeidz virpuļot soctīklos un politiskajā telpā par imigrāciju. Tādas ir divas.
Pirmā ir komunistiskā tēma. Progresīvie vēlas tautu sajaukšanos, veidot klasisko internacionāli, laimīgus cilvēkus, kuri ar apgarotām acīm raugās sarkanajos padebešos. Realitātē tas izpaužas kā neliels būsts demogrāfijai uz izvarošanas statistikas pieaguma fona un tad vēl kultūras bagātināšana dažādās brektiskās formās. Par gaumi nestrīdas - komuņakām, piemēram, patīk.
Nu un tad otrs redzējums ir no uzņēmēju puses. Nav, kas strādā! Taisnība ir, ja strādājam, kā ierasts, un atsevišķās nozarēs vismaz pagaidām pāriet uz ko citu ir faktiski neiespējami, strādāt maz kurš vairs vēlas, tāds arguments nav bez pamata.
Bet. No valsts un politikas viedokļa meklēt ekonomikas attīstības risinājumu darbaspēka ievešanā ir bezjēdzīgi. Neproduktīvi. Kāpēc? Tāpēc, ka tādas jēdzīgas darbaspēka rezerves Eiropas Savienībā vienkārši nav. Ir cilvēki, iebrauc visādi kultūras enričeri, bet tā nav rezerve darbaspēka kontekstā. Ja nav, tad nav, nomierinamies.
Un tas pat nav galvenais. Valsts mērogā mūsdienās nav tik svarīgi, cik daudz tev to strādnieku, cik liels tas ganāmpulks, bet - kādu pievienoto vērtību katrs var vidēji radīt. Un mākslīgais intelekts rada iespēju šo produktivitāti jau tagad būtiski (eksponenciāli) palielināt. Piemēram, jau tagad iespējams atlaist lielāko daļu ierēdņu un viņu vietā darbināt datoru. Un atbrīvojas daudz darbaroku, kuras var palīdzēt tur, kur pagaidām nepieciešams roku darbs.
Var skatīties vēl plašāk. Nākotnē ticami vinnēs tās valstis, kurās uz vienu cilvēku būs visvairāk “datorjaudu”. Tas līdzīgi kā rūpniecībā, kur augstāka robotizācijas pakāpe nozīmē lētāku produktu un augstākas algas robotu “pieskatītājiem”. Ekonomikas flagmaņi ir tās valstis, kur robotu skaits rūpnīcās uz vienu cilvēku ir vislielākais.
Un tieši tāpat “papīru darbos” strādājošiem produktivitāti nosaka “datorjaudu” lielums uz vienu strādājāšo. Jau tagad var aizvietot ar datoru lielāko daļu kouču, grāmatvežu, juristu, konsultantu, nemaz nerunājot par otrā līmeņa ofisa planktonu un instagrama meitenēm. Tie amati saglabājas vairāk iesakņojošos tradīciju dēļ, nu tur visādi “referenti”, kaut gan tādus vairs jau šodien objektīvi nevajag.
Lai tas viss būtu, viens no priekšnosacījumiem ir daudz un lēta enerģija. Šobrīd datu centri pamazām paliek par lielāko enerģijas tērētāju pasaulē. Mākslīgais intelekts patērē monstrozi daudz enerģijas, apetīte tikai aug. Tās valstis, kuras spēs nodrošināt “mākslīgās smadzenes” ar lētāko enerģiju, pārtikas ekvivalentu cilvēkiem vai robotu ekvivalentu fabrikās, tās arī attīstīsies straujāk. Un aizmirsīs par “darbaspēka trūkumu” dzīvu cilvēku kontekstā. Cilvēka nepieciešamība daudzās darbavietās pamazām izzūd.
Enerģētika vienmēr bijusi ekonomikas pamatā. Gan tad, kad tev bija jāatver un jākonkurē ar jaunu WC papīra vai datoru rūpnīcu, gan tagad, kad par pievienotās vērtības radītāju iezīmējas mākslīgais prāts. Ja turpināsim bakstīties šajā jomā, tad nekur tālu neaizbakstīsimies.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
