Jāni Reir, jūs pavisam kaunu esat zaudējis, ka muldat tā kā prātu pa*s?
Maija Pohodņeva, rakstniece07.11.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ja man kādu mēnesi nav ienākumu, jo honorārus par grāmatām un rakstiem nemaksā regulāri, tad man, pēc Reira domām, ir jāārstējas no atkarībām vai jāiziet sociālā korekcija?
Reir, Jūs mani personīgi pazemojāt! Esmu viena izaudzinājusi divus lieliskus dēlus, kuri mani atbalsta, lai varētu rakstīt, jo Jūs nespējat nodrošināt savas valsts pilsoņiem cienīgu dzīvi! Vienam no maniem bērniem ir maģistra grāds programmēšanā. Jums ir vismaz kāds priekšstats par to, cik patiesībā maksā izaudzināt un izskolot bērnus, lai katrs no viņiem runātu vismaz trīs valodās? Lai viņi nebūtu sociāli atstumti?
Labi, runāšu naudas izteiksmē, to varbūt saprotat. Iedomājieties, ko nozīmē iegādāties bērniem datorus kopš 1997.gada, tad nepārtraukti atjaunot tehniku, lai varētu visu turēt līmenī? Jā, es esmu s...a rakstniece, kura neprot pelnīt, lai arī uzrakstītas 7 grāmatas, publikācijas neskaitīšu, jo medijos darbojos kopš 1996.gada, bet tas Jums nedod tiesības vainot mani tajā, ka man ir atkarības vai esmu sociāli devianta, ja vispār zināt, ko šis vārds nozīmē.
Jums, dārgais, bijušais centīgais komjaunieti un darba pirmrindniek, komjaunatnes 20.kongresa deputāt, par kuru rakstīja slavinošus rakstus komunistu laiku avīzēs, šķiet, ka pat nav izpratne par elementārām lietām. Kur nu vēl par godu, cieņu, sapratni… Empātiju vai ģimeniskas tradīcijas vispār nepieminēšu.
Pirms pāris dienām uzrakstīju pasaku speciāli Jums, izlasījāt? Droši vien ka nē, bet cilvēki izlasīja. Daudzi, jo dalījās ar šo pasaku ap 470 reižu. Un, starp citu, apsveru iespēju vērsties tiesā par cieņas un goda aizskaršanu. Domāju, ka neesmu tāda vienīgā. Vienkārši un latviski: Jūs pavisam kaunu esat zaudējis, ka muldat tā kā prātu pa*s?
Pasaka Reira kungam
Ja jau esmu rakstniece, ienāca prātā uzrakstīt pasaku Reira kungam. Cerams, ka pasakas līmeni viņš vēl spēj sagremot.
...Iedomāsimies pasauli bez mākslas, radošuma, kultūras... Tu atnāc mājās no darba un vēlies izlasīt savam bērnam krāsainu grāmatiņu ar mīlīgiem zvēriņiem, bet tās nav, tu vēl atceries, ka bērnībā tev bija, bet tagad... Tev vispār mājās nav grāmatu, jo nav, kas raksta, visi strādā derīgu darbu.
Tu ieslēdz televizoru, gribi paskatīties filmu vai kādu koncetru, bet to nav, jo arī tā bija māksla. OK, tad lai iet ziņas... Jā, tās iet - uz ekrāna redzi ministriju preses relīzi, piemēram, no Patiesības ministrijas, Mīlestības ministrijas un Miera ministrijas. Nav nekādu video materiālu, fotogrāfiju, interviju...
To visu rada cilvēki. Labi, tā nav māksla, bet par to maksā honorāru kā par darbu, kas ir iztaisīts no nekā. Kā par radošu darbu.
Tu nospļaujies, jo lasīt ziņas no teksta, kas izgaismojas melnbaltā ekrānā, riebjas. Tu pieej pie datora un vēlies uzspēlēt kādu spēli, bet tās vairs neeksistē, jo datorspēļu varoņus zīmēja mākslinieki, bet scenārijus raksta, precīzāk, rakstīja, agrāk... nu tie, kuri arī prot rakstīt nevajadzīgās grāmatas. Tu pat vairs neatceries, kā tos "viņus" sauc, tikai zini, ka tie ir tādi liekēži, kuri negrib maksāt nodokļus.
Tavs vārdu krājums ir nabadzīgs, viss, ko zini - pārtikas produktu nosaukumi, daži medikamenti, vispirms jau antidepresanti, un to, kā cilvēks vairojas. Pēdējais ir palicis gandrīz vai vienīgā izklaide. Un veicas tiem, kuriem ir, ar ko. Tāda ir tava pasaule bez kultūras, mākslas, mūzikas... Tev ir tikai darbs, ēšana, gulēšana un, ja paveicas, vairošanās.
Bet ko tu daudz savairosies, ja visi ir vienādās pelēkās, funkcionālās drēbēs un nevar saprast, kas ir kas. Tev ir paveicies, jo tev ir bērns, kas vēl slikti runā arī četru gadu vecumā, bet dažkārt smejas, kad izķēpā savas kaciņas pa sienu, jo viņam nav rotaļlietu. Tās arī zīmēja un izgudroja, nu, tie paši...
Tu vari skatīties uz savas vairošanās rezultātu - arī izklaide. Cilvēkam jau daudz nevajag. Tu esi apmierināts ar dzīvi. Zini, ka jābūt, jo tev ir darbs, ēdiens, mājas un pienākums valsts priekšā, kas tevi baros, kad tu vairs neiesi uz darbu. Tu skatīsies sienā, jo cita nekā nebūs, un gaidīsi, kad tevi pabaros. Ar pārtikas produktiem, kuru nosaukumus tu vēl atceries. Tur klusēsi, jo runāt nebūs par ko...
Ar labu nakti, Reira kungs. Ar labu nakti, cienījamie pārējie! Saldu miedziņu...
P.S. Bērnībā vecāki man pirka grāmatas, veda uz teātri, muzejiem, izstādēm. Man nebija daudz rotaļlietu vai skaistas drēbes, bet bija, par ko domāt. Man bija labākās krāsas un papīrs, ko vien varēja nopirkt... Un privātskolotāji - mākslas akadēmijas studenti, jo vecāki cerēja, ka varēs no manis iztaisīt gleznotāju.
Nesanāca, jo izrādās, ka man patīk rakstīt. Taču iemācījos uzdot jautājumus un ievērot kaut ko mazliet vairāk par to, ko redz visi. Māksla un kultūra pamodināja manī cilvēku, kurš negrib atteikties no iespējas turpināt radīt. Un tās nolāpītās Orvela vienlīdzīgākās cūkas labāk lai paliek 1984... Tagad ir 2020... Vai ne, draugi?
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
