Iesaki rakstu: 
Daudziem negaidīti atvadoties no bijušā izmeklētāja, prokurora, virsprokurora, ģenerālprokurora, prezidenta padomnieka un SAB direktora, jāatsauc atmiņā galvenie notikumi un procesi, kādus Jānis Maizītis veicināja un kam pielika roku.
Padomju juridisko izglītību ieguvušais, LPSR prokuratūrā karjeru uzsākušais Jānis Maizītis par ģenerālprokuroru 2000. gadā tika ievēlēts no Cēsu virsprokurora amata — vai viņš bija politiska kompromisa figūra vai tiesu sistēmā ietekmīgā Andra Guļāna tīšuprāt virzīta pakļāvīga figūra, to tagad vairs nav iespējams droši pateikt.
Pirmo lielo stratēģisko lēmumu J. Maizītis pieņēma aptuveni gadu pēc savas iecelšanas ģenerālprokurora amatā. Vēl deviņdesmito beigās Drošības policijai bija izdevies arestēt ieroču kontrabandistus, kas bija legālajā apritē Latvijā sapirkuši pistoles un mēģināja tās jau nelikumīgi izvest un pārdot noziedzīgam grupējumam Igaunijā, bet izmeklēšanas gaitā atklājās vēl citi ieroču kontrabandas gadījumi, kad ar Latvijas dokumentiem granātmetēji, ložmetēji, munīcija un mīnmetēji no Polijas tika vesti uz Somāliju turienes jūras pirātu un islāma teroristu apgādei ar ieročiem.
2001. gadā Īpaši pilnvaroto prokuroru nodaļas priekšnieces v.i. Māra Usāne, kas “izmeklēja” šo lietu, pilnībā izbeidza procesu par ieroču kontrabandu caur Liepāju uz Somāliju, kaut gan shēmas galvenais organizators un dokumentu viltotājs no Latvijas puses bija arestēts un cietumā sniedza vaļsirdīgu atzīšanos. Amatā augstākais prokurors Jānis Maizītis atbalstīja šo lēmumu un visu “paslaucīja zem paklāja” — vainīgie tika atbrīvoti un nekad netika saukti tiesas priekšā.
Kontrabandas shēma nejauši atklājās ap 2008. gadu, kad viltotie dokumenti ieroču kontrabandas piesegšanai parādījās kā pielikumi vienā no ANO Drošības padomes ziņojumiem par Somāliju un tos demonstrēja Al Jazeera dokumentālajā filmā. Tieši šie notikumi un to “piesegšana” visaugstākajā Ģenerālprokuratūras līmenī, kurā kāds vietējais žurnālists beidzot sāka rakņāties, lai arī ar 15 gadu nobīdi, bija pamatā J. Maizīša nepārvēlēšanai uz trešo termiņu ģenerālprokurora amatā — žurnālists nepaslinkoja tiešā ceļā aizsūtīt visus starptautiskā līmeņa atklājumus simts eksemplāros visiem Saeimas deputātiem.
Desmit gadu laikā ģenerālprokurora amatā J. Maizīša laikā tika iedibinātas vairākas svarīgas tradīcijas. Pirmkārt, prokurori sāka sistemātiski vērsties nevis pret nodokļu nemaksātājiem, bet gan pret lielākajiem un sekmīgākajiem uzņēmumiem valstī, kas bija lielāko nodokļu maksātāju sarakstu līderi. Tādos uzņēmumos kā Ventspils nafta, Kālija parks, Ventbunkers utt. sākās kratīšanas, apķīlāšanas, to biznesa pārdales, veiktas ar prokuroru lēmumiem. Attiecīgie uzņēmumi no lielākajiem darba devējiem kļuvuši par nozares pastarīšiem.
Otrkārt, tieši J. Maizīša vadības laikā dažādus kriminālprocesus uzraugošie prokurori iedibināja tradīciju neaiztikt “pasūtījumu galdus”, kas sāka uzplaukt dažādās policijas, VID un KNAB nodaļās. Šo principu pagaidām paturējuši spēkā arī J. Maizīša pēcteči.
Trešā būtiskā iezīme — brīvu roku došana naudas mazgāšanas sektoram, tāpat vietējo iedzīvotāju apkrāpējiem un visādiem finanšu sektora blēžiem. Tikai pēdējos trijos gados šo ieilgušo problēmu sākuši risināt un arī tad tikai pēc ārvalstu partneru norādēm, ne tāpēc, ka būtu jāpilda Latvijas Republikas likumi, kas visu laiku aizlieguši šādus noziegumus.
Ilgi, gari un nerezultatīvi politiskie kriminālprocesi ir vēl viena J. Maizīša laiku tradīcija — vispirms iemēģinot roku ar t.s. “digitālās televīzijas” lietu (visi apsūdzētie pēc padsmit gadiem attaisnoti) un Aivara Lemberga apsūdzēšanu (pirmajā instancē attaisnots lielā daļā no epizožu skaita, apelācijas skatīšana sāksies janvārī), prokurori sekoja ar apsūdzībām Egilam Helmanim (pilnībā attaisnots pēc 11 gadu tiesāšanās) un dažādiem mazāk pazīstamiem vēlētiem politiskajiem līderiem.
J. Maizītis jau sen vairs nevada prokuratūru, bet šī tradīcija ir gājusi dziļumā — tagad šādi procesi notiek arī pret žurnālistiem un dažādu līmeņu opozīcijas partiju vai sabiedrisko organizāciju aktīvistiem.
Nonācis Satversmes Aizsardzības Biroja vadībā, J. Maizītis nekādā veidā neizmainīja šīs iestādes darbu — ja nu vienīgi SAB darbinieku izgaismošanās biznesa pārdales shēmās un aizdomīgu ārvalstnieku piesegšanas gadījumos kļuva tikai biežāka. J. Maizīša laikā SAB tāpat kā iepriekš izrāda sistemātisku nespēju tuvās kaimiņvalsts spiegu un aģentu notveršanā, toties sekmīgi “apgūst” valsts budžeta līdzekļus.
J. Maizītis mūsu atmiņās paliks kā pelēka, neizteiksmīga figūra, kas savas neizlēmības dēļ ielaida vairākas hroniskas sērgas prokuratūrā un specdienestos. Jāizsaka ne ar ko nepamatota cerība, ka pēc viņa nāves atradīsies kādi personiski pieraksti, dienasgrāmata vai kas tāds, kurā varēsim uzzināt ko vairāk par viņa motivāciju atļaut prokuroriem ignorēt tādus noziegumus kā starptautiska ieroču kontrabanda, naudas atmazgāšana, spiegošana utt., lai to vietā uzrādītu apsūdzības tautā populāriem, bet tobrīd valdošajām partijām nepatīkamiem cilvēkiem, kas pēc tam beidzas ar attaisnojošiem spriedumiem. Ne velti “Latvijas Avīzes” karikatūrists Gatis Šļūka vairākas reizes ilustrējis “korupcijas seju” kā “Maizīškukuli”.
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
