Iesaki rakstu: 
Daudziem negaidīti atvadoties no bijušā izmeklētāja, prokurora, virsprokurora, ģenerālprokurora, prezidenta padomnieka un SAB direktora, jāatsauc atmiņā galvenie notikumi un procesi, kādus Jānis Maizītis veicināja un kam pielika roku.
Padomju juridisko izglītību ieguvušais, LPSR prokuratūrā karjeru uzsākušais Jānis Maizītis par ģenerālprokuroru 2000. gadā tika ievēlēts no Cēsu virsprokurora amata — vai viņš bija politiska kompromisa figūra vai tiesu sistēmā ietekmīgā Andra Guļāna tīšuprāt virzīta pakļāvīga figūra, to tagad vairs nav iespējams droši pateikt.
Pirmo lielo stratēģisko lēmumu J. Maizītis pieņēma aptuveni gadu pēc savas iecelšanas ģenerālprokurora amatā. Vēl deviņdesmito beigās Drošības policijai bija izdevies arestēt ieroču kontrabandistus, kas bija legālajā apritē Latvijā sapirkuši pistoles un mēģināja tās jau nelikumīgi izvest un pārdot noziedzīgam grupējumam Igaunijā, bet izmeklēšanas gaitā atklājās vēl citi ieroču kontrabandas gadījumi, kad ar Latvijas dokumentiem granātmetēji, ložmetēji, munīcija un mīnmetēji no Polijas tika vesti uz Somāliju turienes jūras pirātu un islāma teroristu apgādei ar ieročiem.
2001. gadā Īpaši pilnvaroto prokuroru nodaļas priekšnieces v.i. Māra Usāne, kas “izmeklēja” šo lietu, pilnībā izbeidza procesu par ieroču kontrabandu caur Liepāju uz Somāliju, kaut gan shēmas galvenais organizators un dokumentu viltotājs no Latvijas puses bija arestēts un cietumā sniedza vaļsirdīgu atzīšanos. Amatā augstākais prokurors Jānis Maizītis atbalstīja šo lēmumu un visu “paslaucīja zem paklāja” — vainīgie tika atbrīvoti un nekad netika saukti tiesas priekšā.
Kontrabandas shēma nejauši atklājās ap 2008. gadu, kad viltotie dokumenti ieroču kontrabandas piesegšanai parādījās kā pielikumi vienā no ANO Drošības padomes ziņojumiem par Somāliju un tos demonstrēja Al Jazeera dokumentālajā filmā. Tieši šie notikumi un to “piesegšana” visaugstākajā Ģenerālprokuratūras līmenī, kurā kāds vietējais žurnālists beidzot sāka rakņāties, lai arī ar 15 gadu nobīdi, bija pamatā J. Maizīša nepārvēlēšanai uz trešo termiņu ģenerālprokurora amatā — žurnālists nepaslinkoja tiešā ceļā aizsūtīt visus starptautiskā līmeņa atklājumus simts eksemplāros visiem Saeimas deputātiem.
Desmit gadu laikā ģenerālprokurora amatā J. Maizīša laikā tika iedibinātas vairākas svarīgas tradīcijas. Pirmkārt, prokurori sāka sistemātiski vērsties nevis pret nodokļu nemaksātājiem, bet gan pret lielākajiem un sekmīgākajiem uzņēmumiem valstī, kas bija lielāko nodokļu maksātāju sarakstu līderi. Tādos uzņēmumos kā Ventspils nafta, Kālija parks, Ventbunkers utt. sākās kratīšanas, apķīlāšanas, to biznesa pārdales, veiktas ar prokuroru lēmumiem. Attiecīgie uzņēmumi no lielākajiem darba devējiem kļuvuši par nozares pastarīšiem.
Otrkārt, tieši J. Maizīša vadības laikā dažādus kriminālprocesus uzraugošie prokurori iedibināja tradīciju neaiztikt “pasūtījumu galdus”, kas sāka uzplaukt dažādās policijas, VID un KNAB nodaļās. Šo principu pagaidām paturējuši spēkā arī J. Maizīša pēcteči.
Trešā būtiskā iezīme — brīvu roku došana naudas mazgāšanas sektoram, tāpat vietējo iedzīvotāju apkrāpējiem un visādiem finanšu sektora blēžiem. Tikai pēdējos trijos gados šo ieilgušo problēmu sākuši risināt un arī tad tikai pēc ārvalstu partneru norādēm, ne tāpēc, ka būtu jāpilda Latvijas Republikas likumi, kas visu laiku aizlieguši šādus noziegumus.
Ilgi, gari un nerezultatīvi politiskie kriminālprocesi ir vēl viena J. Maizīša laiku tradīcija — vispirms iemēģinot roku ar t.s. “digitālās televīzijas” lietu (visi apsūdzētie pēc padsmit gadiem attaisnoti) un Aivara Lemberga apsūdzēšanu (pirmajā instancē attaisnots lielā daļā no epizožu skaita, apelācijas skatīšana sāksies janvārī), prokurori sekoja ar apsūdzībām Egilam Helmanim (pilnībā attaisnots pēc 11 gadu tiesāšanās) un dažādiem mazāk pazīstamiem vēlētiem politiskajiem līderiem.
J. Maizītis jau sen vairs nevada prokuratūru, bet šī tradīcija ir gājusi dziļumā — tagad šādi procesi notiek arī pret žurnālistiem un dažādu līmeņu opozīcijas partiju vai sabiedrisko organizāciju aktīvistiem.
Nonācis Satversmes Aizsardzības Biroja vadībā, J. Maizītis nekādā veidā neizmainīja šīs iestādes darbu — ja nu vienīgi SAB darbinieku izgaismošanās biznesa pārdales shēmās un aizdomīgu ārvalstnieku piesegšanas gadījumos kļuva tikai biežāka. J. Maizīša laikā SAB tāpat kā iepriekš izrāda sistemātisku nespēju tuvās kaimiņvalsts spiegu un aģentu notveršanā, toties sekmīgi “apgūst” valsts budžeta līdzekļus.
J. Maizītis mūsu atmiņās paliks kā pelēka, neizteiksmīga figūra, kas savas neizlēmības dēļ ielaida vairākas hroniskas sērgas prokuratūrā un specdienestos. Jāizsaka ne ar ko nepamatota cerība, ka pēc viņa nāves atradīsies kādi personiski pieraksti, dienasgrāmata vai kas tāds, kurā varēsim uzzināt ko vairāk par viņa motivāciju atļaut prokuroriem ignorēt tādus noziegumus kā starptautiska ieroču kontrabanda, naudas atmazgāšana, spiegošana utt., lai to vietā uzrādītu apsūdzības tautā populāriem, bet tobrīd valdošajām partijām nepatīkamiem cilvēkiem, kas pēc tam beidzas ar attaisnojošiem spriedumiem. Ne velti “Latvijas Avīzes” karikatūrists Gatis Šļūka vairākas reizes ilustrējis “korupcijas seju” kā “Maizīškukuli”.
Seko mums 
Dailes teātris ir virsotne! Es esmu gandarīts, ka Dailes teātris ir paveicis tik grandiozu darbu, ka jaunie aktieri savu izaugsmes perspektīvu saskata tieši mūsu teātrī.
Latvijas Republikas ģenerālprokurors Juris Stukāns publiski ir pārmetis Jēkabpilī nogalinātās sievietes advokātei nepietiekamu uzstājību, cenošoties nokļūt pieņemšanā pie ģenerālprokurora. Pēc tam, kad šis J.Stukāna izteikums izraisīja sašutumu, viņš sasauca preses konferenci un teica, ka esot pārprasts un "nekādas glupības nav sarunājis".
„Jauna sieviete matiem sārtiem
Pāri plūstošā nevainībā
Noliecas pāri gaišmatei
Un zemā, liegā balsī saka tai:
Dailes teātris, reaģējot uz plašsaziņas līdzekļos pārpublicēto Alvja Hermaņa ierakstu viņa privātajā Facebook kontā 6. jūnijā, vērš uzmanību uz to, ka šis ieraksts līdzās personiskiem apvainojumiem satur arī nepatiesu informāciju.
Lielais teātra biznesmenis Juris Žagars un viņa draugs vanabī Krišjānis Barons no Staļina prēmijas laureāta Smiļģa Dailes teātra var jau sākt gatavoties kārtējai lielajai tiesas prāvai.
Šoreiz izstāstīšu gandrīz pasaku. Ne gluži par meža zvēriem, bet par meža dīvainīšiem gan. Reiz kādā mežā, kurš sastāvēja no trim priedēm, bija apmaldījušās ļoti īpatnējas būtnes. Viņus vadīja fanātiska pārliecība par savu uzskatu nekļūdību, izredzētību un nesodāmību. Lielākajai daļai cilvēku viņu runas likās dīvainas un pat smieklīgas, jo viņi uzstāja, ka vīrietis drīkst precēt vīrieti, ka teikt patiesību ir naida runa, ka dzimums un tautība ir tikai sociāls konstrukts, izdomājums.
Partiju apvienības Jaunā Vienotība un partijas Vienotība valdes, kā arī Saeimā pārstāvētā frakcija vienbalsīgi atbalsta Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa iniciēto sarunu uzsākšanu par iespējamu koalīcijas paplašināšanu.
Kā tā varēja būt, ka no partijas "Jaunā konservatīvā partija" (vēlāk "Konservatīvie") par izglītības un zinātnes (!) ministru bija cilvēks, kas tagad savā socmediju kontā vicina varavīksnes karogu?
Partijas “Gods kalpot Rīgai” valde, kuras sastāvā esmu es un arī pašvaldības deputāti, pieprasām nekavējoties no Rīgas Rātsnama noņemt izkārto varavīksnes krāsu karogu, kas simbolizē atbalstu “PRAIDA” un “LGTB” kopienai. Šī karoga izkāršana neatbilst noteiktajiem normatīviem par valsts karogu izkāršanu pie sabiedriskām ēkām, un šis lēmums nav debatēts un atbalstīts kādā no Rīgas domes sēdēm.
Policijas nolaidība, nenovēršot vīrieša īstenotu jaunas sievietes vajāšanu, apdraudēšanu un galu galā – nonāvēšanu, ir atgriezusi publiskajā telpā jautājumu par Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – Stambulas konvencijas) ratifikāciju. Latvijas valdība šo konvenciju parakstīja jau 2016. gadā, tomēr šādai rīcībai ir tikai politisks, bet ne juridisks spēks. Lai konvencija taptu patiešām saistoša, nepieciešama parlamenta rīcība ratifikācijas veidā, kam jau septiņus gadus pietrūkst deputātu vairākuma.
