Iesaki rakstu: 
Daudziem negaidīti atvadoties no bijušā izmeklētāja, prokurora, virsprokurora, ģenerālprokurora, prezidenta padomnieka un SAB direktora, jāatsauc atmiņā galvenie notikumi un procesi, kādus Jānis Maizītis veicināja un kam pielika roku.
Padomju juridisko izglītību ieguvušais, LPSR prokuratūrā karjeru uzsākušais Jānis Maizītis par ģenerālprokuroru 2000. gadā tika ievēlēts no Cēsu virsprokurora amata — vai viņš bija politiska kompromisa figūra vai tiesu sistēmā ietekmīgā Andra Guļāna tīšuprāt virzīta pakļāvīga figūra, to tagad vairs nav iespējams droši pateikt.
Pirmo lielo stratēģisko lēmumu J. Maizītis pieņēma aptuveni gadu pēc savas iecelšanas ģenerālprokurora amatā. Vēl deviņdesmito beigās Drošības policijai bija izdevies arestēt ieroču kontrabandistus, kas bija legālajā apritē Latvijā sapirkuši pistoles un mēģināja tās jau nelikumīgi izvest un pārdot noziedzīgam grupējumam Igaunijā, bet izmeklēšanas gaitā atklājās vēl citi ieroču kontrabandas gadījumi, kad ar Latvijas dokumentiem granātmetēji, ložmetēji, munīcija un mīnmetēji no Polijas tika vesti uz Somāliju turienes jūras pirātu un islāma teroristu apgādei ar ieročiem.
2001. gadā Īpaši pilnvaroto prokuroru nodaļas priekšnieces v.i. Māra Usāne, kas “izmeklēja” šo lietu, pilnībā izbeidza procesu par ieroču kontrabandu caur Liepāju uz Somāliju, kaut gan shēmas galvenais organizators un dokumentu viltotājs no Latvijas puses bija arestēts un cietumā sniedza vaļsirdīgu atzīšanos. Amatā augstākais prokurors Jānis Maizītis atbalstīja šo lēmumu un visu “paslaucīja zem paklāja” — vainīgie tika atbrīvoti un nekad netika saukti tiesas priekšā.
Kontrabandas shēma nejauši atklājās ap 2008. gadu, kad viltotie dokumenti ieroču kontrabandas piesegšanai parādījās kā pielikumi vienā no ANO Drošības padomes ziņojumiem par Somāliju un tos demonstrēja Al Jazeera dokumentālajā filmā. Tieši šie notikumi un to “piesegšana” visaugstākajā Ģenerālprokuratūras līmenī, kurā kāds vietējais žurnālists beidzot sāka rakņāties, lai arī ar 15 gadu nobīdi, bija pamatā J. Maizīša nepārvēlēšanai uz trešo termiņu ģenerālprokurora amatā — žurnālists nepaslinkoja tiešā ceļā aizsūtīt visus starptautiskā līmeņa atklājumus simts eksemplāros visiem Saeimas deputātiem.
Desmit gadu laikā ģenerālprokurora amatā J. Maizīša laikā tika iedibinātas vairākas svarīgas tradīcijas. Pirmkārt, prokurori sāka sistemātiski vērsties nevis pret nodokļu nemaksātājiem, bet gan pret lielākajiem un sekmīgākajiem uzņēmumiem valstī, kas bija lielāko nodokļu maksātāju sarakstu līderi. Tādos uzņēmumos kā Ventspils nafta, Kālija parks, Ventbunkers utt. sākās kratīšanas, apķīlāšanas, to biznesa pārdales, veiktas ar prokuroru lēmumiem. Attiecīgie uzņēmumi no lielākajiem darba devējiem kļuvuši par nozares pastarīšiem.
Otrkārt, tieši J. Maizīša vadības laikā dažādus kriminālprocesus uzraugošie prokurori iedibināja tradīciju neaiztikt “pasūtījumu galdus”, kas sāka uzplaukt dažādās policijas, VID un KNAB nodaļās. Šo principu pagaidām paturējuši spēkā arī J. Maizīša pēcteči.
Trešā būtiskā iezīme — brīvu roku došana naudas mazgāšanas sektoram, tāpat vietējo iedzīvotāju apkrāpējiem un visādiem finanšu sektora blēžiem. Tikai pēdējos trijos gados šo ieilgušo problēmu sākuši risināt un arī tad tikai pēc ārvalstu partneru norādēm, ne tāpēc, ka būtu jāpilda Latvijas Republikas likumi, kas visu laiku aizlieguši šādus noziegumus.
Ilgi, gari un nerezultatīvi politiskie kriminālprocesi ir vēl viena J. Maizīša laiku tradīcija — vispirms iemēģinot roku ar t.s. “digitālās televīzijas” lietu (visi apsūdzētie pēc padsmit gadiem attaisnoti) un Aivara Lemberga apsūdzēšanu (pirmajā instancē attaisnots lielā daļā no epizožu skaita, apelācijas skatīšana sāksies janvārī), prokurori sekoja ar apsūdzībām Egilam Helmanim (pilnībā attaisnots pēc 11 gadu tiesāšanās) un dažādiem mazāk pazīstamiem vēlētiem politiskajiem līderiem.
J. Maizītis jau sen vairs nevada prokuratūru, bet šī tradīcija ir gājusi dziļumā — tagad šādi procesi notiek arī pret žurnālistiem un dažādu līmeņu opozīcijas partiju vai sabiedrisko organizāciju aktīvistiem.
Nonācis Satversmes Aizsardzības Biroja vadībā, J. Maizītis nekādā veidā neizmainīja šīs iestādes darbu — ja nu vienīgi SAB darbinieku izgaismošanās biznesa pārdales shēmās un aizdomīgu ārvalstnieku piesegšanas gadījumos kļuva tikai biežāka. J. Maizīša laikā SAB tāpat kā iepriekš izrāda sistemātisku nespēju tuvās kaimiņvalsts spiegu un aģentu notveršanā, toties sekmīgi “apgūst” valsts budžeta līdzekļus.
J. Maizītis mūsu atmiņās paliks kā pelēka, neizteiksmīga figūra, kas savas neizlēmības dēļ ielaida vairākas hroniskas sērgas prokuratūrā un specdienestos. Jāizsaka ne ar ko nepamatota cerība, ka pēc viņa nāves atradīsies kādi personiski pieraksti, dienasgrāmata vai kas tāds, kurā varēsim uzzināt ko vairāk par viņa motivāciju atļaut prokuroriem ignorēt tādus noziegumus kā starptautiska ieroču kontrabanda, naudas atmazgāšana, spiegošana utt., lai to vietā uzrādītu apsūdzības tautā populāriem, bet tobrīd valdošajām partijām nepatīkamiem cilvēkiem, kas pēc tam beidzas ar attaisnojošiem spriedumiem. Ne velti “Latvijas Avīzes” karikatūrists Gatis Šļūka vairākas reizes ilustrējis “korupcijas seju” kā “Maizīškukuli”.
Seko mums 
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
