Iesaki rakstu: 
Daudziem negaidīti atvadoties no bijušā izmeklētāja, prokurora, virsprokurora, ģenerālprokurora, prezidenta padomnieka un SAB direktora, jāatsauc atmiņā galvenie notikumi un procesi, kādus Jānis Maizītis veicināja un kam pielika roku.
Padomju juridisko izglītību ieguvušais, LPSR prokuratūrā karjeru uzsākušais Jānis Maizītis par ģenerālprokuroru 2000. gadā tika ievēlēts no Cēsu virsprokurora amata — vai viņš bija politiska kompromisa figūra vai tiesu sistēmā ietekmīgā Andra Guļāna tīšuprāt virzīta pakļāvīga figūra, to tagad vairs nav iespējams droši pateikt.
Pirmo lielo stratēģisko lēmumu J. Maizītis pieņēma aptuveni gadu pēc savas iecelšanas ģenerālprokurora amatā. Vēl deviņdesmito beigās Drošības policijai bija izdevies arestēt ieroču kontrabandistus, kas bija legālajā apritē Latvijā sapirkuši pistoles un mēģināja tās jau nelikumīgi izvest un pārdot noziedzīgam grupējumam Igaunijā, bet izmeklēšanas gaitā atklājās vēl citi ieroču kontrabandas gadījumi, kad ar Latvijas dokumentiem granātmetēji, ložmetēji, munīcija un mīnmetēji no Polijas tika vesti uz Somāliju turienes jūras pirātu un islāma teroristu apgādei ar ieročiem.
2001. gadā Īpaši pilnvaroto prokuroru nodaļas priekšnieces v.i. Māra Usāne, kas “izmeklēja” šo lietu, pilnībā izbeidza procesu par ieroču kontrabandu caur Liepāju uz Somāliju, kaut gan shēmas galvenais organizators un dokumentu viltotājs no Latvijas puses bija arestēts un cietumā sniedza vaļsirdīgu atzīšanos. Amatā augstākais prokurors Jānis Maizītis atbalstīja šo lēmumu un visu “paslaucīja zem paklāja” — vainīgie tika atbrīvoti un nekad netika saukti tiesas priekšā.
Kontrabandas shēma nejauši atklājās ap 2008. gadu, kad viltotie dokumenti ieroču kontrabandas piesegšanai parādījās kā pielikumi vienā no ANO Drošības padomes ziņojumiem par Somāliju un tos demonstrēja Al Jazeera dokumentālajā filmā. Tieši šie notikumi un to “piesegšana” visaugstākajā Ģenerālprokuratūras līmenī, kurā kāds vietējais žurnālists beidzot sāka rakņāties, lai arī ar 15 gadu nobīdi, bija pamatā J. Maizīša nepārvēlēšanai uz trešo termiņu ģenerālprokurora amatā — žurnālists nepaslinkoja tiešā ceļā aizsūtīt visus starptautiskā līmeņa atklājumus simts eksemplāros visiem Saeimas deputātiem.
Desmit gadu laikā ģenerālprokurora amatā J. Maizīša laikā tika iedibinātas vairākas svarīgas tradīcijas. Pirmkārt, prokurori sāka sistemātiski vērsties nevis pret nodokļu nemaksātājiem, bet gan pret lielākajiem un sekmīgākajiem uzņēmumiem valstī, kas bija lielāko nodokļu maksātāju sarakstu līderi. Tādos uzņēmumos kā Ventspils nafta, Kālija parks, Ventbunkers utt. sākās kratīšanas, apķīlāšanas, to biznesa pārdales, veiktas ar prokuroru lēmumiem. Attiecīgie uzņēmumi no lielākajiem darba devējiem kļuvuši par nozares pastarīšiem.
Otrkārt, tieši J. Maizīša vadības laikā dažādus kriminālprocesus uzraugošie prokurori iedibināja tradīciju neaiztikt “pasūtījumu galdus”, kas sāka uzplaukt dažādās policijas, VID un KNAB nodaļās. Šo principu pagaidām paturējuši spēkā arī J. Maizīša pēcteči.
Trešā būtiskā iezīme — brīvu roku došana naudas mazgāšanas sektoram, tāpat vietējo iedzīvotāju apkrāpējiem un visādiem finanšu sektora blēžiem. Tikai pēdējos trijos gados šo ieilgušo problēmu sākuši risināt un arī tad tikai pēc ārvalstu partneru norādēm, ne tāpēc, ka būtu jāpilda Latvijas Republikas likumi, kas visu laiku aizlieguši šādus noziegumus.
Ilgi, gari un nerezultatīvi politiskie kriminālprocesi ir vēl viena J. Maizīša laiku tradīcija — vispirms iemēģinot roku ar t.s. “digitālās televīzijas” lietu (visi apsūdzētie pēc padsmit gadiem attaisnoti) un Aivara Lemberga apsūdzēšanu (pirmajā instancē attaisnots lielā daļā no epizožu skaita, apelācijas skatīšana sāksies janvārī), prokurori sekoja ar apsūdzībām Egilam Helmanim (pilnībā attaisnots pēc 11 gadu tiesāšanās) un dažādiem mazāk pazīstamiem vēlētiem politiskajiem līderiem.
J. Maizītis jau sen vairs nevada prokuratūru, bet šī tradīcija ir gājusi dziļumā — tagad šādi procesi notiek arī pret žurnālistiem un dažādu līmeņu opozīcijas partiju vai sabiedrisko organizāciju aktīvistiem.
Nonācis Satversmes Aizsardzības Biroja vadībā, J. Maizītis nekādā veidā neizmainīja šīs iestādes darbu — ja nu vienīgi SAB darbinieku izgaismošanās biznesa pārdales shēmās un aizdomīgu ārvalstnieku piesegšanas gadījumos kļuva tikai biežāka. J. Maizīša laikā SAB tāpat kā iepriekš izrāda sistemātisku nespēju tuvās kaimiņvalsts spiegu un aģentu notveršanā, toties sekmīgi “apgūst” valsts budžeta līdzekļus.
J. Maizītis mūsu atmiņās paliks kā pelēka, neizteiksmīga figūra, kas savas neizlēmības dēļ ielaida vairākas hroniskas sērgas prokuratūrā un specdienestos. Jāizsaka ne ar ko nepamatota cerība, ka pēc viņa nāves atradīsies kādi personiski pieraksti, dienasgrāmata vai kas tāds, kurā varēsim uzzināt ko vairāk par viņa motivāciju atļaut prokuroriem ignorēt tādus noziegumus kā starptautiska ieroču kontrabanda, naudas atmazgāšana, spiegošana utt., lai to vietā uzrādītu apsūdzības tautā populāriem, bet tobrīd valdošajām partijām nepatīkamiem cilvēkiem, kas pēc tam beidzas ar attaisnojošiem spriedumiem. Ne velti “Latvijas Avīzes” karikatūrists Gatis Šļūka vairākas reizes ilustrējis “korupcijas seju” kā “Maizīškukuli”.
Seko mums 
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
