Iesaki rakstu: 
Daudziem negaidīti atvadoties no bijušā izmeklētāja, prokurora, virsprokurora, ģenerālprokurora, prezidenta padomnieka un SAB direktora, jāatsauc atmiņā galvenie notikumi un procesi, kādus Jānis Maizītis veicināja un kam pielika roku.
Padomju juridisko izglītību ieguvušais, LPSR prokuratūrā karjeru uzsākušais Jānis Maizītis par ģenerālprokuroru 2000. gadā tika ievēlēts no Cēsu virsprokurora amata — vai viņš bija politiska kompromisa figūra vai tiesu sistēmā ietekmīgā Andra Guļāna tīšuprāt virzīta pakļāvīga figūra, to tagad vairs nav iespējams droši pateikt.
Pirmo lielo stratēģisko lēmumu J. Maizītis pieņēma aptuveni gadu pēc savas iecelšanas ģenerālprokurora amatā. Vēl deviņdesmito beigās Drošības policijai bija izdevies arestēt ieroču kontrabandistus, kas bija legālajā apritē Latvijā sapirkuši pistoles un mēģināja tās jau nelikumīgi izvest un pārdot noziedzīgam grupējumam Igaunijā, bet izmeklēšanas gaitā atklājās vēl citi ieroču kontrabandas gadījumi, kad ar Latvijas dokumentiem granātmetēji, ložmetēji, munīcija un mīnmetēji no Polijas tika vesti uz Somāliju turienes jūras pirātu un islāma teroristu apgādei ar ieročiem.
2001. gadā Īpaši pilnvaroto prokuroru nodaļas priekšnieces v.i. Māra Usāne, kas “izmeklēja” šo lietu, pilnībā izbeidza procesu par ieroču kontrabandu caur Liepāju uz Somāliju, kaut gan shēmas galvenais organizators un dokumentu viltotājs no Latvijas puses bija arestēts un cietumā sniedza vaļsirdīgu atzīšanos. Amatā augstākais prokurors Jānis Maizītis atbalstīja šo lēmumu un visu “paslaucīja zem paklāja” — vainīgie tika atbrīvoti un nekad netika saukti tiesas priekšā.
Kontrabandas shēma nejauši atklājās ap 2008. gadu, kad viltotie dokumenti ieroču kontrabandas piesegšanai parādījās kā pielikumi vienā no ANO Drošības padomes ziņojumiem par Somāliju un tos demonstrēja Al Jazeera dokumentālajā filmā. Tieši šie notikumi un to “piesegšana” visaugstākajā Ģenerālprokuratūras līmenī, kurā kāds vietējais žurnālists beidzot sāka rakņāties, lai arī ar 15 gadu nobīdi, bija pamatā J. Maizīša nepārvēlēšanai uz trešo termiņu ģenerālprokurora amatā — žurnālists nepaslinkoja tiešā ceļā aizsūtīt visus starptautiskā līmeņa atklājumus simts eksemplāros visiem Saeimas deputātiem.
Desmit gadu laikā ģenerālprokurora amatā J. Maizīša laikā tika iedibinātas vairākas svarīgas tradīcijas. Pirmkārt, prokurori sāka sistemātiski vērsties nevis pret nodokļu nemaksātājiem, bet gan pret lielākajiem un sekmīgākajiem uzņēmumiem valstī, kas bija lielāko nodokļu maksātāju sarakstu līderi. Tādos uzņēmumos kā Ventspils nafta, Kālija parks, Ventbunkers utt. sākās kratīšanas, apķīlāšanas, to biznesa pārdales, veiktas ar prokuroru lēmumiem. Attiecīgie uzņēmumi no lielākajiem darba devējiem kļuvuši par nozares pastarīšiem.
Otrkārt, tieši J. Maizīša vadības laikā dažādus kriminālprocesus uzraugošie prokurori iedibināja tradīciju neaiztikt “pasūtījumu galdus”, kas sāka uzplaukt dažādās policijas, VID un KNAB nodaļās. Šo principu pagaidām paturējuši spēkā arī J. Maizīša pēcteči.
Trešā būtiskā iezīme — brīvu roku došana naudas mazgāšanas sektoram, tāpat vietējo iedzīvotāju apkrāpējiem un visādiem finanšu sektora blēžiem. Tikai pēdējos trijos gados šo ieilgušo problēmu sākuši risināt un arī tad tikai pēc ārvalstu partneru norādēm, ne tāpēc, ka būtu jāpilda Latvijas Republikas likumi, kas visu laiku aizlieguši šādus noziegumus.
Ilgi, gari un nerezultatīvi politiskie kriminālprocesi ir vēl viena J. Maizīša laiku tradīcija — vispirms iemēģinot roku ar t.s. “digitālās televīzijas” lietu (visi apsūdzētie pēc padsmit gadiem attaisnoti) un Aivara Lemberga apsūdzēšanu (pirmajā instancē attaisnots lielā daļā no epizožu skaita, apelācijas skatīšana sāksies janvārī), prokurori sekoja ar apsūdzībām Egilam Helmanim (pilnībā attaisnots pēc 11 gadu tiesāšanās) un dažādiem mazāk pazīstamiem vēlētiem politiskajiem līderiem.
J. Maizītis jau sen vairs nevada prokuratūru, bet šī tradīcija ir gājusi dziļumā — tagad šādi procesi notiek arī pret žurnālistiem un dažādu līmeņu opozīcijas partiju vai sabiedrisko organizāciju aktīvistiem.
Nonācis Satversmes Aizsardzības Biroja vadībā, J. Maizītis nekādā veidā neizmainīja šīs iestādes darbu — ja nu vienīgi SAB darbinieku izgaismošanās biznesa pārdales shēmās un aizdomīgu ārvalstnieku piesegšanas gadījumos kļuva tikai biežāka. J. Maizīša laikā SAB tāpat kā iepriekš izrāda sistemātisku nespēju tuvās kaimiņvalsts spiegu un aģentu notveršanā, toties sekmīgi “apgūst” valsts budžeta līdzekļus.
J. Maizītis mūsu atmiņās paliks kā pelēka, neizteiksmīga figūra, kas savas neizlēmības dēļ ielaida vairākas hroniskas sērgas prokuratūrā un specdienestos. Jāizsaka ne ar ko nepamatota cerība, ka pēc viņa nāves atradīsies kādi personiski pieraksti, dienasgrāmata vai kas tāds, kurā varēsim uzzināt ko vairāk par viņa motivāciju atļaut prokuroriem ignorēt tādus noziegumus kā starptautiska ieroču kontrabanda, naudas atmazgāšana, spiegošana utt., lai to vietā uzrādītu apsūdzības tautā populāriem, bet tobrīd valdošajām partijām nepatīkamiem cilvēkiem, kas pēc tam beidzas ar attaisnojošiem spriedumiem. Ne velti “Latvijas Avīzes” karikatūrists Gatis Šļūka vairākas reizes ilustrējis “korupcijas seju” kā “Maizīškukuli”.
Seko mums 
No 7. decembra līdz 5. janvārim var parakstīties par to, lai tiktu rīkots referendums, kurā lemt par partnerattiecību regulējumu Latvijā.
Centrālā vēlēšanu komisija ceturtdien, 16. novembrī izlēma laikā no 2023. gada 7. decembra līdz 2024. gada 5. janvārim rīkot parakstu vākšanu tautas nobalsošanas ierosināšanai par apturētā likumprojekta “Grozījumi Notariāta likumā” atcelšanu.
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
