Iesaki rakstu: 
2019.gada 5.februārī valdība Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektora amatā iecēla Ievu Jaunzemi. Atzīmējot šī notikuma otro gadskārtu, dāvinām atskatu uz I.Jaunzemes pēdējo gadu karjeras līkločiem Latvijas ierēdniecībā.
Sākumā I.Jaunzeme strādāja Labklājības ministrijā par valsts sekretāri - galveno iestādes ierēdni. Tur viņa nokļuva 2012.gadā, kad labklājības ministres amatu ieņēma šobrīd nu jau bēdīgi slavenā Ilze Viņķele (toreiz Vienotības, šobrīd A/Par pārstāve).
Labklājības ministrijā I.Jaunzeme savu kolēģu un sadarbības partneru vidū ieguva ne visai glaimojošu reputāciju gan "profesionālo", gan personīgo īpašību dēļ. Bet nekas nemainījās arī pēc tam, kad 2015.gadā toreiz bezzobainā Valsts kontrole aizrādīja I.Jaunzemei par līgumu slēgšanu par pakalpojumiem, kas būtu jāveic pašiem Labklājības ministrijas darbiniekiem. I.Jaunzeme apsolīja vairāk tā nedarīt, bet savu solījumu neturēja un, kā redzams viņas turpmākajā karjerā, šo taktiku izmanto joprojām.
2016.gadā par labklājības ministru kļuva Jānis Reirs (toreiz Vienotība, šobrīd Jaunā Vienotība), un jau pavisam drīz viņam apnika I.Jaunzemes izdarības. Ar Vienotības birojā strādājošās I.Jaunzemes mātes Vizmas Vilumsones, kura ieņēma arī Vienotībā nozīmīgu lomu spēlējošās Sandras Kalnietes palīdzes amatu, un senās draudzenes I.Viņķeles uzstājību Vienotība piekrita izveidot jaunu, Ekonomikas ministrijas Administrācijas vadītājas amatu izbrāķētajai I.Jaunzemei.
Tajā laikā Ekonomikas ministriju vadīja Arvils Ašeradens (toreiz Vienotība, šobrīd Jaunā Vienotība), tādēļ iespējas jaunas darbavietas izveidošanai un konkursa rīkošanai neradīja grūtības. Zinātāji gan stāsta, ka I.Jaunzemes darba pienākumi Ekonomikas ministrijā par spīti labskanīgajam nosaukumam aprobežojās ar atbildību par telpu uzkopējiem (ierēdņu valodā - cilvēkresursiem) un citu tikpat nozīmīgu ministrijas darbam nepieciešamo funkciju nodrošināšanu, toties Vienotības cilvēki varēja mierināt sevi ar domu, ka vismaz tur I.Jaunzeme nevarēs nodarīt pārāk lielus zaudējumus.
2018.gadā negaidīti aizsaulē devās tā brīža VID ģenerāldirektore Ilze Cīrule. Toreizējā valdība premjera Māra Kučinska un finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas vadībā rīkoja "konkursus", kuros sākumā uzvarēja kāda Koļegova, kurai lielajā amata gribēšanā aizmirsās par simtos tūkstošos eiro mērāmajām dividendēm. Pēc tam konkursā "uzvarēja" kaut kāds Skujiņš, kurš izrādījās kā caurspīdīgs uzvalks neviennozīmīgi vērtētajam Mārim Martinsonam. Un tad tika sarīkots kārtējais "konkurss", kurā "komisija" izvēlējās I.Jaunzemi.
Neiedziļinoties "konkursa" aizkulisēs (par tām var izlasīt iepriekšējās Pietiek publikācijās), 2019.gada 5.februārī jaunizveidotā Latvijas valdība Krišjāņa Kariņa vadībā apstiprināja I.Jaunzemi VID ģenerāldirektores amatā. Visironiskākais šajā stāstā ir tas, ka viņas kandidatūra bija jāvirza tieši J.Reiram - cilvēkam, kurš pirms dažiem gadiem personīgi bija izmetis viņu ārā no cita amata, pamatojot to ar šīs ierēdnes nekompetenci, kuras spēju virsotne ir "nodaļas vadītāja".
Vislabāk I.Jaunzeme sevi parādīja jau pirmajās dienās ar solījumu atteikties no atsevišķa kabineta, jo gribot "būt tuvāka kolektīvam". Līdzīgi pārējiem solījumiem I.Jaunzeme jau pēc nedēļas aizmirsa to un sāka baudīt citiem grūti piekļūstama kabineta priekšrocības un bauda tās joprojām brīžos, kad ierodas darbā.
Arī turpmāko laiku amatā raksturo nepatiesības teikšana, haotiskas iniciatīvas un kompetences trūkums, kuras dzen izmisumā gan nodokļu maksātājus, gan VID darbiniekus. Viņas laiku amatā caurvij neskaitāmas kļūdas, informācijas nesaturēšana, greizu prioritāšu noteikšana, to aizmiršana un atkal jaunu izdomāšana.
I.Jaunzemes vadīšanas laikā VID ir strauji palielinājies korupcijas gadījumu skaits, bet samazinājusies ar to saistītās informācijas sniegšana sabiedrībai. Savu neizprotamo lēmumu un manipulāciju rezultātā I.Jaunzeme ir nopelnījusi vairākus aizrādījumus un rājienus, tajā skaitā neraksturīgi publisku Finanšu ministrijas nosodījumu, kā arī nesekmīgu ierēdņa kvalifikācijas novērtējumu.
Tomēr, svinot VID vadītājas amatā atrašanās gadadienu, jāatzīst, ka pirms diviem gadiem komisija tiešām izvēlējās labāko no diviem tobrīd tai piedāvātajiem ļaunumiem - starp klaji nekompetento I.Jaunzemi un klaji aizdomīgo Sandru Kārkliņu-Ādmini. Par spīti visiem zaudējumiem, ko radījusi I.Jaunzemes atrašanās amatā, jāatceras, ka varēja būt arī sliktāk. Tādēļ no sirds jānovēl Ievai palielināt zināšanu apjomu, samazināt smīnu skaitu un atrast spēku atteikties no amata priekšrocību izmantošanas privātajiem mērķiem.
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
