Jau otrs Satversmes tiesas spriedums lietā par minimālo ienākumu slieksni ir dzeltenā kartīte parlamentam
Andrejs Klementjevs, bijušais Saeimas deputāts16.11.2023.
Komentāri (86)
Iesaki rakstu: 
Saeimas deputāti apzināti ignorēja Satversmes tiesas norādes tās iepriekšējos spriedumos attiecībā uz valsts pienākumu nodrošināt tās iedzīvotājiem minimālo sociālo atbalstu. Es nevarēju samierināties ar šādu tiesisko nihilismu un iniciēju jaunas lietas izskatīšanu tiesā. Tādējādi Satversmes tiesa jau otro reizi atzina, ka normas, kas nosaka minimālo ienākumu slieksni un tā pārskatīšanas kārtību, neatbilst Satversmei. Šis spriedums ir uzskatāms par dzelteno brīdinājuma kartīti parlamentam.
Satversmes tiesa 2022. gada 22. augustā ierosināja lietu par normu, kas nosaka minimālo ienākumu slieksni un tā pārskatīšanas kārtību, neatbilstību Satversmes 1. un 109. pantam, kā arī uzaicināja Saeimu līdz 2022. gada 24. oktobrim iesniegt Satversmes tiesai atbildes rakstu ar lietas faktisko apstākļu izklāstu un juridisko pamatojumu.
Saeima savā atbildes rakstā Satversmes tiesai argumentēja, ka trūcīgajiem iedzīvotājiem garantētais ienākuma sliekšņa pabalsts nav vienīgais ienākums, bet ir pieejami daudz un dažādi sociālā atbalsta mehānismi, piemēram, mājokļa atbalsts, pašvaldību sniegtais atbalsts un Eiropas atbalsta pārtikas un pamata materiālā palīdzība, kā arī vēl citi atbalsta veidi, kas esot jāvērtē reizē ar garantētā minimālā sliekšņa sniegto materiālo atbalstu.
Tiesas sēde un lietas izskatīšana bija plānota gandrīz gadu pēc pieteikuma iesniegšanas. Pa šo laiku atbildīgā ministrija kopā ar parlamentu mēģināja labot likumu, lai izvairītos no tiesas. Saeimas advokāts pieprasīja izbeigt lietas izskatīšanu, uzskatot, ka pieteikuma būtība ar šiem labojumiem ir izsmelta. Es kā pieteikuma iesniedzējs lūdzu tiesu turpināt šo lietu.
Gatavojoties Satversmes tiesai, mēs redzējām, ka maznodrošināto un trūcīgo personu dzīve kopš 2020. gada ne tikai neuzlabojās, bet pēdējo gadu laikā ir pat strauji pasliktinājusies. Tieši vistrūcīgākie iedzīvotāji vissmagāk izjūt pārtikas un mājokļa izdevumu palielināšanos. Tāpēc uzturēju spēkā prasību atzīt par Satversmei neatbilstošām gan apstrīdētās normas, gan jaunās – labotās – normas.
Ko secināja Satversmes tiesa?
Garantētais minimālais ienākumu slieksnis ir mazāks par iztikas minimuma pārtikas grozu un nesedz pat pārtikas izmaksas, nemaz nerunājot par citām personas pamatvajadzībām.
Satversmes tiesa savos iepriekšējos spriedumos vairākkārt jau ir atzinusi, ka valsts pienākums ir nodrošināt tās iedzīvotājiem minimālās pamatvajadzības – pārtikas, apģērba, mājokļa, medicīniskās palīdzības, pamatizglītības un citas.
Atbilstoši 2020. gada grozījumiem likumdevējam bija tiesības, bet ne pienākums pārskatīt minimālo ienākumu slieksni biežāk nekā vienu reizi trijos gados. Minimālais ienākumu slieksnis varēja tikt noteikts, ņemot vērā piecus gadus vecus vai pat vēl vecākus datus par ienākumu mediānu, tādēļ noteiktais slieksnis neatbilst sociālekonomiskajai realitātei.
Arī pārskatīšana reizi trijos gados nesasniedz mērķi panākt tā atbilstību personas sociālekonomiskajai situācijai brīdī, kad tai nepieciešama sociālā palīdzība, kas nozīmē trūcīgo personu stāvokļa pasliktināšanos un ienākumu nevienlīdzības pieaugumu.
Likumdevējs ir noteicis atbalsta pasākumus atsevišķu pamatvajadzību nodrošināšanai minimālā apmērā, tomēr nevar atzīt, ka ikvienai trūcīgai personai būtu pieejams visu tās pamatvajadzību apmierināšanai pietiekams atbalsts. Līdz ar to jaunajās apstrīdētajās normās paredzētā minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanas kārtība kopā ar sociālās drošības sistēmas pasākumiem nenodrošina ikvienai trūcīgai personai iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi.
Satversmes tiesa ar savu spriedumu ne tikai apstiprināja manas bažas par to, ka likums neatbilst Satversmei, bet arī norādīja uz paviršu, nesistemātisku pieeju trūcīgu cilvēku atbalstam un kontrolei. Šis spriedums atspoguļo reālo situāciju – Latvijas iedzīvotāji nevar izdzīvot tajā sociālās drošības sistēmā, kuru uzbūvējusi Labklājības ministrija. Jo īpaši smagas sekas uz iedzīvotāju labklājību tas var atstāt šobrīd – strauji pieaugošās inflācijas un dzīves dārdzības apstākļos.
Satversmes tiesas spriedums ir nopietns vēstījums Saeimai, ka likumdevējam ir jāievēro labas likumdošanas princips, jāņem vērā jau iepriekšējie Satversmes tiesas secinājumi. Tāpat Satversmes tiesa brīdina, ka, turpmāk nosakot sociālās palīdzības minimumu, valstij ir jārīkojas cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa un ilgtspējīgas valsts principa tiesiskajā ietvarā.
Vai cīņa ir uzvarēta?
Cīņa, lai nodrošinātu Latvijas trūcīgo iedzīvotāju tiesības, būs uzvarēta tikai tad, kad likumdevējs pieņems jaunu – kvalitatīvu – likumu. Satversmes tiesa tam ir devusi laiku – vienu gadu. Valsts atbalstam ir jābūt pamatotam, atbilstošam situācijai, nevis acu aizmālēšanai.
Tāpat manā ieskatā Saeimai jāņem vērā, ka vēl ir arī citi pabalsti, kas nenodrošina cilvēka pamatvajadzības situācijā, kad viņš pats nevar par sevi parūpēties. Ir jāpārskata arī valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts un minimālās pensijas apmērs. Arī šie pabalsti ir jāpārskata regulāri, lai tie atbilstu aktuālajai sociālekonomiskajai situācijai un nodrošinātu šīm personām cilvēka cienīgu dzīvi. Jo īpaši svarīgi tas ir šobrīd, kad strauji aug cenas pirmās nepieciešamības precēm un pakalpojumiem.
Ievērot Satversmes tiesas spriedumu parlamentam ir pienākums – kā ikvienam Latvijas iedzīvotājam. Parlamenta pienākums ir noteikt garantētās tiesības ne tikai uz papīra, bet arī reālajā dzīvē. Tā ir deputātu atbildība, ko tie jau divas reizes neizpildīja. Vai Saeimai tas izdosies arī trešo reizi?
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
