Jau pusmiljards gadā būs jāatdod tikai par valsts parāda procentiem
Guntars Vītols11.09.2024.
Komentāri (68)
Iesaki rakstu: 
Par valsts parāda apkalpošanas izdevumiem. Tie aug straujāk par ministru algām un kļūst par būtisku budžeta izmaksu posteni. Samazina iespējas naudu novirzīt prioritāriem mērķim, samazina tā saukto fiskālo telpu - katrā nākamajā gadā pieejamos papildu līdzekļus.
Cipariņi. 2023. gadā procentu maksājumi bija 200 miljoni eiro, šogad - 360, 2025. gadā jau 500 miljoni. Pieaugums 2,5 reizes trīs gadu laikā.
Daļa no pieauguma veido tas, ka jāpārfinansē par ~0% agrāk ņemtie aizdevumi uz šābrīža ~4%, daļēji jāņem papildus - katru gadu valdība grābj pa maksimumu, iet deficītā faktiski tik, cik ļauj Eiropas finanšu disciplīnas noteikumi -3% no IKP jeb 1,2 miljardi. Katrs aizņemtais vai pārfinansētais miljards palielina % izdevumus par 40 miljoniem gadā. Kopā mums aizņēmums ir 18 miljardi, katru gadu aug.
Tuvākajos 4 gados plānots aizņemties 12 miljardus (daļa no tā ir 0% esošo parādu refinansēšana - atdod veco, aizvieto to ar jaunu, par augstāku likmi). 12 miljardi radīs papildus aptuveni 400 miljonus procentu izdevumos gadā. Tātad būs kopā varbūt zem miljarda, gadā! Budžets kopā nodokļos ieņem 14 miljardus.
Tātad katru gadu maksāsim vienu „airBaltic uzturēšanas maksu par desmitgadēm” tikai parāda procentos vien.
Visu laiku mums stāsta, ka tas ir maz, jo citām valstīm parādu nasta lielāka un izmaksu apmērs aug straujāk. Es teikšu citādāk - tie 500+ miljoni procentos gadā ir milzīga summa. Par to varētu pacelt veselības budžetu par 25%, aizsardzības budžetu par 40% vai pataisīt mūsu izglītības sistēmu tiptop līmenī. Novirzīt prioritātēm.
Un viss tikai kāpēc? Tāpēc, ka valdība bezbēdīgi un gadiem iet budžeta deficītā saskaņā ar lidotāja Krišjāņa grandiozo ne tikai aviācijas attīstības stratēģiju - “naudas ir tik daudz kā nekad”.
Aizņemtas naudas.
***
Oktobrī sāks skatīt nākamā gada budžetu. Guntaram ir „instrukcija” deputātiem.
Pirmais - jāpārskata likums par budžeta ietvaru uz 3 gadiem, tostarp. Ieliekam ierobežojumu kā Vācijā - budžeta deficīts ne vairāk kā 0,35% no IKP. Sarkanā līnija, lai beigtu pļekarēt uz aizņemtas naudas rēķina.
Otrais - budžets jātaisa sabalansēts (to 0,35% atstājot rezervei, neparedzētiem izdevumiem).
Diskutējiet kā parasti, tukši runājiet, izsakiet nosodījumu un visu kā parasti - es nespiežu Jūs atteikties no pļurināšanas, jo laiks kaut kā taču jāpavada. Bezdeficīta budžets - tas galvenais.
Ja kas, tad „sociālās programmas” tas neietekmēs, tas svarīgi. Minimālās algas celšana un tamlīdzīgi tāpat cels specbudžeta ieņēmumus. Varēs indeksēt pensijas kā parasti. Mazāk aizsargātos nevajag aiztikt - budžets jāoptimizē 5-10% apmērā uz dažādu nelietderīgu naudas apguves programmu rēķina.
Jā, tas nepatiks naudas apguvējiem, kuri šaušalīgi raudās televizorā, bet saņemamies. Vai nu laižam to raudāšanu gar ausīm, vai preventīvi izslēdzam televizoru.
Seko mums 
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
