Jau pusmiljards gadā būs jāatdod tikai par valsts parāda procentiem
Guntars Vītols11.09.2024.
Komentāri (68)
Iesaki rakstu: 
Par valsts parāda apkalpošanas izdevumiem. Tie aug straujāk par ministru algām un kļūst par būtisku budžeta izmaksu posteni. Samazina iespējas naudu novirzīt prioritāriem mērķim, samazina tā saukto fiskālo telpu - katrā nākamajā gadā pieejamos papildu līdzekļus.
Cipariņi. 2023. gadā procentu maksājumi bija 200 miljoni eiro, šogad - 360, 2025. gadā jau 500 miljoni. Pieaugums 2,5 reizes trīs gadu laikā.
Daļa no pieauguma veido tas, ka jāpārfinansē par ~0% agrāk ņemtie aizdevumi uz šābrīža ~4%, daļēji jāņem papildus - katru gadu valdība grābj pa maksimumu, iet deficītā faktiski tik, cik ļauj Eiropas finanšu disciplīnas noteikumi -3% no IKP jeb 1,2 miljardi. Katrs aizņemtais vai pārfinansētais miljards palielina % izdevumus par 40 miljoniem gadā. Kopā mums aizņēmums ir 18 miljardi, katru gadu aug.
Tuvākajos 4 gados plānots aizņemties 12 miljardus (daļa no tā ir 0% esošo parādu refinansēšana - atdod veco, aizvieto to ar jaunu, par augstāku likmi). 12 miljardi radīs papildus aptuveni 400 miljonus procentu izdevumos gadā. Tātad būs kopā varbūt zem miljarda, gadā! Budžets kopā nodokļos ieņem 14 miljardus.
Tātad katru gadu maksāsim vienu „airBaltic uzturēšanas maksu par desmitgadēm” tikai parāda procentos vien.
Visu laiku mums stāsta, ka tas ir maz, jo citām valstīm parādu nasta lielāka un izmaksu apmērs aug straujāk. Es teikšu citādāk - tie 500+ miljoni procentos gadā ir milzīga summa. Par to varētu pacelt veselības budžetu par 25%, aizsardzības budžetu par 40% vai pataisīt mūsu izglītības sistēmu tiptop līmenī. Novirzīt prioritātēm.
Un viss tikai kāpēc? Tāpēc, ka valdība bezbēdīgi un gadiem iet budžeta deficītā saskaņā ar lidotāja Krišjāņa grandiozo ne tikai aviācijas attīstības stratēģiju - “naudas ir tik daudz kā nekad”.
Aizņemtas naudas.
***
Oktobrī sāks skatīt nākamā gada budžetu. Guntaram ir „instrukcija” deputātiem.
Pirmais - jāpārskata likums par budžeta ietvaru uz 3 gadiem, tostarp. Ieliekam ierobežojumu kā Vācijā - budžeta deficīts ne vairāk kā 0,35% no IKP. Sarkanā līnija, lai beigtu pļekarēt uz aizņemtas naudas rēķina.
Otrais - budžets jātaisa sabalansēts (to 0,35% atstājot rezervei, neparedzētiem izdevumiem).
Diskutējiet kā parasti, tukši runājiet, izsakiet nosodījumu un visu kā parasti - es nespiežu Jūs atteikties no pļurināšanas, jo laiks kaut kā taču jāpavada. Bezdeficīta budžets - tas galvenais.
Ja kas, tad „sociālās programmas” tas neietekmēs, tas svarīgi. Minimālās algas celšana un tamlīdzīgi tāpat cels specbudžeta ieņēmumus. Varēs indeksēt pensijas kā parasti. Mazāk aizsargātos nevajag aiztikt - budžets jāoptimizē 5-10% apmērā uz dažādu nelietderīgu naudas apguves programmu rēķina.
Jā, tas nepatiks naudas apguvējiem, kuri šaušalīgi raudās televizorā, bet saņemamies. Vai nu laižam to raudāšanu gar ausīm, vai preventīvi izslēdzam televizoru.
Seko mums 
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
