Jau pusmiljards gadā būs jāatdod tikai par valsts parāda procentiem
Guntars Vītols11.09.2024.
Komentāri (68)
Iesaki rakstu: 
Par valsts parāda apkalpošanas izdevumiem. Tie aug straujāk par ministru algām un kļūst par būtisku budžeta izmaksu posteni. Samazina iespējas naudu novirzīt prioritāriem mērķim, samazina tā saukto fiskālo telpu - katrā nākamajā gadā pieejamos papildu līdzekļus.
Cipariņi. 2023. gadā procentu maksājumi bija 200 miljoni eiro, šogad - 360, 2025. gadā jau 500 miljoni. Pieaugums 2,5 reizes trīs gadu laikā.
Daļa no pieauguma veido tas, ka jāpārfinansē par ~0% agrāk ņemtie aizdevumi uz šābrīža ~4%, daļēji jāņem papildus - katru gadu valdība grābj pa maksimumu, iet deficītā faktiski tik, cik ļauj Eiropas finanšu disciplīnas noteikumi -3% no IKP jeb 1,2 miljardi. Katrs aizņemtais vai pārfinansētais miljards palielina % izdevumus par 40 miljoniem gadā. Kopā mums aizņēmums ir 18 miljardi, katru gadu aug.
Tuvākajos 4 gados plānots aizņemties 12 miljardus (daļa no tā ir 0% esošo parādu refinansēšana - atdod veco, aizvieto to ar jaunu, par augstāku likmi). 12 miljardi radīs papildus aptuveni 400 miljonus procentu izdevumos gadā. Tātad būs kopā varbūt zem miljarda, gadā! Budžets kopā nodokļos ieņem 14 miljardus.
Tātad katru gadu maksāsim vienu „airBaltic uzturēšanas maksu par desmitgadēm” tikai parāda procentos vien.
Visu laiku mums stāsta, ka tas ir maz, jo citām valstīm parādu nasta lielāka un izmaksu apmērs aug straujāk. Es teikšu citādāk - tie 500+ miljoni procentos gadā ir milzīga summa. Par to varētu pacelt veselības budžetu par 25%, aizsardzības budžetu par 40% vai pataisīt mūsu izglītības sistēmu tiptop līmenī. Novirzīt prioritātēm.
Un viss tikai kāpēc? Tāpēc, ka valdība bezbēdīgi un gadiem iet budžeta deficītā saskaņā ar lidotāja Krišjāņa grandiozo ne tikai aviācijas attīstības stratēģiju - “naudas ir tik daudz kā nekad”.
Aizņemtas naudas.
***
Oktobrī sāks skatīt nākamā gada budžetu. Guntaram ir „instrukcija” deputātiem.
Pirmais - jāpārskata likums par budžeta ietvaru uz 3 gadiem, tostarp. Ieliekam ierobežojumu kā Vācijā - budžeta deficīts ne vairāk kā 0,35% no IKP. Sarkanā līnija, lai beigtu pļekarēt uz aizņemtas naudas rēķina.
Otrais - budžets jātaisa sabalansēts (to 0,35% atstājot rezervei, neparedzētiem izdevumiem).
Diskutējiet kā parasti, tukši runājiet, izsakiet nosodījumu un visu kā parasti - es nespiežu Jūs atteikties no pļurināšanas, jo laiks kaut kā taču jāpavada. Bezdeficīta budžets - tas galvenais.
Ja kas, tad „sociālās programmas” tas neietekmēs, tas svarīgi. Minimālās algas celšana un tamlīdzīgi tāpat cels specbudžeta ieņēmumus. Varēs indeksēt pensijas kā parasti. Mazāk aizsargātos nevajag aiztikt - budžets jāoptimizē 5-10% apmērā uz dažādu nelietderīgu naudas apguves programmu rēķina.
Jā, tas nepatiks naudas apguvējiem, kuri šaušalīgi raudās televizorā, bet saņemamies. Vai nu laižam to raudāšanu gar ausīm, vai preventīvi izslēdzam televizoru.
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
