Iesaki rakstu: 
Nav pārsteigums, ka jaunās izglītības un zinātnes ministres kompetence izglītības, zinātnes un kur nu vēl sporta nozarē ir visai vāja, lai neteiktu - nekāda. Par veselības nozares profesionāli uzskatīto Andu Čakšu par talantīgu gan var uzskatīt tikai silto vietiņu meklēšanā trekni apmaksātās valdēs, farmācijā un nu jau labu laiku arī Latvijas politikā, bet šoreiz ne par to.
Pavisam nesen diskusijā ar Saeimas deputātiem no ministres izskanēja frāze: ”Vai mēs esam gatavi norakstīt savu bērnu nākotni?” Tas tika minēts, runājot par skolu tīklu optimizāciju jeb esošo skolu aizvēršanu. Ir skaidrs, ka vieglāk vienmēr ir likvidēt, nevis iedziļināties izglītības sistēmas problēmās, bet atvērt ierēdņu sagatavoto tabulu un izsvītrot tās skolas, kuras, citējot Čakšas kundzi, “noraksta bērnu nākotni”.
Pēc Čakšas vārdiem visi, kuri jebkad ir mācījušies mazajās lauku skolās vai šobrīd to dara, ir dzīvē norakstīti. Čakšas kundze arī nav aptvērusi, ka visa Latvija nevar iekāpt autobusā, lai no Zilupes un Grobiņas katru rītu atbrauktu uz Valda Zālīša pamatskolu. Tas mudina domāt, ka, ministresprāt, jēga ir tikai no 30+ bērnu klasēm kādā no Rīgas vai Pierīgas “prestižajām” skolām, kurā skolotājs bieži vien netiek ar bērniem galā un viss paliek vecāku rokās.
Jā, statistika rāda, ka lielās skolas uzrāda labākus rezultātus centralizētajos eksāmenos, bet vai tikai atzīmes veido tos cilvēkus, kuri radīs inovatīvus uzņēmumus un radīs eksportu, lai Latvija kļūtu bagātākā? Atbilde ir – nē. Pasaulē veiktie pētījumi rāda, ka bieži vien prestižas un lielas skolas absolvēšana bieži vien nespēs dzīvei sniegt tādu pievienoto vērtību, ko rada mazās skolas.
Mazās skolas sniedz bērnam lielāku uzmanību, jo ar skaitliski mazākām klasēm skolotājiem ir vairāk laika individuālam darbam ar skolēniem, kā arī mācību apguvi var pielāgot izglītojamā interesēm. Līdz ar to tas ilgtermiņā tas rada atbalstošu un iekļaujošu vidi, kas veicina radošumu un pašizpausmi. Tieši tas ir ceļš, kā attīstīt jauniešos inovāciju garu, radošumu un spēju nākotnē radīt pievienoto vērtību Latvijas ekonomikai jeb veidot uzņēmumus, nodokļu maksātājus un, iespējams, jaunos pasaules “vienradžus”.
Tāpat mazo skolu esamība palīdz nodrošināt vienlīdzīgas izglītības iespējās visiem, nodrošinot visiem piekļuvi kvalitatīvai izglītībai neatkarīgi no viņu sociālekonomiskās vides. Skolu slēgšana var atstāt skolēnus ar mazākām izglītības iespējām un ar garantiju veicināt lauku apvidu iedzīvotāju skaita vēl straujāku samazināšanos, nekā mēs to šobrīd izjūtam.
Ne mazāk svarīga ir skolotāju kvalitātes celšana, jo tieši tā var tieši ietekmēt skolēnu saņemtās izglītības kvalitāti. Motivēti skolotāji biežāk iesaistās savā darbā, veido efektīvus nodarbību plānus, kā arī sniedz pozitīvu atbalstu un atgriezenisko saiti saviem audzēkņiem.
Laba izglītības sistēma arī spēlē nozīmīgu lomu skolotāju motivācijā, nodrošinot resursus, atbalstu un profesionālās izaugsmes iespējas. Motivēti pedagogi un atbalstoša izglītības sistēma ir pamats tam, lai skolēni Latvijā saņemtu pēc iespējas labāku izglītību.
Tā vietā, lai uzlabotu esošo izglītības sistēmu, pilnveidotu skolotāju prasmes un palielinātu atalgojumu, kā arī ieviestu citu valstu labāko praksi, mēs atkal no jauna turpinām iet īsāko ceļu – likvidēt, nogriezt, samazināt vai kā citādi graut esošo.
Vai Andai Čakšai patiešām rūp kvalitatīva izglītības sistēma ar skolotājiem, kuri saņem cieņpilnu atalgojumu? Nē, vieglāk ir turpināt “strausa politiku”, nerisināt sistēmiskas problēmas un slēgt mazās skolas, aizbildinoties ar nekvalitatīvas izglītības iegūšanu.
Seko mums 
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
