Iesaki rakstu: 
Nav pārsteigums, ka jaunās izglītības un zinātnes ministres kompetence izglītības, zinātnes un kur nu vēl sporta nozarē ir visai vāja, lai neteiktu - nekāda. Par veselības nozares profesionāli uzskatīto Andu Čakšu par talantīgu gan var uzskatīt tikai silto vietiņu meklēšanā trekni apmaksātās valdēs, farmācijā un nu jau labu laiku arī Latvijas politikā, bet šoreiz ne par to.
Pavisam nesen diskusijā ar Saeimas deputātiem no ministres izskanēja frāze: ”Vai mēs esam gatavi norakstīt savu bērnu nākotni?” Tas tika minēts, runājot par skolu tīklu optimizāciju jeb esošo skolu aizvēršanu. Ir skaidrs, ka vieglāk vienmēr ir likvidēt, nevis iedziļināties izglītības sistēmas problēmās, bet atvērt ierēdņu sagatavoto tabulu un izsvītrot tās skolas, kuras, citējot Čakšas kundzi, “noraksta bērnu nākotni”.
Pēc Čakšas vārdiem visi, kuri jebkad ir mācījušies mazajās lauku skolās vai šobrīd to dara, ir dzīvē norakstīti. Čakšas kundze arī nav aptvērusi, ka visa Latvija nevar iekāpt autobusā, lai no Zilupes un Grobiņas katru rītu atbrauktu uz Valda Zālīša pamatskolu. Tas mudina domāt, ka, ministresprāt, jēga ir tikai no 30+ bērnu klasēm kādā no Rīgas vai Pierīgas “prestižajām” skolām, kurā skolotājs bieži vien netiek ar bērniem galā un viss paliek vecāku rokās.
Jā, statistika rāda, ka lielās skolas uzrāda labākus rezultātus centralizētajos eksāmenos, bet vai tikai atzīmes veido tos cilvēkus, kuri radīs inovatīvus uzņēmumus un radīs eksportu, lai Latvija kļūtu bagātākā? Atbilde ir – nē. Pasaulē veiktie pētījumi rāda, ka bieži vien prestižas un lielas skolas absolvēšana bieži vien nespēs dzīvei sniegt tādu pievienoto vērtību, ko rada mazās skolas.
Mazās skolas sniedz bērnam lielāku uzmanību, jo ar skaitliski mazākām klasēm skolotājiem ir vairāk laika individuālam darbam ar skolēniem, kā arī mācību apguvi var pielāgot izglītojamā interesēm. Līdz ar to tas ilgtermiņā tas rada atbalstošu un iekļaujošu vidi, kas veicina radošumu un pašizpausmi. Tieši tas ir ceļš, kā attīstīt jauniešos inovāciju garu, radošumu un spēju nākotnē radīt pievienoto vērtību Latvijas ekonomikai jeb veidot uzņēmumus, nodokļu maksātājus un, iespējams, jaunos pasaules “vienradžus”.
Tāpat mazo skolu esamība palīdz nodrošināt vienlīdzīgas izglītības iespējās visiem, nodrošinot visiem piekļuvi kvalitatīvai izglītībai neatkarīgi no viņu sociālekonomiskās vides. Skolu slēgšana var atstāt skolēnus ar mazākām izglītības iespējām un ar garantiju veicināt lauku apvidu iedzīvotāju skaita vēl straujāku samazināšanos, nekā mēs to šobrīd izjūtam.
Ne mazāk svarīga ir skolotāju kvalitātes celšana, jo tieši tā var tieši ietekmēt skolēnu saņemtās izglītības kvalitāti. Motivēti skolotāji biežāk iesaistās savā darbā, veido efektīvus nodarbību plānus, kā arī sniedz pozitīvu atbalstu un atgriezenisko saiti saviem audzēkņiem.
Laba izglītības sistēma arī spēlē nozīmīgu lomu skolotāju motivācijā, nodrošinot resursus, atbalstu un profesionālās izaugsmes iespējas. Motivēti pedagogi un atbalstoša izglītības sistēma ir pamats tam, lai skolēni Latvijā saņemtu pēc iespējas labāku izglītību.
Tā vietā, lai uzlabotu esošo izglītības sistēmu, pilnveidotu skolotāju prasmes un palielinātu atalgojumu, kā arī ieviestu citu valstu labāko praksi, mēs atkal no jauna turpinām iet īsāko ceļu – likvidēt, nogriezt, samazināt vai kā citādi graut esošo.
Vai Andai Čakšai patiešām rūp kvalitatīva izglītības sistēma ar skolotājiem, kuri saņem cieņpilnu atalgojumu? Nē, vieglāk ir turpināt “strausa politiku”, nerisināt sistēmiskas problēmas un slēgt mazās skolas, aizbildinoties ar nekvalitatīvas izglītības iegūšanu.
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
