Jaunā vadītāja prasmīgajās rokās „Latvijas dzelzceļš” krīt bezdibenī vēl ātrāk, nekā tika prognozēts
Aivars Strakšas03.03.2025.
Komentāri (38)
Iesaki rakstu: 
Aizvadīts vēl viens skumjš gads "Latvijas dzelzceļā” (LDZ). Ir publicēti 2024. gada neauditētie gada pārskati gan par VAS LDZ, gan koncerna un meitas sabiedrību rezultātiem.
VAS LDZ zaudējumi pirms finanšu līdzsvara maksājumiem - 27,7 miljoni eiro. VAS LDZ zaudējumi ieskaitot ieņēmumos plānotos finanšu līdzsvara maksājumus (no valsts budžeta) - 1,6 miljoni eiro. Koncerna LDZ zaudējumi ir 7,8 miljoni eiro, pieņemot, ka valsts pildīs savas saistības un, kā tas paredzēts Dzelzceļa likumā, piecu gadu laikā segs zaudējumus.
Šādi rezultāti nav nekāds pārsteigums, jo kravu pārvadājumu apjoms ir būtiski samazinājies, turklāt straujāk, nekā tas tika paredzēts, sastādot 2024. gada budžetu. Ja bija plānots pārvadāt 16,5 miljonus tonnu kravu, tad rezultātā tika pārvesti tikai 11,5 milj. tonnu. Tas ir samazinājums pret plānoto par apmēram 30%.
Taču ir arī vismaz viena laba ziņa. Būtiski ir pieaudzis pārvadāto pasažieru skaits, kas ir sasniedzis 19,445 miljonus, un tas ir par 13,5% vairāk nekā gadu iepriekš. "Latvijas Dzelzceļš" ir kļuvis par tipisku Eiropas dzelzceļu uzņēmumu, kur pasažieru pārvadājumi ir galvenais ienākumu avots.
Tātad tāpat kā citur Eiropā par dzelzceļa galveno ieņēmumu avotu ir kļuvis valsts budžets. Tā tas ir jāsaprot un arī jāpieņem. Pārmest kaut ko dzelzceļniekiem ir nekorekti, jo lēmums atteikties no kravu pārvadājumiem Austrumu - Rietumu virzienā tika pieņemts politiskajā līmenī, tātad arī apmaksājams no kopējās kases. Uz brīnumiem cerēt nevajadzētu.
Neliels salīdzinājums par to, kā ir mainījusies pārvadājumu struktūra starp pasažieru un kravu pārvadājumiem laika gaitā.
Ja 2018. gadā pa dzelzceļa infrastruktūru tika veikti 16,1 miljons v/km (vilcienkilometri) un no tiem 9,9 miljoni v/km kravu pārvadājumos un 6,1 miljons v/km pasažieru pārvadājumos, tad 2024. gadā kopējais v/km daudzums bija jau vairs tikai 10,1 miljons, kur kravu pārvadājumi bija 2,5 miljoni un pasažieru pārvadājumi 7,6 miljoni v/km.
Tātad pasažieru v/km apjoms ir audzis par gandrīz 25%, bet kravu sadaļā samazinājies par gandrīz četrām reizēm. Līdz ar to arī pasažieru v/km daļas īpatsvars ir pieaudzis no 38% uz 75%. Tātad apmēram 75% infrastruktūras izmaksu caur "ViVi" tiek samaksāts no valsts budžeta.
Jāpiezīmē, ka 2018. gadā VAS LDZ strādāja ar 4,2 miljonu eiro peļņu un bez jebkādiem finanšu līdzsvara maksājumiem no valsts budžeta.
Pāris lietas kas dara uzmanīgu.
Pirmā: koncerna meitas uzņēmumi SIA "LDZ Cargo" un SIA "RSS" zaudē konkurences cīņā un vairs nespēj turēties uz ūdens. "LDZ Cargo" peļņa bija tikai 29 tūkstoši eiro, turklāt, ja gadam noteiktais KPI kravu pārvadājumu daļa Baltijā bija 34,4%, tad rezultātā tika sasniegti tikai 20,7%. Savukārt "LDZ RSS" zaudējumi sasniedza 2,5 miljonus eiro. Abi uzņēmumi ir tehnoloģiski cieši saistīti, un abi šobrīd knapi velk dzīvību.
Otrā: faktiskais pasažieru vilcienu iecirkņa vidējais ātrums bija 54 km/h, taču plānots bija nodrošināt ātrumu 55,3 km/h. Tas var liecināt par problēmām ar infrastruktūras kvalitāti un to, ka infrastruktūras uzturēšana netiek atbilstoši finansēta, vai arī par inženiertehnisko kompetenču pasliktināšanos.
Trešā: politiķu vēlme nodot vai, līdzšinējā satiksmes ministra Briškena vārdiem sakot, integrēt "Latvijas dzelzceļa" koncerna sastāvā "Rail Baltica" projekta realizāciju ar visu SIA "EDZL". Manuprāt, tas kaitēs gan "Latvijas dzelzceļam", gan pašam projektam. Šobrīd "Latvijas dzelzceļš" šeit neko nevar palīdzēt. Naudas nav, un arī atbilstošu inženiertehnisko kompetenču nav. Politiķu vēlme ir saprotama. Jādabū no sevis pēc iespējas tālāk atbildība par projekta izgāšanos. Ja tas tiktu izdarīts 2015. gadā, kad vēl bija atbilstošas kompetences un kapacitāte, tad šobrīd visdrīzāk nebūtu tik lielas problēmas, taču tagad tas ir bezjēdzīgi. Pat kaitīgi.
https://www.ldz.lv/.../LDz_neauditets_gada_parskats_2024.pdf
https://www.ldz.lv/.../LDz_koncerna_neauditets...
Attēlā – LDZ valdes priekšsēdētājs Artis Grinbergs
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
