Jauna veida gaudas no austrumpuses purviem par mūsu muitu, un pārmaiņas pēc tās šoreiz ir interesantas gaudas
N. Andersons01.10.2024.
Komentāri (46)
Iesaki rakstu: 
Ļoti interesants izrādījies viedokļa raksts par “briesmīgo Latvijas muitu”, jo tas atsedz ne vien jauna veida manipulācijas ar sabiedrības uzskatu virzīšanu, bet arī ne katru dienu uzskatāmo manipulatīvo puspatiesību miglu, kas tiek pūsta no purviem pāri Zilupei iekšā Latvijā.
Kāda Pietiek lasītāja nodevusi publicēšanai viedokli ar nosaukumu “Stāsts par to, ka Latvijas Republikas ierēdņi - VID Muitas pārvalde iznīcina loģistikas nozari” (saite zemāk). Šis teksts ir interesants ar savu pieeju, kāda bieži negadās — termini un jēdzieni ir tik meistarīgi sajaukti, ka tikai retais sapratīs, par kādu situāciju patiesībā tiek stāstīts. Jo īstais stāsts te drīzāk ir par to, cik slikti iet Kremļa piekritējiem un kā viņi ar to nav mierā.
Pirmais citāts: “2004. gadā, pirms iestāšanās Eiropas Savienībā es rakstīju pirmo diplomdarbu (SESMI), kur tika skaidrots cik labi būs, ja mēs kļūsim par Muitas Savienības daļu.”
Muitas Savienība (Таможенный союз, pilnā nosaukumā Таможенный союз Евразийского экономического союза) ir Krievijas Federācijas 1995. gadā izveidotā savstarpējās tirdzniecības zona, kurā ietilpst Krievija, Baltkrievija, kā arī pagaidām vēl Kazahstāna, Armēnija un Kirgizstāna. Savā pašreizējā formā darbojas kopš 2010. gada, kad Putins sāka pārveidot Muitas Savienību par tādu kā “anti-ES”.
Mēģinājumi šajā Muitas Savienībā ievilkt arī Ukrainu bija viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc tauta sacēlās pret prokremlisko prezidentu Viktoru Janukoviču un viņu revolucionārā ceļā padzina.
Īsi pirms tam revolūcijas sākuma 2013. gadā Volodimirs Zelenskis, tolaik vēl tikai komiķis un aktieris, no skatuves brīdināja: “Ja iestāsimies Eiropas Savienībā, mums vajadzēs meklēt jaunus noieta tirgus mūsu ražotajam alkoholam. Ja iestāsimies Muitas Savienībā pie krieviem, mēs tik daudz nespēsim pieražot! Ja stāsimies Eiropā, nāksies mācīties jaunas valodas. Ja būsim ar Krieviju, nāksies aizmirst pašiem savējo.”
Citāta turpinājums: “Cik ērti būs pārvadāt kravas: vienotās nodokļu likmes, iespēja atmuitot un noformēt uz eksportu jebkurā valstī, iespēja kravai brīvi pārvietoties no vienās valsts uz otru bez muitas noformēšanas, iespēja konsolidēt kravu tajā valstī, kur tev (eksportētājam, saņēmējam, ekspeditoram, pārvadātājam) ir izdevīgāk vai no finansiālās puses, vai no ērtības puses. Un tur, kur krava ir apstrādāta un iekrauta gala izvešanai, noformēt muitas (eksporta vai tranzīta deklarācijas) un transporta dokumentus (CMR un t.t). Darbs ir visiem: muitas brokeriem, noliktavas turētājiem, pārvadātājiem.”
Šis viedoklis rezumē to ainu, ar kādu Putina Krievija ir vilinājusi Muitas Savienībā jaunus dalībniekus. Neraugoties uz šādu reklāmu, Muitas Savienībā jaunas dalībnieces nestājas.
Nākamais citāts: “VID Muitas pārvalde atsakās noformēt jebkuru eksporta deklarāciju, ja nosūtītājs / ražotājs nav LR uzņēmums.”
Ņemot vērā lielo kārdinājumu apiet sankcijas (nesens piemērs — Rēzeknē noķerti 16 svaigi pārkrāsoti auto, kas bija domāti nelikumīgai izvešanai uz Krieviju), ar šādiem bremzējošiem paņēmieniem Latvija samazina riskus padarīt mūsu valsts teritoriju par sankciju pārkāpšanas placdarmu, tajā skaitā atsakoties formēt muitas deklarācijas trešo valstu firmām, starp kurām mēdz būt “viendienītes” un fiktīvie kantori ārpus Latvijas.
Tikmēr Rietumeiropas uzņēmumi, kam joprojām atrodas kas legāli eksportējams uz Krieviju vai Baltkrieviju, noformē deklarācijas savās valstīs un tad caur Poliju, Lietuvu, Latviju ved preces pāri robežai. Labākais pierādījums tam ir joprojām kilometriem garās rindas ar fūrēm pirms Grebņevas un Terehovas. Bet šajā citu valstu kompāniju saimnieciskajā darbībā (nosauksim to pieklājīgi tā) nav nekāda vajadzība iesaistīt Latvijas muitu vai Latvijas firmas, lai pēc tam skaidrotos, kāpēc atkal tādas vai citādas problēmas. Mūsu nostāja ir pareiza, novēršot problēmu, pirms tā vēl radusies.
Garš citāts: “Muitas pārvaldes izpratnē – ja prece ir ražota Vācijā, iepakota Vācijā un iekrauta Vācijā, tad tā ir iekrauta uz eksportu, un vienalga, ka transportēšanas dokumenti ir izrakstīti sūtījumam no ražotnes uz citu noliktavu citā ES valstī. Preču pārvadāšanā parasti ir iesaistīti trīs dokumenti: rēķins (ko izraksta preces pārdevējs), transportēšanas dokumenti (CMR vai pavadzīme) un muitas dokumenti. Neviens transportēšanas dokuments, kas ir noformēts, piemēram, no Vācijas ražotnes uz Latviju, netiek ņemts vērā. Muitas pārvaldi neinteresē, ka preces ceļo pa Eiropas Savienību un kurā ES valstī preces tika iekrautas gala izvešanai. Viņuprāt, ja ražotājs iekrāva preci, tad tā ir iekrauta izvešanai.”
Šajā fragmentā acīmredzami domāta, piemēram, Vācijas prece, kas tiek ražota eksportam ārpus ES robežām, nevis vietējam ES patēriņam. Pilnīgi pareizi, ka Vācijā ražota prece nav vispirms “jāpārfutbolē” uz Latviju, lai pēc tam ar papildinātiem dokumentiem vestu uz Krieviju. Ja grib, lai krauj uz kuģa konteinerus vai ved fūri uz prāmja Rostokā un sūta uz Sanktpēterburgu pa tiešo. Latvijai nav jākļūst par kaut kāda “pelēkā eksporta” starpposmu.
Turpinājums: “Bet būtībā 90% no ražotājiem, kas tirgo preci ar piegādes noteikumiem EXW, neinteresēm kur dosies prece pēc tam, kad tā pameta ražotni. Prece ir pārdota, nauda saņemta, pēc 3 mēnešiem kaut kā jāsaņem eksporta deklarācija, lai nodokļu pārvaldei varētu atskaitīties, ka prece ir tiešām izvesta no ES teritorijas.”
Šajā fragmentā raksturīgi atklājas postpadomju mūžīgais izsalkums: mūs nekas cits neinteresē kā tikai piķis. Tam, ka šīs mikroshēmas pēc tam tiek iemontētas “Iskander” raķetē, kas nogalinās pensionārus Kremenčukā, viņuprāt, nevienu pat nevajadzētu interesēt! Bet nekā: mūsdienās cilvēki pasaules notikumu gaitas rezultātā kļūst zinošāki, un viņus interesē gan, lai šis “eksports” neatgrieztos atpakaļ vadāmā lādiņa izskatā.
Situācijas apraksts: “Mūsu Muitas pārvaldes izpratnē, ja prece atrodas LR teritorijā un preces pārdevējs nav LR uzņēmums, tas brauc uz to valsti un formē muitas dokumentus tur.”
Tieši tā arī jābūt. Ja ES iekšienē darbojas vienotais tirgus (nepastāv barjeras un ierobežojumi, kvalitātes standarti visiem kopīgi, brīva preču un pakalpojumu aprite utt.), tad eksports uz valstīm ārpus ES gan ir izvešana ārpus vienotā tirgus, un tad katra valsts pati nosaka noteikumus. Tāpēc Vācijas vai Ungārijas firmas, kas grib eksportēt uz Krieviju, lai saviem eksporta produktiem formē dokumentus savās valstīs, nevis pie mums, kam ar viņu ražoto preci Krievijas tirgum nepiemīt nekāda saistība, bet ko pēc tam varēs vainot par shēmu atbalstīšanu. To nepieļaujot, Latvija jau saknē cenšas izvairīties no problēmas.
Vēl citāts: “Ko nozīmē Muitas savienība? Manuprāt, to var salīdzināt ar bankas filiāli. Tu izvēlies sev piemēroto (tuvāko vai pa ceļam) vienas bankas filiāli un iebrauc tur. Lai jūs varētu saprast, neskatoties uz politiskajiem notikumiem pasaulē, ļoti daudzi ražotāji visā Eiropā, Āzijā, pat ASV joprojām pārdod preces uz Krieviju, Baltkrieviju, Kazahstānu, Armēniju, Turciju utt.”
Tāds ir priekšstats, kuru Krievija cenšas radīt attiecībā uz savu Muitas Savienību, savukārt kopš Otrā pasaules kara beigām lielākās mūsdienu asinsizliešanas izraisīšanu un finansēšanu Eiropā nonivelēt par “politiskajiem notikumiem pasaulē” ir viens no tipiskākajiem propagandistu paņēmieniem.
Līdz ar to attiecīgais viedokļa raksts ir zīmīgs ar to, kā, rakstot it kā par vienu tēmu, informācija patiesībā pavēsta pilnīgi pretējo. Vienlaikus vēl zīmīgāk — nokritizētā mūsu valsts muita, ieraugot šādu publikāciju, nesteidzas kliedēt ar Kremļa naratīviem apdvesto gaisa jaukšanu, sniedzot savu atspēkojumu vai kaut izskaidrojumu.
https://en.wikipedia.org/wiki/Customs_Union_of_the_Eurasian_Economic_Union
Seko mums 
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
