Iesaki rakstu: 
Straujiem soļiem iet uz galu Latvijas sapnis par banku paradīzi, šobrīd sijājot tā saucamās čaulas kompānijas, būtiski sarūk bankās noguldītais naudas apjoms, bet papildus tam cieš arī uzņēmēji, jo procesi bankās palēninās un aug banku pakalpojumu izmaksas.
Interesanti, kādēļ ASV ar visu bardzību nevēršas pret Šveici, Lihtenšteinu vai citām banku paradīzes valstīm, kas piedāvā savus pakalpojumus, tikai ievērojami dārgāk nekā pie mums.
Valdības līmenī nav manāma ne mazāka pretošanās vai aizstāvība, gandrīz kā padomju laikos akli pakļaujamies citu valstu spiedienam, kaut mums ir it kā kompetentas, neatkarīgas institūcijas, kur ļaudis saņem ievērojamas algas.
Naudas aizplūšana no valsts nesīs arī ievērojamu robu valsts makā, kur tagad jau pēc prognozēm pirmais ceturksnis ir aizvadīts gana švaki, jo gandrīz neviena no nodokļu pozīcijām nepildās, pat PVN.
Daudzi pēc ikdienas precēm cenšas doties iepirkties uz Lietuvu, pat darba vietās ir noorganizēti slīdošie grafiki, kur pēc kārtas kolēģi dodas pēc iepirkumiem uz Poliju, tā ietaupot vismaz vidēji 30% un pat vairāk no preču cenām, kas nebūt nav maz.
Arvien skaļāk uzņēmēji apšauba vareno nodokļu reformu, kas nesusi ne tikai galvassāpes grāmatvežiem, bet nav sagaidīti solītie labumi. Protams, ir iedzīvotāji, kas nekādas pārmaiņas savā ikdienā neredz un samierinās ar pieaugošām cenām veikalos un komunālo maksājumu rēķiniem, jo principā jau citas izejas nav.
Lai arī cik skaļi politiskās partijas sauc par OIK likvidēšanu, diemžēl tas nav iespējams, vienīgais ceļš ir atteikties no pārāk zaļās enerģijas principā, kas atkal ir pretrunā EK tiesību aktiem. Ir radīts pārāk dārgs produkts, ko mūsu valsts vienkārši nevar atļauties. Bet tā nav vienīgā lieta, ko nevaram atļautie.
Strauji samazinās tranzīta nozares apgrozījums, kur nu jau pat Latvijas dzelzceļš būs jādotē no valsts budžeta. Arī šī joma bija no tām, kuras pildīja valsts maku caur ostām, tranzītu, bet nu ir krietni apsīkusi.
Uz šo brīdi valstī dzīvo mazāk nekā 2 miljoni iedzīvotāju, kur viena trešdaļa ir pensionāri un viena ceturtā (?) daļa bērni, tad visi pārējie strādā un pelna, lai uzturētu visas valsts funkcijas, kur arī strādā ievērojama daļa no visiem.
Diemžēl, papētot nozaru datus, var redzēt, ka lauksaimniecība praktiski pastāv uz valsts un ES dotācijām, kur gada laikā tiek novirzīti vairāk nekā 600 miljoni eiro, tai pat laikā ir pati zemākā produktivitāte starp ES valstīm.
Arī apstrādes rūpniecība ir elektroietilpīga – patērē ļoti daudz elektroresursu, tai pat laikā saražotās produkcijas daudzums ir neliels. Pašreizējā elektrības un gāzes patēriņa sistēma neveicina taupīt elektrību vai gāzi, jo abonentmaksa un tā saucamo tīklu izmantošana rada lielāko daļu no rēķina, kur paši patērētie resursi ir salīdzinoši lēti, kas neveicina domāt par to taupīšanu un reklamētās LED spuldzītes mājsaimniecībās vairs nav aktuālas.
Toties Sadales tīkli un Latvijas gāzes meitas uzņēmumi ir nodrošinājuši sev pastāvīgus ienākumus un peļņu, nemaz neuztraucoties par patēriņa kritumu vai pieaugumu. Liela daļa valsts un pašvaldību uzņēmumu ir krietni uzaudzējuši savu administratīvo aparātu un, protams, algas, tai pat laikā naski pērk ārpakalpojumus par cenām, kur privātie uzņēmumi tikai brīnās, jo par izsludinātām summām mājaslapas izveidei var izveidot un uzturēt veselu tīklu ar līdzīgām mājas lapām, vai darbu apjoma cenas pāris un pat desmitu reižu pārsniedz pašizmaksu.
Grūti pateikt, cik ilgi šādu politiku “izturēs” vēl palikušie iedzīvotāji, kas nav tikuši labi apmaksātās valdes vietās vai pie dāsni apmaksātiem valsts pasūtījumiem, jo arī ES projektu naudas iet uz beigām, tai pat laikā tiek prasīti 17 miljoni eiro papildus teātra būvniecībai, garantijas Likteņdārza labiekārtošanai un citiem ikdienai nebūt ne tik nepieciešamiem objektiem, tai pat laikā onkoloģijas slimnieki vāc naudu ziedojumos un, nesagaidījuši zāles, klusiņām nomirst.
Ir sajūta, ka visa valsts politika ir kā novērotāji, nevis aktīvi rīcības cilvēki, kas domātu par valsts nākotni. Lai arī Zaļo un zemnieku savienība deklarē, ka ir saimnieki savā zemē, to neredz, vai arī tas notiek šauru interešu lokam. Ir skumji tajā visā noskatīties, bet vēl skumjāk ir apzināties, ka arī pēc Saeimas vēlēšanām nekas nemainīsies, jo vienaldzība ir sliktākais scenārijs jebkādām pārmaiņām.
Liela daļa atmodīsies, kad nākamgad šis saimniekošanas rezultātā cels PVN un citus nodokļus, pieaugs maksas medicīnas apjoms un studiju maksa augstskolās, jo vienkārši trūks tam visam naudas...
Seko mums 
Stāsts ir par Latvijas Ārpolitikas institūta 2025. gada gadagrāmatu ar nosaukumu Latvijas ārējā un drošības politika, kurā vienu no sadaļām ir veidojusi institūta vadītāja vietniece un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja, pētniece Sintija Broka (attēlā), un tās ieteikumi un rekomendācijas pilnīgi noteikti ir Krievijas Ārlietu ministra Sergeja Lavrova aplausu vērti, tomēr par visu pēc kārtas.
Visiem, kuriem gadījies būt Ņujorkas Kenedija lidostā, būs iekritīs acīs, cik tā nolaista un vienmēr rada sajūtu, ka ierodies kādā Trešās pasaules valstī. Tas pats redzams visriņķī ASV lielajās pilsētās - ceļi un tilti avārijas stāvoklī, visapkārt panīkums un miskaste. Publiskā vide tai valstī izskatās šokējoši depresīva. Sliktāk nekā daudz kur Āzijā vai austrumu valstīs. Analfabētisms, valsts vidienē miljoniem ļaužu dzīvo treileros.
Latvijas ārpolitikas debates, kas ir ikgadējs pasākums, labi parādīja, ka muldēt mēs mākam. Ministre, citējot reperi ansi, savas runas noslēgumā aicināja dziedāt savu spēku, bēdas, grēkus, rētas… Vēl vajagot pacelt balsi. Savu balsi. Labs aicinājums. Nu tad – Baibiņ, pamēģini manu pacelto balstiņu izmantot par “turīgu, drošu, suverēnu Latviju”. Te būs piemērs, ka runāt nav darīt. Bet – kurš darīs?
No rīta Vienotības galvenā ideologa Rinkēviča ieliktā premjerministre aiz muļķības intervijā neapdomīgi piekrīt Armanda Broka priekšlikumam pārcelt uz Latviju DOGE (Maska vadītās valdības lietderības pārvaldes) metodi un uzrīkot totālo auditu valsts pārvaldes un mediju astoņkājim. Pēcpusdienā ierēdņu mafija viņai liek solījumu atsaukt, jo Latvijā nekas tāds nav vajadzīgs.
Rēgs klīst pa Eiropu ― komunisma rēgs. Visi vecās Eiropas spēki ir apvienojušies svētam vajāšanas karam pret šo rēgu: pāvests un cars, Meternichs un Gizo, franču radikāļi un vācu policisti.
Kad vienas politiskās grupas pārstāvji ieņem vairākus nozīmīgus valsts amatus, piemēram, valsts prezidenta, ministru prezidenta, tieslietu un iekšlietu ministru posteņus, kā arī vada tādas iestādes kā Ģenerālprokuratūra, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), Finanšu izlūkošanas dienests un Valsts policija, rodas jautājums par varas koncentrācijas ietekmi uz demokrātijas principiem un vārda brīvību.
Varakļānu novada domes deputāti ir nosūtījuši vēstuli Latvijas Republikas valsts prezidentam, Saeimas deputātiem un Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijai, paužot neizpratni un sašutumu par Saeimas opozīcijas deputātu pieteikumu Satversmes tiesā. Šajā pieteikumā tiek apstrīdēts administratīvi teritoriālās reformas lēmums par Varakļānu novada pievienošanu Madonas novadam, kas rada nevajadzīgu sabiedrības šķelšanu un liek novada iedzīvotājiem kļūt par politisko manipulāciju ķīlniekiem.
Latvijā valsts drošības dienestu līdzatbildība valsts nozagšanā ir sistēmiska problēma, kas apdraud ne tikai tiesiskumu, bet arī nacionālo drošību un sabiedrības uzticību valstij. Kad šie dienesti, kuru primārais uzdevums ir aizsargāt valsti un tās iedzīvotājus, sāk kalpot nevis sabiedrības interesēm, bet atsevišķām ietekmīgām grupām, tiek deformēti tiesiskuma pamati. 
