Jaunais sabiedrisko mediju uzraugs – es nezinu, cik es drīkstu sabiedrībai atklāt par "Attīstībai/Par" PR aģentūras pakalpojumu iegādi
PIETIEK30.11.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Es nezinu, cik es drīkstu sabiedrībai atklāt, - tā paziņo jaunais sabiedrisko mediju uzraugs, Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes vadītājs Jānis Siksnis, kura vadītajai jaunajai struktūrai viens no pirmajiem darbiem bijis bez atklāta konkursa piesaistīt sabiedrisko attiecību aģentūru, kas „nejauši” izrādījusies Attīstībai/Par cieši pietuvinātā firma Deep White. Pietiek publicē nelielu, bet izteiksmīgu sarunu ar bijušo valsts prezidenta Raimonda Vējoņa preses sekretāru.
- Cik man zināms, tika izplatīts pagājušajā nedēļā.
- Es atvainojos. Es tikai šodien pamanīju.
- Jābūt vērīgākiem.
- Vēlējos iepazīties ar iepirkuma dokumentāciju.
- Šis nav iepirkums.
- Kas tad tas ir? Uz kāda pamata Deep White sniedz jums pakalpojumus?
- Cenu aptaujas rezultātā.
- Cenu aptauja, tas jau ir iepirkums.
- Nē, tās ir divas ļoti atšķirīgas lietas. Brīnums, ka jūs to nezināt. Ir cenu aptauja un ir iepirkums. Noskaidrojiet vispirms atšķirību un tad. [Patiesībā cenu aptauja ir viens no iepirkumu veidiem.]
- Vai ar cenu aptaujas dokumentiem var iepazīties?
- Noskaidrošu visu, kas mums ir.
- Ar to, kādi bija kritēriji, kādi bija noteikumi, cik daudzi pieteicās, kā notika vērtēšana, kā notika uzvarētāja izvēle?
- Mums visi šie dokumenti, protams, ir, visi tiks iesniegti iestādēm, visiem, kas pārbauda atbilstību spēkā esošajam regulējumam. Tas ir tas, ko šobrīd varu pateikt.
- Žurnālisti arī var iepazīties?
- Man nav šobrīd šīs dokumentācijas. Es jums nevaru pateikt. Viss ir veikts atbilstoši spēkā esošajam regulējumam. Cik daudz no tā ir atklājams, kas nav atklājams, es nezinu. Skaidrs, ka viss ir zināms par mums kā amatpersonām. Tā ka – iesniegsim visu, ko varam iesniegt.
Protams, mums ir vajadzīgs kāds sabiedrisko attiecību speciālists, kurš šajā ļoti intensīvajā laikā var mums palīdzēt, izplatot ne tikai viedokļa rakstus, relīzes, palīdzot ar komunikāciju sociālajos tīklos. To, ko parasti sabiedrisko attiecību speciālisti dara.
- Kāpēc jūs paši to nevarat?
- Tādēļ, ka mums nav šādas vakances šobrīd. Ņemot vērā, cik daudz darba ir nepieciešams, izlēmām uz laiku piesaistīt kādu speciālistu, kurš uzreiz sāk strādāt, kurš nav jāmeklē, un tad paiet laiks, kamēr cilvēks var sākt strādāt pilnvērtīgi kā štata darbinieks. Mūsu ieskatā ātrākais variants, kā mēs varam šo funkciju pildīt, ātrākais un efektīvākais.
- Un tad to viedokļa rakstu jūs pats rakstījāt?
- Protams, kā parasti vienmēr paša viedoklis.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
