Jaunās dzīves celtnieki: ieskats piesūcekņu simbiotiskajā metabolismā

Ne vārda par vakcīnām! – kā būtu teicis poručiks Rževskis**. Lai arī šis piriskais skandāliņš virmoja ap VM un laikā sakrita ar Viņķeles kdzes drausmīgo blamāžu un sekojošo demisiju un tagad viss sabiedriskais troksnis ir pārcēlies uz vakcinēšanas lietām, – par to ne šeit un ne šoreiz.

Ministru maiņai zibenīgi sekoja jauna vadības centra – Vakcinācijas biroja – izveide, un publikas uzmanība uzkrita augstajam atalgojuma līmenim un arī kopīgajai tāmītei: papildus 600 tūkstotīšu gadā. Man iznāks pat tāda kā šī projekta aizstāvēšana. Tālāk aprādīšu, ka šī summa nav liela, salīdzinot ar to līdzekļu izplinderēšanu, kas tradicionāli notiek ministrijās un valsts kantoros gaisa tricināšanas jomā. Un būs padomjlaiku dziesminieka V. Luksa fabula par kazām, kura publicēta mākslinieciskās pašdarbības repertuāra krājumā, drukāta manā dzimšanas gadā (1955.).

Šī sliktā, sliktā, sliktā valdības komunikācija, ak āpāc!

Tomēr viena atklāsme te ļoti iederas, jo nāk no pašiem “sliktās komunikācijas” vaininiekiem. Pērnā gada 16. decembrī šī tēma tika cilāta Saeimas komisijā, un re, ko mums pauda cilvēks no valstiskā komunikācijas paša viduča:

“Komentējot kritiku, Valsts kancelejas konsultante stratēģiskās komunikācijas jautājumos Daiga Holma norādīja… Situāciju apgrūtina arī tas, ka, pēc Holmas paustā, komunikācijas resursi valsts pārvaldē ir ierobežoti – ministru komunikācijas departamentos ir apmēram pa trim cilvēkiem. Tāpat viņa uzsvēra, ka pēdējos desmit mēnešus arī komunikācijas eksperti strādā pastiprinātā režīmā….”

Tātad departamentos esot pa trim cilvjiem, un tie paši pārstrādājušies. Pirmkārt, te nu jāvaicā: varbūt nevajag tā pūlēties? Ja reiz darbs nepadodas un visi vienprātīgi atzīst, ka darba produkts, proti, valdības komunikācija, ir katastrofāli slikta, tad nevajag tā mocīties. Un, otrkārt, stāsti par mazo cilvēku skaitu un trūcīgo rocību ir blēņas, lai neteiktu rupjāk.

Tikai pāršķirstot ministriju un Valsts kancelejas mājas lapas, atrodam sešus dučus personāžu, kuru tiešais uzdevums ir publiskā komunikācija. Sarakstā ir tikai tie amati, kuru nosaukumā tas atšifrēts, un ļoti ticams, ka ārpus šī skaita būs gandrīz tikpat daudz tādu, kas ir vienkārši “padomnieki”, “konsultanti” un tamlīdzīgi ļauži, kuru darbības sfēra nav konkretizēta. Te būs neliels pārskatiņš:

Tabulā ieliktā mēnešalga ir ticams pieņēmums caurmēra situācijai, jo ir cilvēki, kas strādā par valstī vidējo algu, bet ir arī tādi, kas saņem divtik un pat vairāk. Skaitlis ielikts tālabad, lai pievērstu uzmanību, ka šie 72 atklāti redzamie un vēl kāds pulciņš šeit neuzskaitīto saņem algu katru mēnesi, kas gada griezumā sasummējas kā 1,4 miljoni.

Ja pieliekam klāt nodokļus, tad kopumā uz šo “ierobežoto resursu” komunikāciju gadā no budžeta aiziet kādi divi miljoni. Par sliktu, vienprātīgi atzītu sliktu komunikāciju. 2 mio. Algās.

… bet tas vēl nav viss!

Gaišu nākotni, tai skaitā spēka un varonības pilnu valdības komunikāciju, mums sola ar nopietnu apņēmību. Protams, jaunveidojamajos birojos algas būs līdz pat trīsreiz lielākas par iepriekšējā tabulā izmantoto piemēru, bet galvenais: jaunas programmas, projekti un pasākumi, iepirkumi un konkursi, kuros taču piedalīsies vislabākie profesionālie spēki, un tad tik būs! Būs, būs. Noteikti. Jo nav jau tā, ka mēs bez pieredzes šai ziņā.

Tās pašas visnotaļ profesionālās firmas jau gadiem ilgi zīž no ministriju un citu valstisku veidojumu tesmeņiem. Pavirši pārskrienot oficiālos iepirkumu datus, uztaisīju mazu tabuliņu par trīs redzamiem šī žanra pārstāvjiem un dažiem pērnā gada līgumiem.

Tātad šajā vienprātīgi par sliktu atzītajā valdības komunikācijā sešciparu skaitļu naudas summiņas profesionāļi jau ir saņēmuši. Piedevām šie ir tikai pašā virspusē viegli redzamie pasākumi. Pirmkārt, daļa no aumež gardiem kumosiem ir noslepenoti (tādiem klientiem, kā NBS un Aizsardzības ministrija, piemēram), otrkārt, milzu summas apgrozās pseidosabiedriskās organizācijās, kuras pārdala gan mūsu budžeta, gan eiro naudiņas. Un tie ir miljoni, kuri nāk klāt jau pirmajā tabulā atspoguļotajām aldziņām.

Tehniskais rezultāts? Vienīgais neapšaubāmais šo aktivitāšu rezultāts ir līdzekļu apgūšana. Sabiedrība tiek aplaimota ar informēšanu, ministrijas – ar koncepcijām. Protams, mēdz būt arī kādi konkrētāki sasniegumi, par ko atsevišķi kantori var parādīt statistiku, bet to nav pārāk daudz, lai traucētu vispārīgo ainu: valdības komunikācija esot slikta, slikta, slikta. Par pāris miljoniem algās un vēl nezcik miljoniem līgumos.

Atšķirībā no celtniekiem, kuriem par tādu vai citādu cenu kaut kas tomēr beigu beigās ir jāuzbūvē, ne piristiem, ne IT producentiem nekas paliekoši taustāms nav obligāti jāatstāj. Papīri jāsakārto, un var ķerties pie nākošā, kas atsauc atmiņā jau anonsēto staļinlaiku dzejdarbu. Fragmentiņš:

aiz muguras kaut sen tai slava slikta,

par dārznieci bij atkal kaza likta.

Kā pienākas,

bij uzrakstītas dubultanketas,

bij lūgumraksts

un vēl šis tas.

Smalks ieteikums,

ka gudra, čakla tā, —

bij pie rokas, —

ka izturēta

un ka visi darbi sokas,

un, protams, — jaunā vietā kazai vajagot

visatbildīgāko

no darbiem dot.

Un vēl viens salīdzinājums ar celtnieku branžu. Kā zināms, lielākie celtniecības uzņēmumi ir būtiski atkarīgi no infrastruktūras attīstīšanas, tātad no valsts un pašvaldībām. Lai atceramies to reizi, kad valdības katastrofālas neizdarības rezultātā apstājās ES fondu finansētie projekti, – celtniecība kā tautsaimniecības nozare piedzīvoja milzu krīzi. Privātie projektiņi te neko daudz nelīdzēja. Ja mūsu “izmeklējošā žurnālistika” papētītu pēc būtības lielāko piristu bilances, tad droši vien izrādītos, ka ministriju, valsts kantoru un budžetu pārdalošo “sabiedrisko” pasūtījumu apjoma daļa viņu ieņēmumos būs proporcionāli tāda pati, ja ne vēl lielāka.

Bet celtnieki, kuri projektos apgroza miljonus desmitiem, dod darbu tūkstošiem cilvēku. Dižpiristi savukārt pārdala dažus (vai vairākus) miljonus ik gadu, ar darba vietu tūkstošiem neaizraujas. Jo tranšejas nav jārok un jābetonē ar nekas nav.

Un atšķirībā no celtniekiem, neviens ne par kādiem karteļiem netramda, un dividendēs var dalīt itin jaukas summas. Ziedojumi politiskajām partijām? Nu ir jau pa kādam, bet tā ir tīrā sagadīšanās. Nav jau nekāds biatlons.

… bet tas vēl arī nav viss!

Jums šķita, ka nu jau pietiks? Valdība stratēģiski pakomunicē caur Valsts kancelejas 12 cilvēku brigādi, ministrijas ar savām sešciparu iespējām, nu un kas, ka sanāk slikti? Cenšas taču, resursu trūkstot.

Ak, jaukie naivie ļaudis! Būs vēl un vēl, un tad vēl pa virsu. Septembrī mūs aplaimoja ziņa, ka vēl papildus jau ierastajiem tēriņiem ļoti sliktajai valdības komunikācijai daži miljoni obligāti jānotērē arī visas valsts tēlam. Žanra cienītāji jau būs iepazinušies ar valstiskas atbildības caurvītu opusu, kurš sākas šādi:

„Informatīvais ziņojums “Par vienota valsts tēla izstrādi”

Informatīvais ziņojums “Par vienota valsts tēla izstrādi” (turpmāk – Informatīvais ziņojums) sagatavots, pamatojoties uz 2019. gada 7. maijā apstiprinātā Valdības rīcības plāna Deklarācijas par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību īstenošanu (turpmāk – VRP) 45.1. punktu “Panāksim, ka ir vienots un pozitīvs tēls par Latviju kā vietu eksportējošiem uzņēmumiem”. Ekonomikas ministrija, sadarbībā ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru (turpmāk – LIAA), sniedz informāciju par VRP 45.1. punkta, 1. uzdevuma “Nodefinēt Latvijas vienotā tēla vērtības piedāvājumu (value proposition)” izpildi un rezultātiem. Informatīvajā ziņojumā, tai skaitā tiek aprakstīta esošā situācijā, kontekstā ar VRP 45.1. punktā noteiktā mērķa aktualitāti, uzsverot tā nozīmi eksporta veicināšanā, tūrisma attīstībā un ārvalstu investīciju piesaistē.”

Ja esat paguruši jau no pirmajām rindkopām, tad iesaku nemežģīt prātu un šķirt uzreiz 8. lpp:

„Vienotā valsts tēla ieviešanai nepieciešams finansējums 2021.gadam 1 399 761 euro, 2022.gadam 1 367 761 euro un 2023.gadam 1 367 761 euro apmērā, kas definēts Informatīvā ziņojuma Protokollēmuma 4.punktā, iekļauts arī PP “Valsts ekonomiskā tēla ieviešana, lai stiprinātu Latvijas uzņēmēju eksportspēju un ārvalstu investīciju piesaisti Latvijas tautsaimniecības attīstībai” un pēckrīzes ekonomiskās izaugsmes plānā. Jautājums par papildu finansējuma piešķiršanu skatāms Ministru kabinetā likumprojekta “Par valsts budžetu 2021.gadam” un likumprojekta “Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2021., 2022. un 2023.gadam” sagatavošanas procesā kopā ar visu ministriju iesniegto prioritāro pasākumu pieteikumiem atbilstoši valsts budžeta finansiālajām iespējām.”

Tātad vēl četri miljoniņi klāt. Vēl viens tesmenis pieaudzēts budžeta govij. Tāds mūsdienu mičurinisms un piedevām ar iezīmētu perspektīvu.

Protams, pupu skaits ir ierobežots, un iepriekšējo gadu favorītus bieži vien piemeklē skarbs liktenis. Tikko kā dzirdēju jaunumus par kādreiz tik brīvi ministru (un it īpaši ministru biroja vadītāju) durvis vērušā Ginta Federa finanšu nedienām, ja var ticēt dažiem avotiem. Vēl pirms dažiem gadiem tas šķistu neiespējami, ka PR firmas īpašnieks, kurš dividendēs mēdza sadalīt sešciparu sumas, netiek galā ar banālu nodokļu rēķinu. Bet pamainās spēku sadalījums valdībā, un še tev!

Bizness privāts, bet naudiņas ta lielākoties sabiedriskas…

Arī šīs tēmas aizsākšanu rosinājušais incidents ar Mediju Tilta peripetijām ir nepārprotami daļa no grūstīšanās pie valstsgovs piena avotiem. Skaidri jūtams, ka Deep White veiksmīgi izmanto savu nemaskēto politisko afiliāciju. Bet process tieši šai momentā sāk tā īsti ieskrieties, tādēļ tēmu paturpināšu pēc kāda brītiņa.

* pirisms un attiecīgi pirists – žargona apzīmējums sabiedriskajām attiecībām (no PR, Public Relations) un šajā jomā strādājošiem speciālistiem.

** – Молчать! Не слова о жопе, господа офицеры!

Pārpublicēts no https://benedictingibjorg.wordpress.com/

Novērtē šo rakstu: