Jaunās konservatīvās partijas atklāta vēstule tieslietu ministram Dzintaram Rasnačam un sabiedrībai
Jaunās konservatīvās partijas valde21.02.2016.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Korupcija nepieļauj dabisku ekonomikas likumu brīvu izpausmi un atņem cilvēkiem ticību valsts varas taisnībai. Šāda vara izslēdz visus, kas nepieder pie tās, un transformējas institūcijās, kuras kontrolē šaura elite, kura ir monopolizējusi gan ekonomiskās iespējas, gan politisko varu.[1] Tāpēc korupcijas un varas ļaunprātīgas izmantošanas nomocītas ekonomikas nav spējīgas darboties un uzplaukt.
Jaunā konservatīvā partija uzskata, ka šādas pazīmes ir vērojamas Latvijā. Tā rezultātā cieš visa sabiedrība, un te arī meklējams cēlonis naudas trūkumam valsts ekonomikā, Latvijas iedzīvotāju vidusslāņa masveida izbraukšanai no savas valsts un jauno ģimeņu atturēšanās radīt vairāk bērnus, par kuru nākotni šādi pārvaldītā valstī nav drošības.
Neviena valsts nav izskaudusi korupciju pilnībā. Taču fakts, ka 2015. gadā veiktais EY (agrākais Ernst & Young) Krāpšanas un korupcijas pētījums parāda, ka 55% Latvijas uzņēmēju uzskata korupciju un kukuļdošanu par plaši izplatītu praksi Latvijā. Tas ir tikai nedaudz labāks rādītājs kā Krievijā (60%) un būtiski sliktāks kā Francijā (29%), Vācijā (26%), Igaunijā (21%)[2]. Tas nešaubīgi apliecina, ka šīs problēmas risināšana Latvijā joprojām ir izšķiroša, ja jau valdība savā deklarācijā par prioritāti nosauc tautsaimniecības stiprināšanu un demogrāfijas uzlabošanu.
Kā norāda viens no Latvijas SAB vadītājiem Jānis Kažociņš pētījumā “Baltijas drošība Ukrainas kara ēnā”[3], atsaucoties uz t.s. Gerasimova[4] doktrīnu un Jāņa Bērziņa rakstu “Krievijas jaunās paaudzes karadarbība Ukrainā”, kopumā var konstatēt astoņas hibrīdkara fāzes. Kā trešās ! fāzes sastāvdaļa minēta valdības amatpersonu uzpirkšana, bet tikai 6. ! fāze, kad ir īstenotas iepriekšējās fāzes, ir militāra darbība. Kā norādīts šai pētījumā, Latvija jau ir pieredzējusi šāda hibrīdkara 3.fāzes pasākumus.
Tieši šobrīd sabiedrībai no medijiem kļuvuši zināmi satriecoši un satraucoši fakti par ilglaicīgu Finanšu policijas darbinieku – personu, kuru tiešie pienākumi ir nodrošināt valsts finansiālo drošību – ar ekonomikas likumiem neizskaidrojamu un viņu ienākumiem neatbilstošu skaidras naudas uzkrājumu esamību. Salīdzinoši nesen žurnālisti, bet ne tiesībsargājoši iestāžu darbinieki sabiedrībai atklāja ziņas par Rīgas domes kapitālsabiedrības “Rīgas Satiksme” bez korupcijas citādi neizskaidrojamo iepirkumu – tā saukto “Nanoūdens lietu”. Tāpat publiski zināms fakts, ka Satiksmes ministrija nav spējīga gadiem nodrošināt salīdzinoši vienkāršas pasažieru vilcienu sastāva iepirkumu procedūras realizāciju. Īpaši ciniski šie fakti šķiet uzņēmējiem, kuri visu ļoti labi saprot un ir šokēti par to, kā piemēram, savā darba laikā amatpersonas ar salīdzinoši nelielām algām var iekrāt tādus līdzekļus.
Lai gan valdības deklarācijā ir minēti pasākumi - t.s. ēnu ekonomikas apkarošanā, no tiem secināms, ka tieši uzņēmējiem tiks palielinātas dažādas prasības, lai viņus būtu vieglāk kontrolēt. Piemēram, Tieslietu ministrijas rosinātā “aplokšņu algu” kriminalizēšana. Tai pat laikā valsts kapitālsabiedrības “Latvenergo” bijušajām amatpersonām par smagu kriminālnoziegumu - korupciju tiek piespriesti izteikti maigi sodi. Ironiskā kārtā tie ir mazāki par tiem, ko cita valsts institūcija - Konkurences padome ar tiesu varas atbalstu visās tiesu instancēs, tā sauktajā energobūvnieku karteļa lietā piespriedusi apzinīgiem nodokļu maksātājiem – uzņēmējiem par apšaubāmiem pārkāpumiem, tādējādi, faktiski liekot tiem samaksāt par atļaušanos strādāt Latvijā.
Iepriekšminētais uzskatāmi atklāj negatīvu tendenci - uzņēmumi, lai saglabātu savu labo reputāciju un lieki netērētu līdzekļus, labākajā gadījumā izvairās vai pat pilnībā atsakās no dalības valsts un pašvaldību iepirkumos, sliktākajā – pieņem lēmumu pilnībā pamest Latvijas tirgu. Neviens pieminēšanas vērts korupcijas gadījums, kurā būtu notiesāti vainīgie un valsts kasē būtu atgriezta izlaupītā vai nenomaksātā nodokļu maksātāju nauda, pēdējo gadu laikā nav. Diemžēl visu iepriekšminēto apstākļu dēļ, arī baiļu dēļ, ka pret viņiem varētu būt vērstas korumpētu amatpersonu represijas, sabiedrībā nav ieviesusies kā normāla prakse ziņošana tiesībsargājošajām iestādēm par šādiem gadījumiem.
2013.gada 21.novembrī Rīgā notika traģēdija, sabrūkot sabiedriskai celtnei un nogalinot vairāk nekā 50 cilvēkus. Līdz šim veiktā izmeklēšana – gan parlamentārā, gan prokuratūras, norāda, ka viens no būtiskākajiem traģēdijas iemesliem ir apstākļi, ka kontrolējošās pašvaldības un valsts institūcijas neveica savus pienākumus pienācīgā veidā. Lai arī nav iespējams bez tiesas izmeklēšanas apgalvot, ka konkrētajā gadījumā bijusi korupcija, pamatoti būtu pieļaut, ka korupcija varētu būt šīs traģēdijas viens no reāliem iemesliem.
Tieslietu ministrija ir vadošā valsts pārvaldes iestāde tieslietu nozarēs. Ministrijas funkcijas ir nodrošināt sabiedrības informēšanu un dialogu ar sabiedrību par tiesību politiku, kā arī veicināt sabiedrības tiesiskās domas un apziņas attīstību atbilstoši demokrātiskas valsts principiem.
Ievērojot norādītos apstākļus, Jaunā konservatīvā partija lūdz tieslietu ministru Dzintaru Rasnaču atbildēt uz mūs un, cerams, arī sabiedrību interesējošiem jautājumiem:
- Kāpēc Jūs ne reizes neesat vērsis sabiedrības un valdības vadītāja uzmanību uz korupcijas apkarošanas nozīmīgumu?
- Kā Jūs skaidrojat, ka jaunajā M. Kučinska valdības deklarācijā korupcijas problēma nav pat pieminēta nekādā formā?
- Kāpēc Jūs neuzstājat un nepanākat, ka tieši tieslietu jomai un efektīvai cīņai ar korupciju jābūt valdības prioritātei?
- Kā Jūs veicināsiet cilvēku tiesības brīvi un bez bailēm no valsts institūcijām un korumpētiem ierēdņiem nodarboties ar uzņēmējdarbību? Jo īpaši pašnodarbināto, mazo un vidējo uzņēmumu aizsardzību no valsts institūciju nepamatotas, viņu darbību bremzējošas pretdarbības, kas nereti arī ir cēlonis šo cilvēku nonākšanai t.s. „pelēkajā ekonomikā” elementāras ekonomiskās izdzīvošanas nolūkā.
- Ko konkrēti paredzat darīt korupcijas novēršanai un apkarošanai valsts pārvaldē un tieslietu sistēmā?
- Lūdzu sniegt sabiedrībai izmeļošu atskaiti, kā tiek organizēts lielākais Tieslietu ministrijas iepirkums - Liepājas cietuma būvniecības process -, ieskaitot finanšu plūsmas. Lūdzu nodrošināt šī procesa atklātumu, informējot par to sabiedrību regulāri, visu informāciju darot pieejamu interneta vietnē.
Jūsu pārstāvētā un jau ilgstoši par tieslietu nozari atbildīgā un to kontrolējošā organizācija - partija “Nacionālā apvienība” (NA) valdības veidošanas procesā nepiekāpīgi uzstāja, ka vēlas turpināt vadīt un tādējādi arī nepastarpināti ietekmēt visu tieslietu jomu mūsu valstī. Vienlaikus no publiskiem NA oficiālo vadītāju paziņojumiem nav izrietējis nekas, kas liecinātu, ka viņus īpaši interesē tieslietu jomas reāla efektivitāte un korupcijas apkarošana. Gluži pretēji - no publiskā telpā redzamā rodas pārliecība, ka NA vadītāju prioritātes jau ilgstoši ir sociālo pabalstu joma un citi sociālie jautājumi, valsts simtgades svinības, t.s. bēgļu un dzimumtikumības jautājumi.
Šo partijas vadītāju retorikā un darbos neizpaužas rūpes par korupcijas apkarošanu un tieslietām kopumā. Šīs pretrunas izsauc arī šo līdz šim neatbildēto jautājumu: vai vēlme nodrošināt, ka korupcijas apkarošana un tieslietu efektivitāte valdības deklarācijā un reālā darbā nav prioritāra, arī nav tas patiesais iemesls, kādēļ NA cīnījās par tieslietu ministra portfeļa kontroli?
[1] Why Nations Fail, The origins of power, prosperity and poverty. D. Acemoglu & J. A. Robinson, Profile Books Ltd. 2012
[2] http://www.diena.lv/latvija/zinas/petijums-latvija-krietni-atpaliek-korupcijas-apkarosana-14098372
[3] The War in Ukraine: Lessons for Europe, APPC, LU, Rīga, 2015.
[4] Krievijas Ģenerālštāba vadītājs 2013.g.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
