Jaunas nācijas mīl pasakas, un viena no tām ir par labajiem krievu liberāļiem

Savukārt personas no jautātāja griezās prom vai ņēma vagu. Dabīgi, ka nevienam nav pienākuma atbildēt uz jebkuru jautājumu jebkuram ar latvisku akcentu runājošam tipāžam pludmalē. Taču kontroljautājums krievu, tā saucamā liberālās opozīcijas emigrantu un to mediju mutēs joprojām ir neatbildēts. Jeb savukārt atbildēts savulaik ar Navaļnija muti, kurš teica savu slaveno fāzi – Krima nav sviestmaize, kura kādam būtu jāatdod atpakaļ. Šajās dienās par Krimu un ne tikai trimdas opozicionāri izvēlas klusēt.

Kas pēc būtības ir Krievijas liberālisms

Latviešvalodīgo sociālo tīkli ir mūžīgā frustrācijā par Rīgā laipnā vientiesībā uzņemtajiem Krievijas liberālajiem medijiem. Neapmierināti burkšķi par šo mediju naratīvu ir ne tikai sakarā ar Latvijas “Mazās Krievijas” straujo masas pieaugumu, bet par pamācībām, kā jāuzvedas latviešiem, vai kartēm no kara analītikas, kur Krima ir atzīmēta kā Krievijas teritorija.

Šobrīd ir laiks paskatīties – kas pēc būtības ir Krievijas liberālisms, un kāpēc viņa impēriskā āža kāja tik viegli lien ārā no jebkurām rietumnieciskām kurpēm.

Liberālisms 18. gs. un 19. gs. mijā Krievijā jau kopš bērnu autiņiem bija tīrs pašu augstāko aprindu, vēl vairāk – ar galmu saistītās sabiedrības, produkts. Tie bija cilvēki, kuri paši vai kuru ģimenes paaudzi pēc paaudzes bija kalpojušas impērijai, kura ekspansijas – iekarošanas, okupācijas, koloniālisma un iekrievošanas procesā auga un izpletās. Krievu liberālisms nekad nav runājis par tautu atbrīvošanu un neatkarību.

Krievu liberālisms vienmēr ir sapņojis par Rietumu sabiedrības brīvībām, bet nekad par taisnīgumu attiecībā uz Krievijas paverdzinātajām tautām. Sūzena Rabova-Edlinga, Krievijas liberālās politikas vēstures pētniece Upsalas universitātes Krievu un Eir­āzijas studiju institūtā Zviedrijā, ir pētījusi visas izteiktākās liberālās grupas Krievijā, kas centušās iegūt kādu politisku ietekmi – dekabristus, “rietumniekus”, agrīnos krievus liberāļus līdz pat kadetu partijai.

Liberāļu mērķis bija apkarot carisko autoritārismu un aristokrātijas privilēģijas, veicot rietumniecisku modernizāciju. Etnisko minoritāšu neatkarības jautājums nekad nav bijis Krievijas liberāļu darbakārtībā. Kadetu (konstitucionālo demokrātu) domātāju Peteru (Pjotru) Strūvi varam uzskatīt par ļoti nelielās, relatīvi progresīvās domātāju grupas pārstāvi, kas vispār runāja par Krieviju kā multietnisku valsti.

Sūzena Rabova-Edlinga par viņa idejām raksta: “Strūve bija gatavs piešķirt Somijai un Polijai plašu “iekšējo” (respektīvi, Krievijas sastāvā esošu) autonomiju, taču viņam bija grūti pieņemt pat atsevišķas ukraiņu kultūras pastāvēšanu. Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka viņš uzskatīja ukraiņus un baltkrievus kā daļu no Krievijas nacionālā kodola, tāpēc viņš nevarēja pieļaut, ka šīs kultūras pastāv atsevišķi. Sekojot garai krievu un Rietumu koloniālisma domātāju rindai, viņš apgalvoja, ka kultūras attīstās tikai tiktāl, cik tā ir atkarīga no krievu pasaules.”

Krievu klasiskais liberālisms nekad nav paredzējis impērijas dekonstrukciju un, atdzimstot pagājušā gadsimta 80. un 90. gadu mijā, šo ģenētisko krievu liberālisma slimību ir pārmantojis.

Ar troksni atsprāgušās acis

Jaunām nācijām piemīt jauniem cilvēkiem raksturīgs vientiesīgs naivums. Tas nozīmē kritiskās domāšanas deficītu, ko rada valsts pastāvēšanas nācijas saglabāšanas pieredzes trūkums vairāku simtu un tūkstošu gadu garumā.

Latviešiem pieredzes trūkuma kļūdas izpaužas nodalītā izglītības sistēmā, mazākumtautību skolu un kopumā krievu pasaules uzturēšanā un krievu valodas pārvēršanā par kopējo saziņas valodu jeb “lingua franca”, latviešu jauniešu izspiešanā un mobingā darba tirgū, radot masīvu un agresīvu krievu valodas spiedienu, ekonomikas inficēšanu ar atkarībām no Krievijas, termiņuzturēšanas un pastāvīgas uzturēšanas politikas ekstrēma liberalizācija, kas noveda gan pie koloniju veidošanās, gan praktiski nekontrolējamas Krievijas iedzīvotāju plūsmas klātbūtnes Latvijā.

“Sievieši un bērni mīl pasaciņas un saldumus,” politnekorekti mēdza teikt vecais latviešu klasiķis un sieviešnīdējs Kaudzīšreinis. Pārfrāzējot viņu, arī jaunas nācijas mīl pasakas. Viena no tām ir par labajiem krievu liberāļiem. Bet otra – par to, ka imperiālisms ir konservatīvas ideoloģijas sastāvdaļa, bet liberālismam nav ar to nekāda sakara. Taču liberālismam, tāpat kā smukajam sadistam Grejam ir 60 nokrāsas.

Varenas vaimanas atskanēja latviešu ganībās soctīklos, medijos, virtuvēs un citās pēc sviluma smaržojošās vietās brīdī, kad izrādījās, ka Krievijas emigrācijas medijs TV “Rain” jeb TV “Doždj” ir ne tikai liberāls, bet arī impērisks. Kas dīvainā kārtā daudzus bija pārsteidzis. Ir aizkustinoši vērot latviešu publikas pēkšņi ar trok­sni atsprāgušās acis.

Krievu mediju skandāls ir mūsu neiroze. Vispirms ar Latvijas amatpersonu centību tur ierasties uz pērienu un pa vidu žurnālista pamācībām, krievu valodā taisnojoties. Pasaules metropolēs strādā visdažādāko tautu un nāciju emigrācijas mediji, bet nevienam nopietnam politiķim nenāk prātā tur rādīties. Emigrācijas mediju mērķis ir gatavot vēstījumus savai auditorijai dzimtenē, kur viņiem nav iespējas uzturēties.

Jāpatur prātā krievu inteliģences impēriskā tieksme regulēt satiksmi jebkur, kur viņi parādās un jaukties lietās, ar kurām – paldies – paši tiksim galā. Ja mēs skriesim atskaitīties šiem medijiem par mūsu iekšējo darbību, tad paši padarīsim to par mūsu darbakārtības daļu.

Paši kļūst par pūķi

Tieksme pamācīt un lielā, kulturālā brāļa sindroms, kas izpaužas komunikācijā ar inteliģentiem vai (pietiekami) inteliģentiem krieviem, ir nemirstīgās lielkrievu šovinisma slimības izpausme.

Čečenu opozīcijas politiķis un domātājs Zakajevs par to saka šādi: “Ir viena neapstrīdama patiesība – Krievijas liberāļi atrodas pastāvīgā cīņā ar režīmu, kas ir gan autokrātisks, gan impērisks. Un brīdī, kad nāk pie varas – paši kļūst par šo režīmu.” Šā procesa simbolisms ir PSRS laika filma “Nogalināt pūķi”, pēc ģeniālā Jevgeņija Švarca lugas, kur pūķa nogalinātājam ir vislielākā iespēja pašam kļūt par pūķi.

Jeļcins, objektīvi vērtējot, bija liberālis, taču pirmā un otrā Čečenijas kara laikā rīkojās impērijas saglabāšanas interesēs ļoti asiņainā veidā. Putins savā pirmajā prezidentūras termiņā tika ievēlēts kā demokrāts un neoliberālis. Kur Putins atrodas tagad, mēs redzam.

Impēriskais sentiments nav saistīts ar konservatīvo vai liberālo domu. Tas tikpat labi var dzīvot arī apolitiskā vidē, kur indivīdi iedzer, lasa pudeles un uzspēlē kārtis parkā uz soliņa. Imperiālismam sadzīves izpratnē visbiežāk ir tieši nekādas attiecības ar jebkādām politiskām teorijām. Vienmēr lietderīgi ir nemānīt sevi. Krievijas autokrātiskā režīma pretinieki var būt mūsu īstermiņa taktiskie sabiedrotie, bet diez vai būs mūsu draugi.

Šis komentārs nav par to, cik slikti ir krievu liberāļi. Krievu liberālisms nav ne slikts, ne labs, tas ir tāds, kāds tas ir. Jautājums ir par mums un tikai par mums – vai esam manipulējami labdabīgi muļķīši, vai esam spējīgi racionāli un tālredzīgi augt ārā no jaunas nācijas bērnu kaitēm.

* Raksts pirmoreiz publicēts la.lv pirms pusotra mēneša

Novērtē šo rakstu: