Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Aizvadītais XX gadsimts ir ievērojams ar kardinālu sabiedrības pārveidošanos. Zinātnes valodā sabiedrības pārveidošanos dēvē par sociālo transformāciju. XX gadsimtā būtiski izmainījās sabiedrības šķiriskā struktūra. Tas attiecas galvenokārt uz eiropeīdu civilizāciju, kaut gan analoģisks process bija sastopams arī citās civilizācijās.

Latviešu tauta kopā ar pārējām „baltās” rases tautām pamatīgi izjuta kardinālās šķiriskās izmaiņas. Tā tas bija XX gadsimta sākumā, kad latvieši dzīvoja Krievijas impērijas sastāvā, un tā tas bija vēlāk, kad latvieši dzīvoja PSRS sastāvā. Turklāt no tik tikko minēto abu lielvalstu tautām latviešu tauta vispamatīgāk izjuta sociālo transformāciju. Latvija bija viena no ekonomiski visattīstītākajām zemēm Krievijas impērijā un Padomju Savienībā. Ekonomisko attīstību vienmēr pavada krasas izmaiņas tautas sociālajā sejā. 

XX gadsimtā izšķīda slavenā pamatšķira proletariāts (ne tikai Raiņa poētikā) un radās jauna pamatšķira. Tai ir vairāki apzīmējumi. Taču katrā gadījumā pret jauno šķiru drīkst izturēties kā pret jaunu pamatšķiru, ņemot vērā tās lielo apjomu, sociāli politisko potenciālu, šķiriskās ambīcijas, bet svarīgākais – panākumus dzīves vajadzību apmierināšanā.

Proletariāta izšķīšanas un jaunas pamatšķiras rašanās galvenais cēlonis bija zinātniski tehniskais progress un tā veicinātā nepieciešamība pārkārtot darba organizāciju. Tas nekavējoties atsaucās uz sociuma profesionālo līdzdalību ekonomiskajā darbībā un galu galā kardināli izmainīja sociuma šķirisko struktūru.

Par proletariāta ģenēzi, būtību un vēsturisko virzību katrs izglītots cilvēks ir labi informēts. Tāpēc nepieciešams atkārtot vienīgi vēsturiskās shēmas svarīgākās līnijas.

Proletariāts ir sociālā šķira bez kapitāla. Proletariāts eksistences līdzekļus iegūst, pārdodot savu darbaspēku. Proletariāta darbaspēku pērk kapitāla īpašnieki. Viņi konsolidējas atsevišķā šķirā – buržuāzijā. Kapitālismā buržuāzija ir valdošā šķira. Tai pieder politiskā vara.

Buržuāzija konsekventi tiecas proletariāta darbaspēku pirkt pēc iespējas lētāk un pēc iespējas ar izdevīgākiem sociālajiem nosacījumiem. Respektīvi, bez privātā kapitāla ieguldīšanas proletariātam adresētajās sociālajās (vēl saka – nacionālajās) programmās.

Tāda pieeja nevar būt pieņemama proletariātam, un tāda pieeja nelabvēlīgi atsaucas uz proletariāta apziņu, tajā uzkurinot dedzīgu naidu pret buržuāziju. Kārlis Markss teorētiski vispārināja proletariāta un buržuāzijas nokaitētās attiecības. Viņš tajās saskatīja vienīgi nesamierināmu konfrontāciju un mudināja proletariātu vērsties pret buržuāziju, tai ar spēku atņemot varu. Markss zinātniski pamatoja proletariāta sūro likteni („Kapitāls” iznāca 1867.gadā). Viņš 1864.gadā organizēja „Starptautisko strādnieku asociāciju” („International Workingmen’s Association”). To pēcāk nosauca par „Pirmo Internacionāli”. Markss 64 gadu vecumā mira 1883.gadā. Viņš nepiedzīvoja proletariāta politiskās varenības kulmināciju XX gadsimta sākumā, kas reizē kļuva arī Kārļa Marksa (marksisma) planetārās popularitātes avots. Ja nebūtu sociālistiskās revolūcijas XX gadsimta sākumā, tad Marksa vārdu uz planētas zinātu tikai niecīga saujiņa politiskās ekonomijas vēstures speciālistu un vēl niecīgāka saujiņa strādnieku kreisās kustības vēstures speciālistu. Unikālie revolucionārie notikumi Krievijā Marksu padarīja par planetāra mēroga slavenību.

XIX gadsimtā ievērojami pieauga eiropeīdu dzimstība. Eiropā bija demogrāfiskais bums. Eiropas iedzīvotāju skaits XIX gadsimtā palielinājās trīs reizes. Cilvēku skaita pieaugums automātiski (stihiski, instinktīvi) veicināja saimnieciskās darbības intensitāti. Lai visiem iedzīvotājiem nodrošinātu eksistences līdzekļus, nācās modernizēt preču ražošanu.

XIX gadsimtā eiropiešu saimnieciskajā darbībā sāka dominēt rūpnieciskā ražošana. Tāpēc strauji palielinājās proletariāta skaitliskais apjoms un nepatīkami palielinājās proletariāta darbaspēka ekspluatācijas apjoms. Ekspluatācijas faktus nebija grūti konstatēt un ideoloģiski izmantot proletariāta aizstāvībai. Proletariāts nebija spējīgs pats sevi aizstāvēt. Proletariāta aizstāvību uzņēmās inteliģences viena daļa ar izteikti antiburžuāzisku orientāciju. Eiropā piedzima t.s. kreisā inteliģence – proletariāta aizstāve.

XIX gadsimta nogalē proletariāta aizstāvība visbiežāk tika idejiski noformēta kā sociāldemokrātiskā kustība. Tās teorētiskā bāze kļuva marksisms, ņemot vērā Kārļa Marksa un viņa mantojuma entuziastu zinātnisko un politiski praktisko darbību kapitālisma analīzē un strādniecības interešu aizstāvēšanā. Proletariāta aizstāvēšana izvērtās antiburžuāziskā vispārējā trendā, kuru propagandēja kreisā inteliģence. Tā sāka organizatoriski apvienoties sociāldemokrātiskajās partijās. Savukārt partijās tika deklarēts mērķis gāzt buržuāzijas varu, likvidēt kapitālisma valsts iekārtu un tās vietā nodibināt sociālistisko valsts iekārtu.

Latvijas teritorijā pirmā politiskā partija tika izveidota 1904.gadā. Tā saucās Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP). Šī partija pastāv arī pēcpadomju laikā. Taču pastāv politiskās dzīves vistumšākajā nomalē, nespējot un arī necenšoties izkonkurēt parvēniju krimināli oligarhiskās „kabatas partijas” ar debiliem nosaukumiem un debilām „par-politikas” nostādnēm. LSDSP biedrs bija Rainis – pamatšķiras dzejnieks. Protams, pēcpadomju laikā pēc ražošanas sagraušanas LSDSP necienīgo stāvokli pamatā sekmē proletariāta neesamība. LSDSP vairs nav ko aizstāvēt. Aizstāvības galvenais un vienīgais objekts ir kriminālais kapitālisms un noziegumu brīvība.

Mērķi gāzt buržuāzijas varu XX gadsimta sākumā visideālākajā variantā izdevās realizēt Krievijas antiburžuāziski orientētajai inteliģencei („boļševikiem”), ņemot vērā cara, aristokrātijas un buržuāzijas apjukumu, neizlēmību, haosu valstī I Pasaules kara gados.

„Boļševikiem” izdevās sagrābt varu un ieviest proletariāta diktatūru. Krievija tika pasludināta par proletaritāta valsti. Tajā risinājās sociālisma celtniecība, zemniekiem tika uzdāvināta zeme, bet strādnieku šķirai nosacītas dažādas sociālās un politiskās privilēģijas. „Boļševiki” masveidā fiziski iznīcināja buržuāziju un aristokrātiju, ar to paši sev pasludinot nāves priedumu un tā izpildi vēsturiskajā perspektīvā. Kā zināms, „boļševiki” valdīja tikai dažas sekundes cilvēces vēsturiskās pastāvēšanas koplaikā.

Krievijas revolucionārie panākumi Rietumu patriarhālajā („vecajā”) buržuāzijā iedvesa bailes no proletariāta. XX gadsimta pirmajā pusē Rietumu patriarhālās buržuāzijas galvenais eksistenciālais drauds kļuva proletariāts. Turklāt Krievijas un citu zemju radikālākā antiburžuāziskā inteliģence neslēpa mērķi panākt proletariāta uzvaru visās valstīs uz Zemes. Tāpēc Rietumeiropā drauda mazināšanai tika ieviestas dažādas sociālās programmas, demonstrējot sociālistisku attieksmi pret darbaļaudīm. Savukārt ASV histēriski apkaroja jebkuru visniecīgāko komunistisko retoriku un organizatorisko darbību.

Rietumu patriarhālās buržuāzijas bailes bija pamatotas. Taču vēsturiskie apstākļi tā veidojās, ka XX gadsimtā patriarhālo buržuāziju sāka apvaldīt un nostumpt malā nevis proletariāts, bet jaunā pamatšķira. Tā bija radusies zinātniski tehniskā progresa rezultātā. Interesanti ir tas, ka „vecajai” buržuāzijai bīstamā šķiriskā transformācija visātrāk sākās ASV, kur pret proletariāta aizstāvjiem „komunistiem” valdība vērsās visdrastiskāk.

Vispopulārākais jaunās pamatšķiras apzīmējums ir „tehnokrāti”. Vēl tiek lietoti tādi apzīmējumi kā „baltās apkaklītes” (pretstatā „zilajām apkaklītēm” – proletariātam; pretstatā „pelēkajām apkaklītēm” – pakalpojumu sfēras darbiniekiem), „pārvaldnieki”, „jaunā biznesa šķira”, „menedžeri-tehnokrāti”, „tehniskā inteliģence”, „menedžmenta intelektuāļi”.

Par tehnokrātu šķiru (stratu, slāni, grupu) sāka dēvēt garīgā darbaspēka pārdevējus – inženierus, zinātniekus, izgudrotājus, valsts iestāžu kalpotājus, ierēdņus, administratorus, biznesa menedžerus u.c. Nevis proletariāts, bet gan tehnokrātija kļuva patriarhālās buržuāzijas galvenais reālais drauds un reālais varas ierobežotājs. Tehnokrāti sāka dominēt Rietumu valstu pārvaldībā.

Tehnokrātijas dzimtene ir ASV. Jau XIX gadsimta beigās tradicionālā ģimenes biznesa vietā stājās korporāciju (akciju sabiedrību) bizness, kas veicināja biznesa pārvaldes jaunas sistēmas ieviešanu.

Šajā sistēmā ietilpa divi komponenti: biznesa (kapitāla/akciju) īpašnieki + biznesa pārvaldnieki (garīgā darba pārdevēji). Korporāciju laikmetā biznesa īpašnieki ļoti strauji attālinājās no reālajiem procesiem, kuru organizatoriskā vara nonāca tehnokrātu rokās. Tāpat strauji palielinājās banku loma ekonomikā. Arī bankās reālos procesus pārvaldīja algots darbaspēks – banku ierēdņi. ASV viņu kontingentu dēvēja „new business class”.

Rietumos tehnokrātu uzkundzēšanās zināmu pakāpi sasniedza jau pirms II Pasaules kara. Taču kulmināciju sasniedza pēc kara no 40.gadu beigām līdz 70.gadu sākumam slavenajos ekonomiskā uzplaukuma 30 gados. Toreiz ievērojami pieauga tehnokrātu skaitliskais apjoms un ietekme valsts pārvaldes institūtos. ASV jau XX gadsimta sākumā gudri cilvēki paredzēja tehnokrātu uzvaru. Tehnokrāti kļūšot valdošā šķira sabiedrībā.

Jauns trieciens „vecajai” buržuāzijai bija ekonomiskā globalizācija transnacionālo korporāciju formā un t.s. finansu kapitālisma grandiozais kāpums, izveidojot enerģisku, nekaunīgu, bezprincipiālu sociālo slāni  – Rietumu „jauno” buržuāziju. Patriarhālo buržuāziju kā kapitāla īpašnieci apsteidza „jaunā” buržuāzija kā zināšanu īpašniece (knowledge class) . Tika izdomāts jēdziens „zināšanu kapitālisms”. Zināšanu kapitālismā vara pieder tehnokrātu pamatšķirai.

Pēc II Pasaules kara tika izdomāti daudzi jēdzieni. Piemēram, Rietumos sāka lietot jēdzienu „scientific management”, bet PSRS modē nāca jēdziens „darba zinātniskā organizācija”. Padomju Latvijas presē 70.gados šis jēdziens bija lasāms katru dienu. Abi jēdzieni asociējās ar tehnokrātiju un liecināja par tās vadošo lomu sabiedrībā.

PSRS vārdi „tehnokrātija” un „tehnokrāti” netika lietoti. To slāni, kuru Rietumos atklāti dēvēja par tehnokrātiem, PSRS dēvēja par „jauno strādnieku šķiru”. Sociālistiskajā sabiedrībā vārdiem „tehnokrātija” un „tehnokrāti” bija izsmējīga aura. Abi vārdi asociējās ar tehniskās („fiziķu”) inteliģences karjerismu, ambiciozitāti, varas kāri u.tml. Sociālisma ideoloģija nepropagandēja merkantilu pragmatismu. Padomju ļaudis visvairāk cienīja garīguma caurvītas vērtības, bet nevis materiālisma caurvītas vērtības.

Rietumu tehnokrāti un PSRS tehniskā inteliģence ātri sevi apzinājās kā pamatšķira. Gan „kapitālisma nometnē”, gan „sociālisma nometnē” jaunā pamatšķira samērā strauji sāka nostiprināt politiskās pozīcijas. Jaunajai pamatšķirai to bija viegli izdarīt. Tai atšķirībā no proletariāta nebija vajadzīga aukle. Proletariāts bez aukles (teiksim, LSDSP) ir bezspēcīgs šķiriskais fenomens. Turpretī tehnokrātija ir idejiski un organizatoriski patstāvīgs fenomens ar teicamu izglītību, teicamām organizatoriskajām spējām, lielisku taktisko un stratēģisko domāšanu, bet galvenais – augsti attīstītu politisko apziņu. Jaunā pamatšķira tūlīt nekļūdīgi fiksēja savu galveno pretinieku, kas slāpē progresu, attīstību un kavē radoši izvērsties. Kapitālisma valstīs tehnokrātu galvenais pretinieks bija patriarhālā buržuāzija. Sociālisma valstīs tehnokrātu galvenais pretinieks bija stagnantā partokrātija un tās komandētais valsts birokrātiskais aparāts.

XX gadsimta beigās zinātniski tehniskais progress (automatizācija, robotizācija, datorizācija) no vienas puses nostiprināja tehnokrātijas varu, taču no otras puses stimulēja draudus tehnokrātijai. Atkal formējas jauna pamatšķira. Zinātniski tehniskā progresa sasniegumi rūpnieciskās ražošanas automatizācijā, robotizācijā, datorizācijā XX gadsimta nogalē atkal vedina dziļas izmaiņas sabiedrības šķiriskajā kopainā. Kļuva skaidrs, ka atkal veidojas jauna pamatšķira. Tās funkcionālā kulminācija acīmredzot būs XXI gadsimtā.

Jau labu laiku globālo sociālo problēmu analītikā tiek apspriesta prekarizācija (angļu „precarious” – gadījums, nejaušs,, nedrošs, riskants, nepamatots, nedibināts) kā jaunas sociālās šķiras rašanās, formējot prekariātu (iesaku latviskos variantus: „prekāriji” (šķira) un „prekārijs” (šķiras pārstāvis).

Prekāriji ir līgumstrādnieki. Viņiem ar darba devēju ir darba līgums uz noteiktu laiku noteiktu darbu veikšanai. Tiek uzskatīts un tā tas praktiski mēdz būt, ka prekāriji ir neaizsargāti darba tiesībās. Darba devējs var jebkurā brīdī lauzt līgumu. Prekāriju apziņu nosaka tādas iezīmes kā neapmierinātība, anomija, nemiers, atsvešinātība. Starp prekārijiem nepastāv nekāda solidaritāte. Katrs prekārijs domā tikai par savu izdzīvošanu. Eiropā prekāriju skaits jau sniedzas daudzos miljonos.

Interesants ir jautājums par prekāriju ģenēzes saistību ar populārajiem (arī Latvijā) izglītības politikas konceptiem „mūšizglītība” un „kompetenču izglītība”. Nav grūti ievērot, ka abi koncepti ir vienoti ar tādas cilvēku apziņas veidošanu, ka visu mūžu nāksies nemitīgi mainīt darbu un tāpēc ir vērts apgūt tikai kādu atsevišķu „kompetenci”, bet nevis tiekties pēc vispusīgi plašas izglītības, kuru faktiski valsts izglītības sistēma nemaz nevēlas sniegt, jo zina par prekārizāciju. Proti, zina, ka valsts prekārijiem nemaz nav nepieciešamas vispusīgi plašas zināšanas.

Tātad masu izglītība pieskaņojas masu stratifikācijas jaunākajām izpausmēm. Protams, tas ir loģisks process. Markss savā laikā priecājās par proletariāta sociālās un politiskās pašapziņas potenciāla vēsturiskajām perspektīvām pārvaldīt pasauli. Tāds prieks izrādījās īslaicīgs. Proletariāts zaudēja savu lomu ekonomikā, kā arī proletariāta sociālistiskā pašapziņa izrādījās blefs. PSRS proletariāts akceptēja sociālistiskās iekārtas sabrukumu un krimināli oligarhiskā valstiskuma izveidošanu. Proletariātam, izrādījās, nebija svešas tādas kaislības kā materiālā labklājība, bezjēdzīga patērēšana, garīguma nihilisms.

Domājams, prekāriju sociālai un politiskai pašapziņai nav nekādu perspektīvu varas iegūšanā. Eksistē vienīgi elementāras izdzīvošanas velme bez tieksmes radikāli izmainīt savu nestabilo stāvokli. Tas ir zināms mierinājums tehnokrātiem – „jaunajai” buržuāzijai. Taču patiesībā vēl neko stabili nevaram atzīt. Prekariāta skaitliskais apjoms noteikti pieaugs. Prekariātam tāpat kā savā laikā proletariātam var uzrasties aukle, kura prekarizācijas procesu pratīs novest līdz ekstremāliem politiskajiem notikumiem. Prekariāta kontingents var apvienoties ar migrantu kontingentu, kurā jau no paša sākuma prevalē ultraprekāriska apziņa.

Novērtē šo rakstu:

38
10

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Nākotnes vīzija par neiespējamo... (Turpinājums rakstam „Cilvēks tomēr nav saprātīga būtne”)

FotoNesen par to runāju un pat rakstīju. Šo var uzskatīt gan par turpinājumu jau teiktajam, gan kā papildinājumu iepriekš publiskotai versijai, kurā paudu savu domu gājienu par kovidu un ne tikai.
Lasīt visu...

21

Ceļā uz ļaužu ganāmpulku

FotoSākotnēji biju iecerējis rakstu ar konkrētām personālijām un pierādījumu bāzi zem katras tēzes, taču tad uzaustu milzu palagu. Turklāt  patiesība ir acu priekšā, bet oficiozu apmātajiem vienalga klapes uz acīm. Tāpēc nolēmu uzrakstīt konspektīvu izklāstu par pasaules aizkulišu pavēlnieku nolūkiem atiestatīt civilizāciju. Uzsveru, ka VISS materiālā minētais lokāli JAU NOTIEK, bet starptautiskajā mērogā ir realizācijas stadijā vai tuvu finišam.
Lasīt visu...

12

Vīlands piedāvā neētisku lobismu?

FotoRalfs Vīlands neapšaubāmi ir viens no sabiedrisko attiecību jeb tā dēvētās PR nozares dinozauriem, pamatlicējiem Latvijā. Neapšaubāmi ļoti ietekmīgs.
Lasīt visu...

21

Cilvēks tomēr nav saprātīga būtne

FotoTaisnība ir apgalvojumam, ka cilvēks ir divkājains primāts, kurš ietilpst zīdītāju klasē, bet par saprātu zinātnieki vēl strīdas. Es neesmu nedz biologs, nedz kādas citas zinātnes pārstāvis, esmu vidējais latvietis ar formālu padomju vidusskolas izglītību. Vidējais divkājainais primāts. Tā arī vērtējiet šo rakstiņu.
Lasīt visu...

21

Īpatnais pasažieru pārvadājumu iepirkums KNAB neinteresē

FotoLabdien, vērsos KNAB ar iesniegumu sakarā ar NRA publikāciju, no kuras izriet, ka oligarhi dabūjuši valsts dotācijas pasažieru pārvadājumiem 500 000 000 euro apmērā. Rezultātā nākotnē pārstās darboties pašvaldību pasažieru pārvadāšanas uzņēmumi VTU Valmiera un AS Cata (Cēsis).
Lasīt visu...

21

Dažas piezīmes uz vēlēšanu biļetena malām

Foto1. Grand Prix par pašvaldību vēlēšanu komentāru es piešķirtu Gatim Eglītim. Ja ir kas tāds, kas var patikt JKP, tad tā ir viņu atklātība: paspēlējām demokrātiju, bet tagad pietiek. Naudu dalīs “lielais četrinieks”, un mēs arī noteiksim, kurš patiesībā būs vēlēšanu uzvarētājs. Neskatoties uz to, ka šīs čivinājums drīz vien pazuda no jaunā ministra twittera, koalīcijas partneru reakcija skaidri liecināja, ka šī ir tā reize, kad “ar bērna muti runā patiesība”.
Lasīt visu...

21

Pirms bijušā kolaboranta, tagadējā politologa Skudras intervēšanas pārliecinieties, vai viņš nav paspējis piedzerties

FotoŠajos laikos par politologu sauktā, okupācijas laikos par Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Propagandas sektora vadītāju strādājušā Ojāra Skudras svaigākās atklāsmes liek apsvērt jautājumu: vai tikai viņa "eksperta komentāri" netop alkohola reibumā? 
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Absolūta saskarsmes impotence

Te mazs secinājums, izrietošs no vērojumiem. Pirms nedēļas ievietoju savā sejasgrāmatas profilā "pašiņu" ar atkailinātu plecu, kam pielipināta izdruka, kas apliecina "Teātra Vēstneša"...

Foto

Mīļā miera labad

Bieži no patriotiskām aprindām, īpaši tiem patriotiem, kuri dzīvo devīžu un dogmu varā, dzirdu, ka Latvijā ir jārunā tikai latviski, ka vienmēr un...

Foto

Jaunā iekšlietu ministre – sodīta par pretkorupcijas likumdošanas pārkāpumu, prioritātes nav saistītas ar iekšlietu nozares problemātiku

Valdība ir pārskatījusi ministru portfeļu sadalījumu, mainot par nozari atbildīgos...

Foto

Interesantas lietas Ventspilī gaidāmo pašvaldības vēlēšanu sakarā

Manās rokās patrāpījās laikraksta “Latvijas Avīze” šā gada 25. maija numurs, kur Māras Libekas rakstā “Gatavojas Ventspils “atbrīvošanai”” lasu,...

Foto

Kā nav kauna kandidēt uz domi un turklāt vēl Ventspilī: kandidāta atbildes uz jautājumiem

Katram, kurš sadomā kandidēt uz Ventspils domi, jānonāk starp Skillu un Haribdu:...

Foto

Demokrātijas caurais jumts

Mēdz teikt, ka kompromiss ir labs lietussargs, bet slikts jumts. Saeimas pieņemtais risinājums Varakļānu piederības jautājumā ļaus kaut kā, formāli saglābt situāciju pašvaldību...

Foto

Ar ko Garkalnes novada domes deputāts Mārtiņš Bērziņš atšķiras no bijušā domes priekšsēdētāja Mārtiņa Gunāra Bauzes-Krastiņa

Ja Garkalnes kritušais „karalis” Mārtiņš Gunārs Bauze-Krastiņš kampj un...

Foto

Kāpēc jūs man neticat, ka vakcinācija nav obligāta, tā ir brīvprātīga un neierobežo mūsu tiesības un brīvības

Covid-19 cilvēkus nešķiro - slimo visdažādākie cilvēki neatkarīgi no vecuma,...

Foto

Paldies, ka esam gatavi iestāties par tiesībām domāt arī ar savu galvu

Paldies Matīsam Kaļānam par iniciatīvu un visiem pārējiem par to, ka esam gatavi iestāties...

Foto

Uz vēlēšanām jāiet!

Mazais vēlētāju skaits iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās liecina par nepatiku pret esošo varu un sabiedrības neprasmi reizi četros gados lietderīgāk izlietot savu instrumentu –...

Foto

Jāmaina nevis citas valsts karogi, bet kas cits

Visi ir pieauguši cilvēki. Gribi - vakcinējies, gribi - nē. Svarīgāk ir - vajag atcelt ierobežojumus, un katrs...

Foto

Jānis Reirs ir sliktāks par izbijušu čekistu

Ja jūs jautātu - kāpēc esmu sācis tik ļoti neuzticēties "Vienotības" kartelim? Tāpēc, ka viņi ar Krišjāni Kariņu priekšgalā,...