Iesaki rakstu: 
Ar marta vētrām, pēkšņiem sniegiem un pat negaisu kaut kur Vidzemes jūrmalā pavasaris tomēr ir klāt. Veselības ministrs gatavojas uzvaras pār ļauno vīrusu parādei, pirms prasīt jaunus miljonus nākamās versijas apkarošanai, tai pašā laikā paštaisna truluma pārpārēm apveltīti personāži, kas labi iejutušies visu veidu sabiedrisko mēdīkļu naudas apgūšanā, steidzami kārto sev vēl kādu pusmiljoniņu (iesākumam) vēl vienai sabiedrības krieviskošanas afērai, bet iekšlietu ministre ar atturīgu eleganci turpina imitēt nozares vadīšanu.
Jūtos pavasarīgi pacilāts, jo nu ir skaidrs, ka izrāde būs, un vēl kāda! Priekšvēlēšanu atmosfērā politiķu riesta dejas kļūst jo dienas, jo košākas, un politikas vērotājiem atliek iesēsties ērtāk dīvānā un izvēlēties kādu no kanāliem: politerotiku, soft vai hard politporno.
Socioloģisko mērījumu marta rezultāti uzrāda dažas tendences, kas iezīmē interesantākos seriālus. Hardporno norisinās tā sauktajā krieviskajā elektorāta zonā: “Saskaņas” ilgstoši noturīgo reitingu strauji sev par labu pārdala agresīvi kremliniskā “Latvijas Krievu savienība” un internacionālie zilzaļrozā progresīvie jaunkomunisti.
“Saskaņas” vadībai, kas skaidri iestājas par Ukrainu, tagad jāmeklē jaunas metodes, kā apturēt šo grupveida ballīti, kur šie ir cietēju lomā. Ja tendences noturēsies, nākamajā Saeimā mēs varbūt redzēsim visas šī trīsdanča dalībnieku frakcijas vai krasākajā scenārijā pat tikai divus jaunpienācējus.
Softporno žanrā kolorītākā ņemšanās ir “Attīstībai/Par!” kārtējā atklātā pagulšanās zem azartspēļu bosiem un bijušā paristu līdera Rīgas mēra Staķa pēkšņā izkāpšana no šīs iesildītās gultiņas. Tā kā progresīvie kongresā paziņojuši, ka Saeimas vēlēšanās startēs atsevišķi, un no attparistu deķapakšas ir izvilkuši konkurentu kādreizējo iespējamo premjera kandidātu, tad reitingu uzrādītā tendence par iespēju iekļūt nākamajā Saeimā rādās itin reāla, un tas dotu plus vēl vienu frakciju nākamās valdības veidošanas sarunās.
Lielākā izvēle šoreiz ir politiskās autoerotikas žanrā. Vecajiem jaunkomunistiem no Jaunās konservatīvās partijas viņu iepriekšējais elektorāts bezkaunīgo nodevību ar kažoka apmešanu 40 miljonu afēras jautājumā un pilnīgi katastrofālo pāreju antikonservatīvo nometnē saistībā ar aktīvu tradicionālās ģimenes koncepta sagraušanas likumdošanas virzīšanu ir maksājis nonākšanu uz izkrišanas robežas, bet tas šamajiem netraucē turpināt publisku pašapmierināšanos. Savukārt viņu sīvākie konkurenti iepriekšējās vēlēšanās – Nacionālā apvienība – dara to pašu, sērīgi politmasturbējot Rīgas domes aizkulisēs un drusciņ redzamāk Saeimā. Viens otra cienīgi varoņi.
Veiksmīgāk ar nekā nedarīšanas pārdošanu publikai veicas “Jaunajai Vienotībai” un Zaļo un Zemnieku savienībai: pirmie itin veiksmīgi izliekas, ka vada valdību un ir atbildīgs un prognozējams spēks, otrie imitē opozīciju ar līdzīgām metodēm un pašlaik tīri ciešamiem rezultātiem. Tā kā reāli nekas nenotiek, tad visa darbība līdz porno žanram tā arī nepaceļas, paliekot tai pašā kategorijā, kurā spēlē Jaunā konservatīvā partija un Nacionālā apvienība.
Kas no visa šī sanāks? Kādas pārmaiņas sola Saeimas vēlēšanas? Šobrīd izskatās, ka iepriekšējam politklucīšu komplektam varētu nākt klāt vēl kādi divi trīs, kas neatrisinās pirms četriem gadiem iezīmēto problēmu: kā salikt vārdu LAIME no burtu komplekta, kurā ir vairāki D un pa kādām R un S, bet nav ne L, ne E? Nežēlīgais, ārprātīgais krievu karš Ukrainā ir sabiedrību sapurinājis un uzbudinājis emocijas, bet būtiskas izmaiņas sabiedriski politiskajā ainavā vēl nav redzamas.
Vēl ir tikai aprīlis, līdz rudenim būs jaunas epizodes jau aizsāktajos seriālos, un gan jau sāksies arī kas jauns. Gaidīsim.
Pārpublicēts no aprinkis.lv
Seko mums 
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
