„Jaunās Vienotības” parazīte Silvija Amatniece – 80 tūkstoši gadā par nekompetences kalngalu
Pietiek lasītājs30.05.2025.
Komentāri (81)
Iesaki rakstu: 
Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārā sekretāre Silvija Amatniece (Jaunā Vienotība) aizvadītajā gadā no valsts budžeta nokampusi 79 985 eiro lielu atalgojumu, liecina publiskotā informācija. Iespaidīgais žūksnis, protams, piesaistījis uzmanību laikā, kad skolotāji turpina cīnīties par cienīgu atalgojumu un daudzviet trūkst līdzekļu pat skolēnu pamata vajadzībām.
Amatnieces piemērs ir labs spogulis esošās varas esamībai dziļā purvā, - tas ir stāsts ne tikai par vienu cilvēku, bet par sistēmu, kurā caurskatāmība, atbildība un profesionālās prasmes neeksistē. Neviens īsti nezina, ar ko viņa nodarbojas ikdienā, kādus mērķus izvirza vai kādu sabiedrisku labumu rada viņas darbs, taču viņa saņem liela uzņēmuma vadītāja cienīgu atalgojumu. Vai tas ir normāli demokrātiskā sabiedrībā, kur katram centam no valsts budžeta būtu jābūt pamatotam? Nē, un šādu Amatnieču, kuras parazitē uz nodokļu maksātāju rēķina, ir simtiem, ja ne tūkstošiem.
Amatniece gan negrasās atkāpties no publiskās skatuves un ar abām rokām turas pie siles. Viņa ne tikai kandidē pašvaldību vēlēšanās partijas saraksta Ogrē, bet pēc tam bija ērti iekārtojusies par jaunās izglītības un zinātnes ministres biroja vadītāju, taču viņas līdzšinējā pieredze raisa jautājumus, ja to vispār var nosaukt par darba pieredzi. Varam tikai būt pateicīgi, ka šodien Silvijas Amatnieces vārds ministrijas mājaslapā vairs nav redzams.
Par pieredzējušu politiķi Amatnieci būtu grūti nosaukt, jo pirms nonākšanas ienesīgajā amatā viņa neilgu laiku strādājusi ziņu aģentūrā LETA, bet jau drīz vien ērti iekārtojusies partijai pietuvinātos amatos. 2022. gada Saeimas vēlēšanās viņas kandidēšana beidzās neveiksmīgi, kas liedza iekļūt Saeimā, bet, kā jau visiem zināms, “siltas vietiņas” partijas vecajiem un jaunajiem censoņiem vienmēr atradīsies.
Šāda persona nevis strādā valsts labā, bet dzīvo uz tās rēķina kā parazīts. Viņas karjera ir tipisks piemērs tam, kā darbojas izveidotā barotava, — jo mazāk dari, jo vairāk maksā, ja vien esi lojāls. Ne reformu, ne drosmes, ne pienesuma, bet tikai plika politiskā pazīšanās un gatavība būt ēnā, kad vajag. Kompetence? Nulle. Pieredze? Tik, cik vajag, lai CV nebūtu tukšums. Atbildība? Absolūti nekāda. Toties atalgojums tāds, par kādu daudziem ar godīgu darbu nekad nesasniegt.
Mēs visi, šķiet, varētu pamācīties no Silvijas Amatnieces to, ka ar minimālu pieredzi, bez idejām un bez reālas atbildības var mierīgi saņemt liela uzņēmuma vadītāja cienīgu atalgojumu. Viss, kas, šķiet, nepieciešams, ir nevainojama lojalitāte partijai un spēja būt “īstajā vietā, īstajā laikā”. Galvenais ir turēties pie siles, un pārējais, kā redzams, atnāks pats.
Taču visabsurdākais ir tas, cik atklāti un nekaunīgi tiek normalizēta nekompetence. Cilvēks bez jomas izpratnes, bez konkrētiem sasniegumiem, bez skaidras vīzijas vai redzējuma ieņema amatu, kurš formāli ietekmē vienu no valsts svarīgākajām nozarēm – izglītību, zinātni un sportu. Silvijas Amatnieces piemērs ir spožs pierādījums, ka nekompetence ne tikai netraucē, bet bieži vien pat tiek ļoti dāsni atalgota no mūsu samaksātajiem nodokļiem.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
