Jauni izaicinājumi partijām

Ņemot vērā, ka Nacionālā apvienība ir darbojusies jau vairākās valdošajās koalīcijās un arī tagad ir pārstāvēta Krišjāņa Kariņa vadītajā valdībā, kongresā teiktās runas var raksturot kā tradicionālas un arī vispārīgas, tajās daudz tika runāts par latviešu tautas aizstāvību un attīstību. Daudzi ar interesi gaidīja, ko Nacionālās apvienības līderi teiks, piemēram, par ārkārtas vēlēšanām Rīgā, bet par tām gandrīz nekas nebija dzirdams.

Tiesa, Dzintars atzina, ka turpmāko trīs gadu laikā ik gadu ir paredzētas kādas vēlēšanas, kas prasīšot daudz spēka un enerģijas cīņā par varu. Dzintars lepojās, ka Nacionālā apvienība ir otrajā vietā aiz “Saskaņas” partiju popularitātes reitingos, kas nozīmējot, ka partijas pozīcijas ir stabilas. Viņš uzsvēra, ka joprojām ir jādara viss iespējamais, lai “Saskaņa” paliktu ārpus valdošās koalīcijas.

Nacionālā apvienība vairāk runāja par pašvaldību reformu nekā par situāciju Rīgā un ārkārtas Rīgas domes vēlēšanām. Diezgan jocīgi izklausījās, piemēram, Jāņa Dombravas stāsts par nepieciešamību ievēlēt “0. līmeņa” vēlētas struktūras pašvaldībās. Dombrava stāstīja, ka tās būšot tuvu iedzīvotājiem un strādāšot bez atalgojuma. Nav gan saprotams, kāpēc būtu vajadzīgas šādas “0.līmeņa” pašvaldības, ja arī tagad iedzīvotājiem ir visas iespējas organizēt dažādas sabiedriskas organizācijas problēmu risināšanai savās dzīves vietās.

Kongresā netika izskatītas arī jaunākās aktualitātes, kas ir saistītas ar Ventspils domes priekšsēdētājam Aivaram Lembergam noteiktajām ASV sankcijām. Kaut arī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece atzina, ka no vietas ir izkustējusies cīņa pret korupciju, viņa savā runā tieši neminēja Lembergu. Tāpat viņa nenosauca vārdā Nacionālās apvienības bijušo Rīgas mēra kandidāti Baibu Broku, kas tagad ir pievienojusies “Gods kalpot Rīgai” pārstāvētā Rīgas mēra Oļega Burova vadītajai koalīcijai. Mūrniece tikai paziņoja, ka var labot kļūdas, bet nodevību nevar piedot.

Līdz šim Nacionālajai apvienībai nav bijuši lieli iebildumi pret Lembergu un viņa kūrēto partiju ZZS. Daudzi jau ir aizmirsuši, ka bija laiki, kad Dzintars dēvēja Lembergu par nacionālās buržuāzijas labāko pārstāvi un cienījamu latviešu biznesmeni. Protams, šādus izteikumus var norakstīt uz jaunības naivumu, tomēr nevar noliegt, ka daudziem Nacionālās apvienības pārstāvjiem arī šodien šķiet aktuālas vadonības idejas un tie joprojām sapņo par kādu mistisku stipro roku, kas sakārtos visas lietas Latvijā un nodrošinās visiem komfortablu dzīvi.

Neapskaužamā situācijā šobrīd ir nokļuvusi ZZS, kuras kurators un zīmols Lembergs pēkšņi ir izstumts no visām savām varas pozīcijām. Publiski ZZS pārstāvji izsaka atbalstu Lembergam, pret kuru sankcijas ir noteikušas ASV un kurš ir ievietots tā sauktajā globālajā Magņitska sankciju sarakstā. Tomēr ir skaidrs, ka tas apgrūtina jau tā nepateicīgo situāciju, kad ZZS ir spiesta strādāt opozīcijā.

Tautā runā, ka vairāki ZZS pārstāvji bija pieraduši saņemt atbalstu no Lemberga, tāpēc tagad jūtas apmulsuši un meklē citas iespējas. Tiek apspriesti dažādi varianti, kā ZZS piedalīties ārkārtas Rīgas domes vēlēšanās, piemēram, ka ZZS varētu apvienoties ar Edvarda Smiltēna vadīto Latvijas Reģionu apvienību un startēt kopīgā sarakstā. Dzirdēts arī, ka vairāki prominenti ZZS biedri gribētu pārtraukt sadarbību ar ZZS ietilpstošo Zaļo partiju un pēc tam apvienoties ar Latvijas reģionu apvienību.

No ZZS dzirdami pārmetumi ASV par iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās un Lemberga sodīšanu bez tiesas, kas stipri līdzinās Krievijas medijos izteiktajai retorikai. Piemēram, Armands Krauze paziņoja, ka ZZS uzskatot šo ASV lēmumu par linča tiesu un negatavojoties norobežoties no Lemberga. ZZS atskaņo Lemberga pieņēmumus par Jaunās konservatīvās partijas līderu Jāņa Bordāna un Jura Juraša došanos uz ASV un prasību noteikt sankcijas pret Lembergu, ko ASV esot izpildījušas. Ir iespējams, ka mēs nekad neuzzināsim, kā un kāpēc ASV izlēma ievietot Lembergu šajā sarakstā, tomēr ir skaidrs, ka nav pamata glorificēt Bordānu un Jurašu, sakot, ka viņi var diktēt, kādus lēmumus pieņemt ASV.

Jau ilgu laiku Latvijā dažādās socioloģiskajās aptaujās kā populārākais politiķis tiek minēts Aivars Lembergs, un parasti kā otrais šajā sarakstā tika minēts uz Briseli aizbēgušais bijušais Rīgas mērs Nils Ušakovs. Līdzīgs vērtējums redzams arī socioloģisko pētījumu centra SKDS šī gada martā veiktajā aptaujā – arī tajā kā populārākais pirmo vietu ieņēma Lembergs (viņu pozitīvi vērtēja 51,2% aptaujāto cilvēku), un otrs populārākais bija Ušakovs (viņu pozitīvi vērtēja 48,2% aptaujāto cilvēku).

Jāņem vērā, ka Lembergs un Ušakovs populārāko politiķu topā ir jau vismaz 10 gadus, neraugoties ne uz kādiem skandāliem un tiesvedībām. Ir grūti izskaidrot, kāpēc viņi tik ļoti patīk Latvijas iedzīvotājiem. Ir skaidrs, ka šos abus politiķus atbalsta gan latvieši, gan krievi. Protams, Lembergs ir prasmīgs demagogs, kurš māk manipulēt ar citiem cilvēkiem, kā arī labi trenēts šovmens – viņa prastais runas veids un lietu saukšana “īstajos vārdos” patīk daudziem. Līdzīgi arī jāatzīst, ka Ušakovs ir apguvis nepieciešamās prasmes, kā sarunāties ar citiem cikvēkiem.

Tomēr nav saprotams, kā Lembergam un Ušakovam tik ilgi ir izdevies pārliecināt iedzīvotājus par savu ģenialitāti, saņemot viņu atbalstu. Abi mēģina atstāt iespaidu par sevi kā slaveno “stingro roku”, kurai tikai neļauj strādāt un kurai traucē citi sliktie politiķi. Protams, abi izmanto visus iespējamos resursus sava tēla veidošanai un popularizēšanai, apmaksājot reklāmas kampaņas no pašvaldību un valsts līdzekļiem. Abi izmanto dažādas avīzes un medijus, tajā skaitā Facebook un Twitter, lai reklamētos kā vienīgie tautas glābēji.

Nav skaidrs, cik ilgi cilvēki ļausies šādām manipulācijām un turpinās jūsmot par Lembergu un Ušakovu. Gribētos, lai Latvijas iedzīvotāji izvēlas citus politiķus, kuriem ticēt un kurus atbalstīt dažāda līmeņa vēlēšanās. Būs interesanti redzēt jaunāko socioloģisko aptauju rezultātus par populārākajiem politiķiem Latvijā, lai redzētu, vai mainās cilvēku atbalsts abiem korupcijas skandālos iesaistītajiem pašvaldību vadītājiem un savu partiju līderiem un simboliem. Būtu jauki, ja populārāko politiķu topā atrastos politiķi, kuri nav iesaistījušies korupcijas shēmās un nav slaveni kā “zagļi, kuri dod arī citiem”. 

Novērtē šo rakstu: