Jauns politiskās m...cības, alkatības un nekaunības līmenis

Jau tad, kad šo kungu izvirzīja ekonomikas ministra amatam, ar veselo saprātu apveltīti cilvēki neizpratnē jautāja – kādam kaitniekam gan ienācis prātā visas valsts ekonomikas virzību uzticēt cilvēkam bez nopietnām zināšanām, bez nopietnas izglītības, turklāt ar līdzšinējo darba pieredzi, kas privātajā sektorā viņam neļautu kļūt pat par sakņu bāzes direktoru.

Bet kļuva gan – un labi iederējās Krišjāņa Kariņa valdības izstrādājumā, kur par valsts izdzīvošanai vissvarīgāko veselības jomu var uzticēt te aprobežotai izbijušai preses sekretārei, te pāvveidīgam klimperētājam, no kuriem ne vienai, ne otram nav ne mazāko zināšanu vai izglītības medicīnas un veselības aizsardzības jomā.

Nevienam nav ne mazāko šaubu, ka, ja nenotiks kāds brīnums, nākamajā Saeimā nekādu KPV LV klaunu vairs nebūs, - viņu vietas ieņems citi, tā sacīt, advancētāki īpaši stulba elektorāta apstrādātāji. Apsviedīgākie no pašlaik savēlētajiem un no nodokļu maksātāju naudas tūkstošajiem ļaudīm jau neilgi pēc savēlēšanas ir sākuši meklēties – kur gan noenkurot pakaļas tā, lai arī pēc nākamajām vēlēšanām nekas viņu labi nokārtotajās dzīvēs nemainītos.

Redzamākais, protams, ir pašreizējais narcisistiskais iekšlietu ministra izstrādājums Sandis Ģirģens, kurš pēc mēģinājuma kļūt par Futbola federācijas prezidentu tagad, kā raksta iepazīšanās portālos, ir „aktīvos meklējumos”. Taču Jāņa Vitenberga mēģinājums saglabāt ekonomikas ministra amatu, pārceļoties uz „perspektīvāku” partiju, ir ne tikai daudz izmisīgāks, bet arī nesalīdzināmi ciniskāks un nekaunīgāks.

It kā varētu šķist – kas nu tur tāds īpašs: politiskās staigules un staiguļi Latvijas politikā ir ierasta lieta jau kopš deviņdesmitajiem gadiem. Politiski prostituētais Jānis Vitenbergs uz šī fona neizceļas ne ar ko.

Taču ir dažas nianses.

Pašreizējais ministrs ne jau tā vienkārši nomaina pašreizējo partiju uz salīdzinoši perspektīvāku. Nebūt ne. Viņš, kā senā krievu sakāmvārdā saka, ļoti vēlas gan zivtiņu apēst, gan arī uz ādas flautas uzsēsties. Gan partiju nomainīt, gan ministra amatu saglabāt. Amatu, kuru viņam nodrošinājusi līdzšinējā partija.

Protams, jau ieskatoties vien Jāņa Vitenberga godīgajās acīs vai paraugoties uz viņa līdzšinējiem darbiem, ir vairāk nekā skaidrs, ka nekādu elementāru godaprātu no viņa nav nekādu izredžu sagaidīt. Cilvēks savā līdzšinējā dzīvē paradis pakampt, kur nu kas dabūjams, un tagad noteikti nav noskaņots labprātīgi atteikties no kumosa, ko varētu cerēt pasūkāt vismaz līdz nākajamām Saeimas vēlēšanām.

Taču savādi, ka šādu rīcību par normālu uzskata ne tikai pārbēdzēja jaunā partija – Nacionālā apvienība, kuras vadītāju Raivi Dzintaru un pārējos kādreizējos Abrenes atprasītājus jau sen sevī ievilkusi un par sev līdzīgiem padarījusi politiskās „elites” šļura, bet arī citi politiskie spēki, kuri ne tikai deklarē bezkompromisu principialitāti vai varbūt bezprincipu kompromisus, bet turklāt vēl šajā darījumā nav ieinteresēti.

Vēl savādāk tomēr ir, ka šo atklāto m...cību – piedodiet, citādi to nosaukt nevar – vismaz pašlaik ir par labu atzinis arī ministru prezidents Krišjānis Kariņš. Protams, premjers ir kļuvis par etalonu totālai bezatbildībai un politiskajai nevarībai, taču atklāti paziņot – kas man par daļu, kas tur sēd vai nesēd manā valdībā, tieciet nu paši galā! – tas tomēr ir jauns politiskā ciniskuma un totālas vienaldzības līmenis.

Pēc mums kaut grēku plūdi – tas mums tikai tā šķiet, ka šis leģendārais teiciens attiecas tikai uz pagātni. Kad pienāks diena, kad šīs valsts politiskā sistēma sabruks kā kāršu namiņš, tā vis nešķitīs.

Novērtē šo rakstu: