Iesaki rakstu: 
Otrdien, 2.jūnijā, agri no rīta Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadītāja Ieva Jaunzeme uzzināja, ka viena no iestādes darbiniecēm, kura strādā Rīgā, Talejas ielā 1, ir saslimusi ar Covid-19. Kaut arī jebkurš labs vadītājs parūpētos par citu darbinieku tūlītēju brīdināšanu, I.Jaunzeme aizliedza šo informāciju izplatīt tālāk.
Tā vietā viņa uzdeva dažiem VID darbiniekiem saviem spēkiem noskaidrot saslimušās iespējamās kontaktpersonas, lai tās aizsūtītu uz mājām. Pat obligātā saziņa ar Slimību profilakses un kontroles centru (SPKC) notika tikai pēc tam, kad kāds paskaidroja I.Jaunzemei tā neizbēgamību.
Visas dienas laikā I.Jaunzeme turpināja kategoriski iebilst pret pārējo darbinieku apziņošanu. Tikai pēc tam, kad VID klīstošās baumas par saslimušo vairs nevarēja ignorēt, I.Jaunzeme īsi pirms darbadienas beigām izsūtīja arī pārējiem darbiniekiem vēstuli, kurā pirmo akcentu lika nevis uz to, cik svarīga ir iestādes darbinieku veselība un kā rīkoties šajā situācijā, bet veltīja veselu paragrāfu par to, cik labi, daudz un pareizi VID viņas vadībā ir paveicis Covid-19 ierobežošanā.
Trešdien, 3.jūnijā I.Jaunzeme uzzināja par vēl vienu ar Covid-19 saslimušu VID darbinieci. Arī šoreiz galvenās I.Jaunzemes rūpes bija nevis par pārējiem VID darbiniekiem, bet par informācijas slēpšanu - tā tika turēta vēl stingrākā slepenībā nekā dienu iepriekš. Tikai pēc tam, kad kāds kontaktējās ar žurnālistiem un tie uzdeva jautājumus, tika sagatavota versija par notikušo.
Diemžēl sev raksturīgajā informācijas slēpšanas un melošanas tradīcijās I.Jaunzeme lika uzsvērt, ka abas darbinieces ir saslimušas ārpus VID telpām. Patiesībā tā nav taisnība - kaut arī tas, visdrīzāk, ir attiecināms uz pirmo saslimušo, otrai vienīgais kontakts bija ar saslimušo kolēģi. Tāpat arī tika samelots, ka par notikušo ir informēta Finanšu ministrija. Patiesībā tā tika informēta tikai pēc tam, kad informāciju vairs nevarēja noslēpt.
Bet situāciju dramatiskāku padara fakts, ka viena no saslimušajām VID darbiniecēm līdz vakardienai katru dienu ceļoja vienā mikroautobusā ar citiem VID darbiniekiem, tādēļ pavisam iespējams, ka pavisam drīz uzzināsim par jauniem saslimušiem VID darbiniekiem.
Savukārt mēs kārtējo reizi esam liecinieki tam, ka I.Jaunzeme rūpējas tikai par to, lai pēc iespējas mazāk cilvēku uzzinātu par patieso situāciju VID. Pat situācijās, kad uz spēles ir likta cilvēku veselība un dzīvība.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
