Iesaki rakstu: 
Otrdien, 2.jūnijā, agri no rīta Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadītāja Ieva Jaunzeme uzzināja, ka viena no iestādes darbiniecēm, kura strādā Rīgā, Talejas ielā 1, ir saslimusi ar Covid-19. Kaut arī jebkurš labs vadītājs parūpētos par citu darbinieku tūlītēju brīdināšanu, I.Jaunzeme aizliedza šo informāciju izplatīt tālāk.
Tā vietā viņa uzdeva dažiem VID darbiniekiem saviem spēkiem noskaidrot saslimušās iespējamās kontaktpersonas, lai tās aizsūtītu uz mājām. Pat obligātā saziņa ar Slimību profilakses un kontroles centru (SPKC) notika tikai pēc tam, kad kāds paskaidroja I.Jaunzemei tā neizbēgamību.
Visas dienas laikā I.Jaunzeme turpināja kategoriski iebilst pret pārējo darbinieku apziņošanu. Tikai pēc tam, kad VID klīstošās baumas par saslimušo vairs nevarēja ignorēt, I.Jaunzeme īsi pirms darbadienas beigām izsūtīja arī pārējiem darbiniekiem vēstuli, kurā pirmo akcentu lika nevis uz to, cik svarīga ir iestādes darbinieku veselība un kā rīkoties šajā situācijā, bet veltīja veselu paragrāfu par to, cik labi, daudz un pareizi VID viņas vadībā ir paveicis Covid-19 ierobežošanā.
Trešdien, 3.jūnijā I.Jaunzeme uzzināja par vēl vienu ar Covid-19 saslimušu VID darbinieci. Arī šoreiz galvenās I.Jaunzemes rūpes bija nevis par pārējiem VID darbiniekiem, bet par informācijas slēpšanu - tā tika turēta vēl stingrākā slepenībā nekā dienu iepriekš. Tikai pēc tam, kad kāds kontaktējās ar žurnālistiem un tie uzdeva jautājumus, tika sagatavota versija par notikušo.
Diemžēl sev raksturīgajā informācijas slēpšanas un melošanas tradīcijās I.Jaunzeme lika uzsvērt, ka abas darbinieces ir saslimušas ārpus VID telpām. Patiesībā tā nav taisnība - kaut arī tas, visdrīzāk, ir attiecināms uz pirmo saslimušo, otrai vienīgais kontakts bija ar saslimušo kolēģi. Tāpat arī tika samelots, ka par notikušo ir informēta Finanšu ministrija. Patiesībā tā tika informēta tikai pēc tam, kad informāciju vairs nevarēja noslēpt.
Bet situāciju dramatiskāku padara fakts, ka viena no saslimušajām VID darbiniecēm līdz vakardienai katru dienu ceļoja vienā mikroautobusā ar citiem VID darbiniekiem, tādēļ pavisam iespējams, ka pavisam drīz uzzināsim par jauniem saslimušiem VID darbiniekiem.
Savukārt mēs kārtējo reizi esam liecinieki tam, ka I.Jaunzeme rūpējas tikai par to, lai pēc iespējas mazāk cilvēku uzzinātu par patieso situāciju VID. Pat situācijās, kad uz spēles ir likta cilvēku veselība un dzīvība.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
