Iesaki rakstu: 
Šobrīd, kad lasītāji ir iepazīstināti ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadītājas Ievas Jaunzemes amatā iecelšanas aizkulisēm, ir pienācis laiks nedaudz pastāstīt par viņas darbību.
Pirmajā dienā pēc stāšanās amatā I.Jaunzeme pieprasīja izsniegt viņai noslepenoto dažādu valdības institūciju tobrīd gatavoto Moneyval ziņojumu, kuru aiznesa uz mājām un nākamajā rītā atnesa atpakaļ, paziņojot, ka esot ar to iepazinusies. Izbrīnu VID darbiniekos radīja ne tikai jautājums, kāpēc viņai tas ir vajadzīgs, bet arī tas, kā viņa spēja vienas nakts laikā iepazīties ar dokumentiem vairāku simtu lappušu apmērā.
Tomēr darbinieku uztraukums par jaunās ģenerāldirektores apbrīnojamajām darba spējām pavisam drīz samazinājās, jo turpmākās darba dienas I.Jaunzeme pavadīja, galvenokārt interesējoties par jaunās amatvietas ērtībām - kabinetu, dienesta automašīnu un kompensējamiem izdevumiem.
Par saviem tiešajiem darba pienākumiem viņa sāka interesēties nedaudz vēlāk, mēneša laikā pēc stāšanās amatā uzaicinot uz tikšanos visu VID pārvalžu un nodaļu vadītājus. Tā kā viņa ne tikai nespēja, bet arī negribēja iedziļināties tik specifiskās lietās kā VID patiesās tiesības un pienākumi, visas tikšanās bija uzmundrinoši īsas.
Tie VID darbinieki, kuri cerēja, ka jaunā vadītāja sniegs vismaz konceptuālu atbalstu steidzami nepieciešamajām reformām un/vai procesiem, pēc šīm tikšanās reizēm bija, maigi izsakoties, apjukuši. Toties apķērīgākie VID darbinieki bija sajūsmā par I.Jaunzemes nekompetenci. Tā bija kā zaļā gaisma visatļautības sajūtai, kura pavisam drīz pārņēma VID.
Katrs jaunais VID ģenerāldirektors savu darbu sāk ar to, ka "iepazīstas ar esošo situāciju". Pēc tam vienmēr seko "reformu plāns, kas ievērojami uzlabos VID darbību". I.Jaunzemes pirmā reforma bija pārtraukt tikties ar uzmācīgiem uzņēmējiem/nodokļu maksātājiem, kuri to vien gribēja kā cīnīties pret VID uzliktajiem neadekvātajiem sodiem un atsevišķu darbinieku rīcību.
Ja savas darbības sākumā I.Jaunzeme vēl piedalījās šādās tikšanās, pavisam drīz viņa gāja ārā no tām jau pēc pirmajām 5 minūtēm un pēc tam palūdza sava biroja cilvēkiem vairs nepieņemt šādus lūgumus pēc tikšānām. Tagad vienīgie uzņēmēji, kuri var tikties ar VID ģenerāldirektori, ir tie, kuru "godprātību" var garantēt politiķi.
Finanšu ministrs Jānis Reirs un viņa padomnieks Kaspars Čerņeckis, kas bija ielikts par VID pārraudzītāju, arvien biežāk saņēma uzņēmēju sūdzības gan par VID Nodokļu parādu piedziņas pārvaldes (NPPP) un tās vadītājas Santas Garančas bezkaunīgo rīcību, gan par VID Nodokļu kontroles pārvaldes rīcību auditu veikšanā, gan par pašas I.Jaunzemes klajo nekompetenci un neizskaidrojamo izsmējīgumu komunikācijā.
Ja vēl 2019.gada pirmajā pusē J.Reirs un K.Čerņeckis centās parādīt I.Jaunzemei, ka viņi ir lieli priekšnieki, pavisam drīz patiesie I.Jaunzemes priekšnieki parunāja gan ar J.Reiru, gan ar K.Čerņecki un palūdza netraucēt VID vadītāju ar visādām disciplinārlietām, ierēdņu kvalifikācijas pārbaudēm un citām muļķībām. Tādējādi I.Jaunzeme beidzot izjuta savu saldo atriebību pret, kā viņa teica, "nožēlojamo" Reiru un viņa "vaukšķi" Čerņecki.
Otrā I.Jaunzemes reforma bija atcelt regulārās iknedēļas tikšanās ar VID pārvalžu vadītājiem. Acīmredzot traucēja ne tikai tas, ka tās gadiem ilgi norisinājās katru pirmdienu plkst. 8:00, kas VID vadītājai ir par grūtu (viņa labprātāk sev izvēlas elastīgāku darba laiku), bet arī tas, ka tur arvien biežāk nācās sastapties ar padoto apjukumu un centieniem palabot VID vadītājas nekompetences paraugdemonstrējumus. Tā vietā viņa labāk izvēlējās nelielu slēgtu "savējo" loku, kurā neiztrūkstoši skanēja gan preses sekretāra Andreja Vaivara anekdotes, gan citu pielīdēju komplimenti.
Kad beidzot bija veiktas šīs divas "reformas", I.Jaunzeme varēja izbaudīt savu amatu - katru mēnesi saņemt lielu algu un citus bonusus, kā arī pateicības no tuvākajiem par regulārajām ikmēneša piemaksām. Lai turpinātu to baudīt vēl nākamos 4 gadus, ir nepieciešams turpināt saņemt atbalstu no A/Par un JKP politiķiem. Vajag tikai izdarīt vai apsolīt kaut ko, kas viņiem ir svarīgi.
Dažreiz tas ir grūti - traucē citi VID darbinieki, un tad viņai pasprūk kāds dusmīgāks vārds, vai neatrodas pamatojums, kāpēc ir jādara tieši tas, ko viņa prasa, bet tas jau tāds "darba jautājums". Pārējā laikā labāk tomēr izvairīties no kontaktiem ar par sevi gudrākiem cilvēkiem vai vismaz nekomunicēt bez sagatavota teksta.
Tajā pašā laikā VID apgriezienus uzņēma jauna sistēma - atkal parādījās tā saucamie "rešalas", kuri par lielu, bet taisnīgu samaksu piedāvāja uzņēmējiem atrisināt viņu problēmas ar VID auditiem. Tie, kuri samaksāja, varēja turpināt savu darbību, tiem, kuri nevarēja samaksāt, pamācības dēļ tika veikti lieli uzrēķini, bet tie daži, kuri atļāvās ziņot par šādām prasībām, - to bizness tika vienkārši iznīcināts.
Daži traki ļautiņi izsaka aizdomas, ka, tā kā apstrīdētos audita lēmumus paraksta I.Jaunzeme, var uzskatīt, ka arī viņa ir daļa no šīm shēmām, bet patiesībā tas ir mazticams. Ticamāks ir variants, ka I.Jaunzeme vienkārši nelasa, ko viņa paraksta. Un arī tās pāris reizes, kad viņa izpļāpājās nepareiziem cilvēkiem par KNAB uzsāktajām lietām, neļaujot pieķert kukuļņēmējus, to viņa visdrīzāk izdarīja sava stulbuma un/vai labās sirds dēļ.
Būtībā pats galvenais, ko I.Jaunzeme ir izdarījusi šajā laikā - savas nekompetences dēļ ir nodrošinājusi sistēmu, kurā uzņēmēji/nodokļu maksātāji var iegūt VID labvēlību gandrīz jebkurā jautājumā gadījumos, ja par viņiem politiķi palūdz personīgi I.Jaunzemi, vai arī, tiem, kuri nepazīst šos konkrētos politiķus, ir iespēja nopirkt VID labvēlību.
Tieši tāpēc daudzi no lasītājiem ir dzirdējuši gan par piedāvājumiem "sakārtot" problēmas, gan par I.Jaunzemes radinieku, caur kuru varot sarunāt labāku attieksmi, gan citas baumas, kuras vienkārši grauj un iznīcina ticību, ka Valsts ieņēmumu dienestā strādā arī godīgi cilvēki.
Nākamajā daļā aprakstīšu, kā šobrīd darbojas VID astoņkājis, kādi ir patiesie personāži un kādas ir viņu savstarpējās attiecības.
Turpinājums sekos.
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
