Jebkurš risinājums būs sāpīgs, jo kamalbaidenisti noveduši pasauli pie katastrofas sliekšņa un ritenis jau ripo pāri klints malai
Guntars Vītols21.02.2025.
Komentāri (163)
Iesaki rakstu: 
Pievienotais Hermaņa tvīts (skat. raksta beigās) man lika aizdomāties. Aicinu arī Jūs katru izspēlēt scenārijus savā galvā. Iesākumam noliekam sevi ASV prezidenta vietā un padomājam, kādi viņam ir varianti. Ko viņš varētu darīt, ko darītu Tu?
Pirmā pašsaprotamā lieta - America first. Tā nav Latvija, kuras koalīķijai ir Latvija last.
Otrā lieta ir tā, ka tur neviens (pat kamalisti) nav galīgi dumji, jo ASV ir spēcīgi dienesti, kas spējīgi reālistiski novērtēt situāciju un aiznest to pat līdz ņirdzošajai Kamalai (pieņemsim, ka prezidente ir ņirdzošā Kamala, ja reiz Tramps tā nepatīk). Nesapratīs viņa pati, sapratīs komanda.
Ko viņi redz? Pirmkārt, konteksts. Tas, ka ASV jau no WW2 laikiem iestājas par mieru. No turienes radās pasaules policista loma. Pat tad, ja no tā gribētu atteikties, viņi saprot, ka karot nebūtu prātīgi. Afganistānas un citas ieceres nu tā sāpīgi izgāzās. Pat ar punduri Ziemeļkorejā nekāda risinājuma taču nav. Es nedomāju, ka viņi jebkad izskatījuši iespēju iesaistīties karā ar visu savu varēšanu. Tādu iespēju viņi neizskatīja arī Baidena laikā, 100% neizskata arī tagad.
Ja neko nedarīs, tad iestājas Fausts. Tas arī neder.
Vai grib karot citi? Ņemam binokli un raugāmies pāri okeānam. Eiropa? Siliņai mangāna rūda, Vācija bez krievu gāzes nejūtas labi, Eiropa kopumā pat nav gatava tērēt daudz, saka - nav naudas, un, galvenais, nav vēlmes, arī tehnisku iespēju ražot ieročus un sūtīt tos uz Ukrainu nav. Trīs gadu pieredze ir fakts un liecība par neapstrīdami skaidru nostāju. Man kā ASV prezidentam tik daudz skaidrs - šitie nav arāji. Un tad vēl tā ES politiķu d...šana, tie koli un kalnietes, ka nu mēs, nu tagad mēs, mēs tagad - ar tādiem sarunas nav jēgas turpināt. Tā es padomātu (jebkāda) ASV prezidenta vietā.
Nu tad ko? Nu tad jābrauc un jāvienojas. Jā, ar monstru. Bet pasaule jau nav ideāla un nav taisnīga. Ar kādiem tik mūdžiem viņiem nav nācies runāt un vienoties neskaitāmas reizes, ne tuvu ne tikai šī kara laikā. Talibi, hamasi un kas tik ne.
Un? Un jebkurš risinājums būs sāpīgs, jo kamalbaidenisti noveduši pasauli pie katastrofas sliekšņa un ritenis jau ripo pāri klints malai. Kaut kas ir jādara, Tramps nav komatozais Baidens, nu tad rīkojas.
Latvijai var tikai paveikties. Mangāna Siliņa neko labu nav pelnījusi, un nav arī, ko piedāvāt, izņemot nožēlojamu mļamļāšanu.
Nu tā kaut kā. Sēžam un gaidām rēķinu par mļamļāšanu. Varbūt aizpūtīs garām.
Alvis Hermanis: „Man jau arī gribētos, lai Trampam būt vairāk empātijas pret austrumeiropiešu problēmām (tomēr abas pēdējās sievas no šejienes kā nekā). Taču jāsamierinās, ka viņš ir prezidents amerikāņiem. Un nevis mums. Un Ukrainas gadījumā rīkojas, pirmkārt, savas tautas interesēs. Esmu pārliecināts, ka latvieši ļoti sāktu dusmoties, ja viņiem trīs gadus vajadzētu finansēt karu kaut kur okeāna otrā pusē, karu, kurš nekad nebeigsies pats no sevis. Sarunu beigās, esmu pārliecināts, būs kompromisi no visām pusēm. Tas nozīmē, ka visi būs neapmierināti. Savādāk nemēdz būt.”
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
